Visbiežākā atbilde uz žurnālistu jautājumu par sabiedrībai aktuālu tēmu ir: «Es par politiku neinteresējos» vai «No politikas neko nesaprotu».
Visbiežākā atbilde uz žurnālistu jautājumu par sabiedrībai aktuālu tēmu ir: “Es par politiku neinteresējos” vai “No politikas neko nesaprotu”. Šie paši nezinīši vēlēšanu dienā bez apdoma balso par tiem, kuri pēdējos mēnešus visskaļāk reklamējuši pozitīvismu un bārstījuši solījumus. Viss pārējais ir aizmirsts.
Allaž ieklausos politoloģes Vitas Tēraudas vērtējumā. Šoreiz par I. Bičkoviča ievēlēšanu Augstākās tiesas priekšsēža amatā; par gaidāmo referendumu, kas izšķirs, vai tautai būs tiesības atlaist Saeimu (ja ne šo, tad citu); par prezidenta V. Zatlera pirmo darba gadu.
Rietumu demokrātijās sabiedrība nolīgst valdību, tautas priekšstāvjus, kuri strādās vēlētāju interesēs, intervijā Latvijas Radio sacīja V. Tērauda. Mūsu valstī tā nav – valdība nolīgst sabiedrību, lai realizētu savas intereses.
Augstākās tiesas priekšsēža kandidāta izraudzīšana nebija atklāta, sabiedrība nezina, kā tas īsti notika. Taču, tāpat kā Krievijā, prezidentu vēlot, – likums ir izpildīts, bet vai ievērots tā gars?
Politoloģe uzteic tautas apņēmību cīnīties par savām tiesībām, bet šaubās, vai referenduma (2. augustā) jautājums būs saprotams ikvienam pat visdziļākajā nostūrī. Taču tas, ka Saeimu četrus gadus nav iespējams atlaist, nav normāli.
V. Zatlers bijis ļoti talantīgs ķirurgs un strādājis ar pazīstamiem instrumentiem. Taču viņam neesot pieredzes, kā rīkoties ar vārdu un ideju. Ir divi nākotnes scenāriji – prezidents iemācīsies rīkoties ar jaunajiem instrumentiem vai arī turpinās teikt valdošo koalīciju netraucējošas runas. V. Tērauda domā, ka I. Godmaņa nosaukšana par premjera kandidātu nebija tas, ko gaidīja, piemēram, Tautas partija. Un tas jau esot cerīgi.
Pagājušajā nedēļā atcerējāmies Latvijas (toreiz LPSR) radošo savienību plēnumu 1988. gada 1. un 2. jūnijā. Komunistiskās partijas un Valsts drošības komitejas sargātajā padomju ideoloģijā ielauzās kaut kas nedzirdēts, bet daudziem tomēr zināmais – par PSRS okupāciju 1940. gadā. Televīzijas ekrānos bija redzamas kompartijas līderu izstiepušās sejas. Zināms, kāda bija reakcija par notikušo. Taču nekas vairs nebija glābjams.
Pēc divdesmit gadiem toreiz tuvās brīvības izjūtas ir zudušas. Tie paši bāleliņi (protams, ne visi) valsts likteni lemj ar īkšķi un balsošanas mašīnu, kas “eļļota” ar bezdomu masas – aiz partiju līderiem Saeimā iekļuvušo – paklausību.
Mēs varētu daudz izdarīt vai vismaz mainīt, ja ar atmiņu viss būtu kārtībā un ja visus sāktu interesēt politika, kas mūsu valstī cieši saistīta ar dažu cilvēku vai grupējumu ekonomiskajām jeb biznesa interesēm.
Ar vieglu roku ievēlēts Augstākās tiesas priekšsēdētājs, apšaubāmas versijas par naudas pazušanu KNAB un vēlme to vispār likvidēt, kā arī nupat pieņemtais likums, kas sašaurina tiesībsargājošo iestāžu iespējas cīnīties pret noziedzīgi iegūtas naudas legalizāciju, satrauc ne tikai labējo opozīciju, bet arī TP runas vīru J. Lagzdiņu.
