Visi mudīgi uz Rundāles pili! Gribēju iesaukties – nu pils ir pabeigta, bet visdrīzāk tā nebūs nekad, un tas ir tas brīnišķīgākais.
Visi mudīgi uz Rundāles pili! Gribēju iesaukties – nu pils ir pabeigta, bet visdrīzāk tā nebūs nekad, un tas ir tas brīnišķīgākais. Taču kompozīcija nu ir pabeigta. Sākusi darboties strūklaka. Biju uz atklāšanu, un tas patiesi bija vēsturisks notikums. Pils pirmā īpašnieka pēctecis un vārdabrālis pēc vairāk nekā 270 gadiem ir liecinieks tam, ko neizdevās īstenot viņa sencim. Šajā brīdī, šķiet, fiziski sajutu vēstures elpu.
Mēs pārāk pašsaprotami uztveram to, kas ir mums blakus. Var jau saprast, ja ikdienā dzīvo līdzās kaut kam, ej uz darbu tam garām vai uz šo vietu, dzirdi katru dienu par to, šķiet, tas nav nekas īpašs. Sevišķs liekas tikai tas, pie kā ir ilgi un tālu jābrauc vai ko izdodas redzēt reizi mūžā. Tāda ir cilvēku psiholoģija. Un tomēr vajadzētu prast saredzēt īpašo blakus. Zinu, ka rajonā ir daudz cilvēku, kuri ir vairākkārt ceļojuši pa daudzām tālām zemēm, bet Rundāles pilī pēdējo reizi bijuši pirms 20 gadiem.
Pilī un īpaši parkā ir kaut kas jauns ne tikai katru gadu, katru mēnesi un dienu. Satriecošā tulpju kolekcija šogad bija citādāka nekā pirms gada. Tagad pilnā plaukumā ir ceriņu kolekcija. Nupat sāk ziedēt peonijas, bet pēc tam jau pienāks pils pamattēmas – rožu – laiks. Un tās ziedēs un smaržos pa visu parku. Bet vēl jau ir kaut nelielā, bet arī interesantā liliju kolekcija. Nemaz nerunājot par mums it kā tik parasto, bet tāpēc ne mazāk skaisto ābeļu un kastaņu ziedēšanu.
Un tagad beidzot saulei atvērtajam parkam ir pamatīgs atvēsinošais elements. Un varavīksne strūklakas šļakatās… Brauciet uz Rundāles pils parku vismaz reizi mēnesī un divus soļus no ikdienas jūs nokļūsit pasakā, un nebūs jātērē liela nauda un laiks braucienam uz Holandi vai Vāciju, lai skatītu ziedu un krāsu bagātību uz greznas pils fona.
MARINA Saulainē
