Vēstures mozaīka. Saulaines profesionālā vidusskola 19. jūlijā svinēs simtgadi.
Vēstures mozaīka. Saulaines profesionālā vidusskola 19. jūlijā svinēs simtgadi
Sākums 12. maija numurā
Divdesmitā gadsimta četrdesmitie gadi bija krasu, pretrunīgu un sāpīgu pārmaiņu laiks gan pasaulē, gan Latvijā, gan mācību iestādē. Varu, ideoloģiju maiņa.
Liktenīgais laiks
Audzēkņu lielais vairums bija īstu latviešu zemnieku atvases – lepni, strādīgi un nacionāli noskaņoti. 1940. gada ideoloģiskās pārmaiņas daudzi uztvēra ļoti sāpīgi un nevēlējās ar tām samierināties. No 1940. līdz 1944. gadam skolas vadība, pedagogu un arī audzēkņu sastāvs mainījās kā kaleidoskopā.
Ar 1940. gadu skolā atkal sāka uzņemt meitenes. Pirms tam vairākus gadus mācījās tikai zēni.
Tas bija traģisks laiks, kura spilgtākā izpausme – 12 izsūtīto audzēkņu likteņi. Tagad šo stāstu klausās arī Mežotnes pils apmeklētāji, jo darbība tajā laikā risinājās pils telpās un apkārtnē. No aktu zāles, kas atradās pils Apaļajā zālē, pazūd Staļina ģīmetne, ko vēlāk atrod Lielupes ūdeņos, sarkanais karodziņš no “sarkanā stūrīša” galda un sienas avīze ar visu stendu, kas bija novietots pagalmā. Pēc šiem notikumiem 12 audzēkņi tika apcietināti un aizvesti, tikai trīs vēlāk atgriezās dzimtenē. 1943. gadā apcietināto piemiņai skolas audzēkņi iestādīja 12 kociņu pretī valriekstam Lielupes krastā. Līdz šim laikam ir saglabājušies trīs.
Otrā pasaules kara laikā izglītības iestāde darbu nepārtrauca. 1943./ 1944. gadā trim vecākajām klasēm mācības notiek Mežotnes pamatskolā (vidusskolas telpas aizņem vācu karaspēks), bet divām jaunākajām klasēm – Ziedoņu dārzkopības skolā. Vecāko klašu skolēni dzīvo “internātos” pie apkārtējiem lauksaimniekiem.
Darbojas arī neklātienes nodaļa
1944. gadā mācību iestāde pārceļas uz Kaucmindes muižu un kļūst par Saulaines lauksaimniecības tehnikumu. Zīmīgi, ka pēckara gados tehnikumā mācās un strādā cilvēki ar ļoti atšķirīgu pagātni un uzskatiem. Direktore ir Skaidrīte Ārmane, kura bijusi ieslodzīta Salaspils koncentrācijas nometnē. No dienesta sarkanajā armijā atgriežas viņas vīrs Konstantīns Ārmanis, kurš kļūst par vienu no izcilākajiem mācību iestādes vadītājiem tās pastāvēšanas vēsturē.
Vilis Ansons, bijušais Latvijas armijas virsnieks, māca lauksaimniecības organizāciju. Tehnikumā darbojas arī neklātienes nodaļa, kurā mācās tie, kas nav paspējuši pabeigt vidusskolu pirms kara, un vācu laikā skolu beigušie, kuru diploms tolaik vairs netiek atzīts.
Daudzveidīga ikdiena
Aktīvi darbojas orķestris, kas muzicē gan skolas sarīkojumos, gan citur rajonā. Orķestra dalībnieks 1947. gada absolvents Ģederts Ramans kļūst par komponistu un Nopelniem bagāto kultūras darbinieku. Jau 1946. gadā tehnikuma koris uzstājas Rīgas pilī. Aktīva ir sportiskā dzīve. Bet pāri visam, protams, zināšanas un prasmes, ko sniedz mācību iestāde.
Tehnikuma absolvents Edmunds Linē, kurš tika izsūtīts ar visu ģimeni 1949. gadā, atceras: “Mežotnē gūtās zināšanas un Saulaines diploms man ļoti atviegloja trimdas gadus. Latvijā man agronoma darbu nedeva, bet Sibīrijā norīkoja mašīnu un traktoru iecirknī par agronomu.”
Jau 1948. gada vasarā tiek likti pamati izmēģinājumu un demonstrējumu lauciņiem. Šī darba sirds un dvēsele ir 1947. gada absolvents Egons Fridrihsons. Tos, kas ierodas Saulainē šajā laikā, pārsteidz gan pati Kaucmindes muiža, gan tehnikuma audzēkņu un darbinieku rokām sakoptā apkārtne. Parka pusē atrodas pašu rokām veidots sporta laukums, kas nekad nav tukšs. Fizisko aktivitāšu organizēšanu (līdz pat militārai kārtībai) izvērš tikko no kara gaitām atnākušie skolas direktors Konstantins Ārmanis un militārās daļas vadītājs Elmārs Šņore. Daži skolas absolventi atceras, ka šis stingrais režīms ar obligātajām rītarosmēm un daudzajām fiziskajām aktivitātēm ļoti palīdzējis dienesta laikā.
Saulaines lepnums
1950. gadā sākas “gadsimta būves” celtniecība. Audzēkņi un viss tehnikuma kolektīvs sāk būvēt stadionu. Tajos laikos Saulaine ir pirmais un daudzus gadus vienīgais Latvijas tehnikums, kam ir tik plaša sporta bāze. Tāpēc tur regulāri notiek ikgadējās starptehnikumu spartakiādes.
1959. gadā mācību iestādei piešķir Paula Lejiņa vārdu. Viņš ir cilvēks, kurš stāvējis pie izglītības iestādes pirmsākumiem, bet vēlāk kļuvis par Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu. 1964. gadā mācību iestādi pārdēvē par Paula Lejiņa Saulaines sovhoztehnikumu. 1965. gadā tiek uzcelta jaunā tehnikuma ēka, skola no Kaucmindes muižas pārceļas uz daudz piemērotākām telpām. Bet muižas ēkā vēl ilgāku laiku atrodas audzēkņu kopmītnes.
Pēckara laikā tehnikuma mācību programma paplašinās – zinības apgūst agronomi, zootehniķi, auto mehāniķi, augu aizsardzības speciālisti un citi. 1982. gadā uzceļ jaunas kopmītņu un kopgalda ēkas, kas kalpo joprojām.
Mācību iestāde ilgus gadus ir piemērs citām Latvijas vidējā posma lauksaimniecības iestādēm. Tur strādā izcili pedagogi un speciālisti – Ernests Akmentiņš, Jevgēnijs Brants, Ādolfs un Irma Driķi, Elza Bārdiņa, Andīne Bonāte, Alvīne Viņčele, Ausma un Raimonds Matulēni, Ilgvars Rāviņš un daudzi citi, kuru profesionālisms un entuziasms padara mācību iestādi par savā jomā izcilāko Latvijā.
