Tā gadās. Ķibeles, kurās pati vien vainīga.
Tā gadās. Ķibeles, kurās pati vien vainīga
Apspēlēšu sadzīves situācijas, kādās esmu iekļuvusi sievišķīgas neapdomības, steigas, nevajadzīgas kautrības dēļ. Pieļauju, ka tāda neesmu es vienīgā, tālab no katra stāstiņa sava morāle izvelkama daudzām lasītājām. Un tomēr varu vēl piebilst, ka diezin vai ar vīriešiem kas tāds atgadītos, esam atšķirīgi, un tas ir tik jauki.
Kā ar dāvinātiem zirgiem?
Viesojos ārzemēs pie draugiem, kas man uzdāvināja kafijas pagatavojamo aparātu – tādu smalku, lielu un pasmagu. Iesaiņoja labi, nodoms laikam jau arī bija labs. Lidostā uzzināju, ka rokas bagāžā es to nevaru ņemt salonā, jo izmērs nestandarta, nebūs, kur to novietot. Jānodod aparāts reģistrējamā bagāžā, par ko sanāca kopā maksāt mūsu naudā ap 30 latu.
Biju ļoti samulsusi, jo ne man to aparātu īsti vajadzēja, ne man gribējās par dāvanu vēl pašai piemaksāt. Un tobrīd naudas arī galīgi nebija. Bet sirdsapziņa, latvietes nevajadzīgā kautrība, protams, liedza šo mantu turpat lidostā pamest. Maksāju un stiepu uz mājām. Esot jau teiciens, ka dāvinātam zirgam zobos neskatās, bet … tomēr gadās, ka labāk paskatīties.
Jāzina, kas tavās biksēs
Tagad tāds nepiedienīgs pastāsts. Draudzenes ieteica, lai avīzē tomēr patiesību nerakstot par apakšbiksītēm, nebūšot glīti. Labāk lai rakstu par zeķbiksēm, tā piedienīgāk. Ir daudzas sievietes, arī es, kurām tāds ieradums izģērbjoties virsbikses noraut kopā ar… zeķbiksēm. Otrā rītā uzvelku, protams, citas, tīras zeķbikses un džinsenes (tās vakarējās).
Dienas gaitā sarunātas vairākas tikšanās, aktīva darba un sabiedriskā dzīve. Vienā tādā brīdī sarunas dalībnieks man klusu iečukst ausī: “Tur kaut kas jums pie bikšu staras velkas līdzi…” Paskatos – vakardienas zeķbikses, kuras neviens no džinsām, protams, izņēmis nebija. Un atkal jāgroza sievietes galva un jāņem talkā visas viltībiņas, intuīcijas un attapības, lai godam tiktu galā ar šo situāciju. Morāle arī te – no rītiem tomēr jāapskatās, kas tavās biksēs iekšā.
Nekad vairs “pa lēto”
Gribēju ātri, apejot rindu, un pa lēto autoservisā salabot mašīnai vienu ne pārāk sarežģītu kaiti. Nu bija tur tāds meistars vidējais latvietis Jānis, kurš labprāt uzņēmās darbiņu paveikt. Serviss ārpilsētā, es pati tikmēr aizdevos pa pilsētu pastaigāt, nestāvēšu taču mehāniķim blakus. Sarunājām, ka pēc tam Jānis ar manu salaboto mašīnu atbrauks man pakaļ.
Viņš atbrauca, pirms tam iestūmies ar manu auto kādā stūrī, jo sānā bija bukte, bet pats… knapi kājās turējās un runāja šļupstoši. Dusmās vārījos, bet šo ūdeni vairs nesasmelšu. Sēdos automobilī un stūrēju uz māju pusi. Pēkšņi sapratu, ka neko vairs neredzu, apkārt pienbalta migla. Bet nē! Tā nebija migla, tie baltie tvaiki bija manas mašīnas salonā. Jānis bija vēl kaut ko kārtīgi “salabojis”. Patiesībā lamāt varēju tikai sevi un nosolīties, ka nekad vairs un neko pa lēto un ārpus rindas nedarīšu. Taču intuitīvi jūtu – nekad nesaki nekad.
