Pensionāru dzīve – bez datora un mobilā telefona.
Pensionāru dzīve – bez datora un mobilā telefona
Māju ar jauko nosaukumu “Kastaņas” vīrs uzcēlis savām rokām. Skolotājas un kopsaimniecības grāmatveža ģimenei iztikšanu devusi govs, cūka un prāvs kāpostlauks, par ko padomju gados krietni kaunināti. “Nu ir, kā jābūt, – pie kūts tikai kaķis luncina asti,” smejas sviteniece Drosma Baļčūne.
Ieskatās atnācējā
Tā nu ir noticis, ka gan Baļčūnu ģimenes zelta kāzas pirms četriem gadiem, gan saimnieces 75. dzimšanas dienu šopavasar “Bauskas Dzīve” palaidusi garām.
“Iepazināmies 1952. gadā, pēc diviem apprecējāmies. Iznāca kā Paula dziesmas vārdos – “visas meitas krīt uz atnācējiem”. Kazis ir lietuvietis un sākumā latviski neko nesaprata. Tagad nožēlojam, ka lietuviešu mēli neiemācījām dēliem, gan jau noderētu. Vīrs man ir lielisks, gādīgs, strādīgs, katra par tādu būtu laimīga. Visa sava mūža laikā varbūt izdzēris vienu pusstopu, ne vairāk,” savu Kazi uzteic Drosma. Baļčūnu dēli atbilstot standartam – izglītoti un specializējušies, saka zobgale Drosma. “Edgaram ar Guntu ir trīs dēli – Ingars, Sandijs, Guntars, bet Jānim ar Ilzi – divas meitas Iveta un Inga. Viņi pa visiem mūs uzrauga un aprauga, re, kur kartupeļus bija palīgā iestādīt, gan jau atbrauks arī norakt.”
“Nav modē”
Drosma un Kazis Baļčūni par dzīvi negaužas, bet, izstaigājot māju, neslēpj, ka remonts sen nav bijis. Ledusskapis “Snaige” kalpo kopš 1974. gada. Atmodas sākuma gados mazdēls uzdāvinājis televizoru, bet uz zelta kāzām bērni un mazbērni vecākus pārsteiguši ar automātisko veļas mašīnu. Baļčūniem nav ne datora, ne mobilā telefona, un viņi par to neskumst.
Neatkarīgās Latvijas gados nav pirkts ne pašai mētelis, ne vīram uzvalks. “Nav jau vairs arī modē. Vienai vedeklai tāds pats izmērs kā man, padalāmies,” atklāj Drosma. Kazis vēl piemetina, ka čības viņam esot gandrīz jaunas un arī krekls vēl pavisam labs. Drosma sev jaunu tērpu gādājusi uz zelta kāzām un pēc tam vēl vienu uz pensionāru balli. Tad gan sacījusi, ka tās ir pēdējās jaunās drēbes, ko viņa sev pērk. Pietiek veco, ko valkāt pa mājām.
“Esam laimīgi, ka varam neizmantot gāzes apkuri, to nevarētu samaksāt. Ziemā sildām tikai tās pāris telpas, kurās esam. Vēl krājumos ir pavisam vecas akmeņogles, malka. Jātaupa krietni, jo katru mēnesi mums ir izdevumi zālēm, bez kurām nevaram iztikt. Esam pazīstami ar dakteriem dažādās slimnīcās,” nosaka Drosma.
Meklē mīļumu
Liepājas Pedagoģisko institūtu Drosma pabeigusi neklātienē un visu mūžu strādājusi skolā. Sākumā pamatskolas klasēs, pēc tam izlīdzinošajās, kā tagad saka, korekcijas klasēs, kur mācījās bērni, kuri citiem mācībās netika līdzi.
“Sveiciens visiem maniem skolēniem, katrs no viņiem palicis prātā ar savu vēlēšanos saņemt mīļumu, sapratni, kā mājās trūka. Bieži vien šie bērni bija pat ļoti gudri, vien novārtā atstāti,” atzīst Drosma.
Pensijā viņa aizgājusi 59 gadu vecumā. Būtu vēl strādājusi, bet korekcijas klasi Svitenes pamatskolā likvidēja. “Aizejot kāpu lejā pa vecās muižas ēkas platajām koka kāpnēm, raudāju. Vēlāk esmu aicināta, bet neesmu spējusi uz skolu aiziet. Morāli bija ļoti smagi apzināties, ka ar savām zināšanām vairs neesmu vajadzīga. Bet līdzīgi laikam ir katram aktīvam cilvēkam, aizejot pensijā.”
Kamēr abi
Pēc gandrīz četriem desmitiem pedagoģijā nostrādātu gadu Drosmas pensija nesasniedz pašlaik noteikto iztikas minimuma līmeni, līdzīgi arī Kazim. “Kamēr vēl esam abi, iztiekam, laukos jau tomēr ir vieglāk – nav maizes, izvāri kartupeļus, dobē saplūc salātus, dilles, lokus – īsta bagātība. Agrāk es te visu pats savām rokām esmu būvējis un remontējis. Tagad atceros tēva teicienu – dod man savus gadus, un pār jumtu pārlēkšu,” stāsta Kazis.
Drosma atzīst, ka bez cilvēkiem viņa nevarētu. “Kādu laiku iesaistījos nu jau nelaiķes Valijas Kruļikovskas izveidotajā sieviešu klubiņā. Tagad esmu Pensionāru federācijas Bauskas nodaļas valdē, ik mēnesi tiekos ar citiem pensionāriem, uzaicinātajiem interesantiem ļaudīm.” Kazis un Drosma vienā balsī slavē Svitenes pagasta pašvaldību, kas visādi cenšas atbalstīt veco ļaužu vajadzības. Uz pensionāru ballēm abi vienmēr ejot un arī dancojot. Drosma vēl piemin, ka ik gadu tiekas ar saviem klasesbiedriem un sūta mīļu sveicienu katram, kurš vēl ir dzīvs.
Baļčūnu ģimenes tuvākā kaimiņiene Svitenē ir Genovefa Lapsa: “Ļoti jauki, sirdsgudri un strādīgi cilvēki. Negremžas par to, kā trūkst, no viņiem vienmēr mācos dzīvesprieku.
