Kazāks: Ir virkne darāmu lietu, lai ekonomisko izaugsmi “pastumtu” uz priekšu

Latvijas ekonomika pašlaik ir vājāka, nekā gaidīts, turklāt lielā mērā tas ir saistīts ar vājo attīstību Eiropā kopumā, kas uz leju velk Latvijas eksporta rādītājus. Tomēr nav tā, ka būtu tikai jāsēž un jāgaida uz eksporta tirgu atkopšanos, jo Latvijā ir virkne darāmu lietu, kas ekonomisko izaugsmi var “pastumt” uz priekšu, intervijā aģentūrai LETA saka Latvijas Bankas prezidents un Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padomes loceklis Mārtiņš Kazāks. Savukārt, komentējot budžeta veidošanas procesā iecerētās izmaiņas nodokļos, viņš atkārtoti uzsver, ka piedāvātais risinājums samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī nav sabiedrībai ilgtermiņā optimālākais.

Komentējot ECB Padomes lēmumu samazināt procentu likmes, jūs pieminējāt gauso ekonomikas attīstību, kas var vedināt uz straujāku likmju samazināšanu, bet no otras puses ir inflācija, kuras mērķa rādītājs tomēr joprojām nav sasniegts. Kam ECB Padome pievērsīs galveno uzmanību, pieņemot nākotnes lēmumus, un kam vajadzētu pievērst uzmanību no Latvijas viedokļa?

Te ir divas lietas. Pirmā – inflācija tiešām ir nospiesta jau ļoti zemā līmenī, un tas viennozīmīgi ir panākums. Zema inflācija ļauj atjaunoties iedzīvotāju pirktspējai, jo algu kāpums ir straujāks nekā cenu kāpums. Tāpat ar augstu un svārstīgu inflāciju noturīgu un strauju ekonomikas izaugsmi gaidīt nav pamata, jo ir praktiski neiespējami plānot investīcijas un patēriņu. Tādēļ stabili zems inflācijas līmenis ir pamats ekonomikas biznesa ciklam sākt atkopties.

Otra lieta – ir ļoti svarīgi, lai ekonomika augtu un iedzīvotāju pirktspēja uzlabotos. Zemākas likmes palīdz stiprināt ekonomikas aktivitāti. Šogad ECB Padomē likmes esam samazinājuši jau divas reizes par kopumā 50 bāzes punktiem, un to pamazām sāk izjust arī kredītņēmēji – gan tie, kuriem jau ir kredīti, gan tie, kuri kredītus vēl tikai plāno ņemt.

ECB Padomē esam vienojušies, ka katrā sēdē ļoti uzmanīgi izvērtēsim situāciju eirozonas ekonomikā, vērtēsim prognozes un gaidāmo cenu dinamiku. Mērķis ir, lai inflācija ilgtspējīgi atgriežas pie 2% mērķa rādītāja, vēlākais, 2025.gada otrajā pusē.

Šobrīd, manuprāt, ir divi galvenie virzieni, kas rada bažas un kam ir jāpievērš īpaša uzmanība. Pirmais – jā, eirozonā inflācija ir nospiesta jau diezgan zemos līmeņos, bet diemžēl vēl nevaram teikt, ka inflācijas stāsts ir beidzies, īpaši, ja skatāmies uz pakalpojumu cenām. Eirozonā pakalpojumu cenu inflācijas temps joprojām ir diezgan augsts un augustā pat mazliet pieauga. Jūlijā pakalpojumu cenas, salīdzinot ar gadu iepriekš, kāpa par 4%, augustā – par 4,2%. Ja ECB Padome likmes samazinātu pārāk strauji, ir risks inflācijai atdzīvoties. Tad likmes atkal būtu jāsāk celt, un tas rezultētos straujā bezdarba kāpumā. No tā noteikti vajag izvairīties. Tādēļ pakalpojumu cenu inflācija joprojām rada zināmu piesardzību, un jāuzmanās, lai mēs nepārsteidzamies. Pretējā virzienā darbojas otrs faktors, un tas ir ekonomikas vājums. Ekonomika ir vāja, un, ja likmes saglabāsies pārāk augstas pārāk ilgi, tas var izraisīt nevajadzīgi strauju ekonomikas sabremzēšanos un bezdarba kāpumu.

Šie divi riski ir jāsalāgo. Manuprāt, pakalpojumu cenu inflācijas risks pašlaik joprojām ir būtiskāks, bet, soli pa soli ejot uz priekšu, redzēsim, kā situācija attīstīsies. Neapšaubāmi likmju virziens ir lejup. Tas, cik ātri likmju samazinājums notiks, ir atkarīgs no ekonomikas turpmākās attīstības.

Ar ko skaidrojams pakalpojumu inflācijas kāpums?

Te ir vairāki faktori. Iedzīvotāju pieprasījums pēc pakalpojumiem ir diezgan spēcīgs un tas ļauj pakalpojumu sektorā celt algas. Tā kā algas pakalpojumu sektorā ir lielākā izmaksu komponente, tas dzen uz augšu cenas. Šajā brīdī būtu nepieciešams, lai algu kāpums tik daudz “nepārveļas” uz pakalpojumu cenām. Proti, algu pieauguma temps pakāpeniski kļūst lēnāks, kā arī daļu no algu kāpuma “uz sevi paņem” uzņēmumi, samazinot savas līdz šim diezgan augstās peļņas maržas, un darba ražīguma kāpums.

Lai varētu droši mazināt likmes, mums būtu jāredz skaidra tendence, ka inflācija pakalpojumu pusē kļūst lēnāka. Diemžēl pēdējo mēnešu laikā mēs šādu tendenci neesam redzējuši, un tas liek saglabāt piesardzību attiecībā uz procentu likmju samazinājumu, un samazinājums nav tik straujš, kā varbūt gribētos.

Kā pašlaik vērtējat situāciju Latvijas ekonomikā, jo iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsme nav tāda, kas kādam radītu prieku?

Ekonomika ir vāja un vājāka, nekā gaidīts, turklāt ne tikai Latvijā, bet Eiropā kopumā. Tēlaini runājot, pēc laba gada sākuma, pavasaris ir ievilcies, un vasara ekonomikā vēl nav iestājusies.

Tam ir divi iemesli. Pirmkārt, mūsu eksporta tirgos izaugsme ir ļoti vāja. Latvijas nozīmīgāko partnervalstu ekonomikas ir krietni vājākas, nekā prognozēts. Tas velk uz leju eksportu. Vācija, Zviedrija, Somija, Igaunija, kas ir starp mūsu galvenajām tirdzniecības partnerēm, joprojām ekonomikā lielā mērā dzīvo ar mīnusiem. Kamēr tur neparādīsies izaugsme, mūsu eksporta sektors būs vājš un vilks uz leju Latvijas ekonomikas kopējo izaugsmi.

Otra lieta ir mājsaimniecību uzvedība. Mēs redzam, ka mājsaimniecību ienākumi aug, un mēs redzam, ka pirktspēja atgūstas un maciņi pakāpeniski kļūst biezāki. Bet šajā brīdī nedrošība vēl ir diezgan liela, un mājsaimniecības izvēlas uzkrāt, nevis tērēt.

Protams, tas nenozīmē, ka ir jāsēž un jāgaida, kad mājsaimniecības beidzot sāks tērēt vai uzlabosies situācija eksporta tirgos. Ir virkne lietu, kas Latvijai ir darāmas, lai ekonomisko izaugsmi “pastumtu” uz priekšu. Pieminēšu kaut vai dažas. Eiropas Savienības struktūrfondu laicīga un gudra izmantošana, lai stiprinātu ekonomikas izaugsmi, lai ekonomiku padarītu ražīgāku. Tāpat fondu izmantošanā kā galveno mērķi nevajag uzstādīt jaunu darbavietu izveidi. Latvijā darbinieku ir maz, un tas nav neierobežots resurss. Mēs nevaram prasīt arvien vairāk nodarbināt cilvēkus, jo tur griesti tiks ātri sasniegti. Būtu daudz labāk fokusu mainīt uz efektīvāku procesu izveidi, uz jaunu produktu un uz augstākas ražības darbavietu veidošanu. Mums ir nepieciešams, lai cilvēki spēj darīt gudrākas un sarežģītākas lietas, par ko mēs varam prasīt lielāku naudu. Te domāšana ir jāpamaina.

Nākamais ir administratīvais slogs. Gadījumos, kur tas ir pārmērīgs, tas ir jāmazina bez vilcināšanās. Te var pieminēt būvniecības regulējumu, siltināšanas regulējumu. Tās visas ir lietas, par kurām diskutē jau sen.

Izaugsmei ļoti svarīgs ir arī strādājošo skaits. Pēdējo piecu gadu laikā Latvijā strādājošo skaits ir mazinājies, kamēr Lietuvā un Igaunijā ir kāpums. Igauņi un lietuvieši ir bijuši prasmīgāki vietējā darbaspēka izmantošanā, jo iesaiste darba tirgū ir augstāka nekā Latvijā. Lietuvā strādājošo skaits ir būtiski audzis arī Ukrainas un Baltkrievijas bēgļu dēļ. Tas nozīmē, ka mēs ne tikai neesam tik daudz piesaistījuši darbaspēku kā lietuvieši un igauņi, bet arī esošo darbaspēka resursu neizmantojam tik efektīvi.

Tāpat Latvijā mēs redzam tendenci, ka, neskatoties uz nodarbināto skaita nelielu sarukumu, tā īpatsvars sabiedriskajā sektorā pieaug un privātajā sektorā kļūst mazāks. Tāda tendence, protams, nav ilgtspējīga. Līdz ar to ir jācenšas atgriezt cilvēkus privātajā sektorā un izmantot šo resursu krietni efektīvāk. Tas arī ir ļoti būtisks elements ekonomikas straujākai izaugsmei.

Ir arī jāuzsver, ka Latvijas problēma nav ideju trūkums. Latvijas problēma ir lēmumu novilcināšana vai nepieņemšana. Ir divas lietas, ko es vienmēr uzsveru. Pirmkārt, nebaidāmies riskēt un uzņemties atbildību. Otra lieta – izvirzām mērķus, kas ir ambiciozi un augsti. Ja mēs neuzņemsimies atbildību un neriskēsim, tad mēs turpināsim darīt to pašu, ko līdz šim, un mēs zinām, ka ar to nepietiek. Ja mēs riskēsim, tad ik pa laikam gadīsies arī kļūdas, bet no tām ir jāmācās, nevis jāmeklē vainīgais. Saprotam, kas strādā, un to arī darām, bet, kas nestrādā, to nedarām.

Mums ir jābūt drosmīgiem. Manuprāt, tas ir tas, ko pēdējo desmit gadu laikā ir parādījuši lietuvieši – viņi saņēmās, izvirzīja augstus mērķus, strādāja kopā, reizēm riskēja un tagad ir Baltijas reģiona veiksmes stāsts. Es neredzu iemeslu, kādēļ pēc desmit gadiem Latvija nevarētu būt Baltijas reģiona veiksmes stāsts. Mums tam ir visi priekšnoteikumi.

Ja paturpinām par eksportu, tad Krievijas uzsāktais karš Ukrainā rit jau trešo gadu. Vai Latvijas eksportētāji, kas iepriekš bija atkarīgi no Austrumu tirgiem, ir pārorientējušies?

Ja skatāmies uz tirdzniecības saitēm ar Krieviju, tad importa pusē saišu pārraušana ar Krieviju ir bijusi ļoti strauja un, manuprāt, ļoti pareiza. Energoresursu ziņā mēs no Krievijas esam “atsaistījušies”, un notiek darbs, lai arī elektrības nozarē pārrautu saites. Savukārt, ja skatāmies uz eksporta cipariem, tie joprojām ir ļoti augsti. No uzņēmumu viedokļa tā nav tālredzīga stratēģija. Krievijā nav vērts meklēt laimi, jo ģeopolitiskie, ekonomiskie un finanšu riski ir ļoti augsti. Es turpinu aicināt mūsu uzņēmējus – meklējiet savu nākotnes izaugsmi citos tirgos. Krievija ir ļoti augsta riska tirgus, un tur ilgstoši palikt un uz tā veidot savu nākotni ir kā celt māju uz plūstošajām smiltīm.

Divos ar pusi gados ļoti daudz var izdarīt, lai pārorientētos, tomēr joprojām daudzi uzņēmumi strādā ar Krieviju. Kādēļ – tā ir kāda mentāla nabassaite vai tīri objektīvi pašlaik Eiropā ir ļoti grūti atrast jaunus eksporta tirgus?

Gan, gan. Latvijas Bankas 2022.gada pētījums liecināja, ka eksports uz Krieviju lielā mērā ir nišas pasākums, un tiem uzņēmumiem, kuri tirgojās ar Krieviju, šis tirgus veido ļoti lielu īpatsvaru. Tiem uzņēmumiem, kuriem Krievija bija neliela daļa eksporta apjomā, jaunus tirgus atrast un aiziet no Krievijas bija krietni vieglāk. Es gribētu uzsvērt, ka ir naivi cerēt, ka atgriezīsies iepriekšējie laiki. Tā tas nebūs. Ja šie uzņēmumi domā par savu nākotni, tad vajadzētu skatīties pavisam citā virzienā. Te ir arī visi riski, kas saistīti ar sankciju apiešanu u.tml. Tādēļ, manuprāt, šādi uzņēmumi rotaļājas ar uguni. Turklāt tas attiecas ne tikai uz Latvijas, bet arī Eiropas uzņēmumiem, tostarp atsevišķu Rietumvalstu bankām.

Kāda kopumā ir Latvijas eksportētāju konkurētspēja, jo jau kādu laiku tiek runāts, ka Latvijas uzņēmumiem zemo izmaksu konkurētspējas priekšrocību laiks eksporta tirgos ir beidzies?

Mēs vairs neesam zemu izmaksu valsts, un mēs arī negribam būt zemu izmaksu valsts. Latvijas iedzīvotāji grib būt pārtikuši un turīgi, es ceru, arī bagāti. Mums arī vairs nav tik daudz resursu, lai mēs varētu atļauties Latvijas iedzīvotājiem maksāt zemas algas. Līdz ar to zemo algu laiks ir pagājis, un uz tā būvēt nākotni nevajadzētu.

Mēs redzam, ka ļoti straujais algu kāpums sāk negatīvi ietekmēt Latvijas konkurētspēju. Eksporta daļas Latvijas eksporta tirgos sāk sarukt. Lai būtu augstu ienākumu valsts, ir nepieciešams krietni augstāks ražīgums, lai šo naudu varam nopelnīt. Diemžēl vieglu risinājumu tam nav, bet šie visi risinājumi ir jau iepriekš pārrunāti – visas strukturālās reformas, lielāka darba tirgus efektivitāte un iesaiste, labākas prasmes darba tirgū un arī apjomīgākas investīcijas gan izpētē, gan citās jomās.

Recepte ir ļoti līdzīga tai, ko [bijušais ECB prezidents un bijušais Itālijas premjerministrs] Mario Dragi savā nesenajā ziņojumā liek priekšā visai Eiropai. Daudzās jomās tas ļoti sakrīt ar Latvijas izaicinājumiem.

Ko Latvijai no Dragi ziņojuma vajadzētu īpaši ņemt vērā?

Pirmkārt, Eiropas spēks ir tajā, ka tā ir liels tirgus. Jaudas trūkst, jo Eiropas tirgus ir fragmentēts pa valstu robežām un lēmumi tiek pieņemti, raugoties no atsevišķas ekonomikas viedokļa, cenšoties konkurēt individuāli, nevis sadarboties. Mēs spēlējam katrs atsevišķi, nevis kā saliedēta komanda. Eiropa ir fragmentēta. Līdz ar to izaicinājums ir lēmumu pieņemšanā skatīties pāri vienas valsts robežām. Te viena no uzskatāmām jomām ir kapitāla tirgus savienība. Eiropā nauda ir, bet šī nauda neaizplūst pie mūsu uzņēmumiem. Ja uzņēmumi grib kļūt lieli un pasaules līmenī konkurētspējīgi, tad bieži tie ir spiesti doties uz ASV. Kāpēc tas tā notiek? Atbildes ir sen zināmas. Ar banku sektoru finansējuma nodrošināšanā vien nepietiek, nepieciešama krietni plašāka tirgus infrastruktūra, tostarp attīstīts akciju un obligāciju tirgus, aktīva iespēju kapitāla un nebanku ekosistēma. Eiropā šajā jomā diemžēl krietni atpaliekam no ASV.

Līdz ar to arī Latvijā mums ir jāmācās skatīties no Eiropas perspektīvas un likt galdā Eiropas līmeņa priekšlikumus, bet savās mājās izdarīt to, kas jādara pašiem. Piemēram, administratīvā sloga mazināšanu. Dragi saka tieši to pašu – tie ir potenciālie izaugsmes avoti, kas šobrīd netiek izmantoti. Noņemam lieko regulējumu, un tas uzņēmumiem var iedot krietni lielāku atbalstu nekā kāds īstermiņa nodokļu samazinājums. Ja process kļūst ātrāks un lētāks, tad uzņēmēji no tā iegūst paliekoši. Piemēram, zināms, ka Ekonomikas ministrija strādā pie būvniecības procesa vienkāršošanas. Darām to pēc iespējas ātrāk, lai ekonomika no tā var iegūt.

Tagad iesniegšanai Saeimā tiek gatavots valsts budžets. Kā no Latvijas Bankas pozīcijām var vērtēt izskanējušos priekšlikumus par nodokļu izmaiņām? Kā tie var ietekmēt tautsaimniecību?

Pašreizējais piedāvājums, kas ir apspriests ar sociālajiem partneriem – darba devējiem un ņēmējiem -, ir krietni labāks nekā pirms tam prezentētais. Tomēr ir virkne jautājumu, kuros, pēc Latvijas Bankas domām, nepieciešams politisks lēmums, piemēram, skaidri un nepārprotami iezīmēt periodu, kad notiks atgriešanās pie esošā iemaksu sadalījuma pensiju 2.līmenī, piesaistīt banku solidaritātes maksājumu kreditēšanas kritērijam.

Viena lieta, ko es gribu uzsvērt, – nodokļi ir politisks lēmums un Latvijas Banka kā eksperts, protams, ir palīdzējusi, palīdz un palīdzēs valdībai ar kvalitatīvu ekonomikas analīzi. Tāpat kā centrālā banka ir atbildīga par monetāro politiku, un šeit pēdējais vārds ir man un maniem kolēģiem ECB Padomē, tā valdībai un Saeimai ir gala lēmums par nodokļu un budžeta politiku.

Vērtējot nodokļu diskusiju, manuprāt, pirmais jautājums ir, kāds ir mērķis? Jo skaidrāk ir definēts mērķis, jo labāk ir iespējams atrast risinājumu. Ar to arī, manuprāt, atšķiras pirmais un otrais nodokļu izmaiņu priekšlikums, kas publiski ir izskanējuši, jo otrajā priekšlikumā ir skaidrāk definēts mērķis un risinājums šī mērķa sasniegšanai.

Es šajā brīdī komentēšu tikai darbaspēka nodokļu samazinājumu. Laba iecere un apņemšanās, ieklausoties uzņēmēju organizāciju aicinājumā. Tomēr piedāvātais risinājums samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī nav sabiedrībai ilgtermiņā optimālākais. Labāks risinājums būtu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) izmaiņas. Kāpēc? Ja nākotnē kāda iemesla dēļ šī viena procentpunkta atlikšana atpakaļ pensiju 2.līmenī kavēsies, tad tas var radīt pensiju sistēmas ilgtspējas problēmas. Mēs varam atcerēties kaut vai to, ka sākotnēji bija paredzēts, ka pensiju 2.līmenī tiek novirzīti 10 procentpunkti no sociālo iemaksu likmes. Tagad mēs esam pie 6 procentpunktiem. Sākotnēji lielāks īpatsvars pensiju 1.līmenī ir adekvāti, bet ar laiku, it īpaši redzot, ka demogrāfijas dēļ strādājošo skaits samazinās, demogrāfiskā slodze pieaug, lielākā pelnītspējas daļa ir pensiju 2.līmenī, bet atdeve no 1.pensiju līmeņa kļūs arvien mazāka.

Vēl viena konceptuāla problēma – pārnesot lielāku uzsvaru uz pensiju 1.līmeni, pensiju sistēma kļūst vairāk pakļauta politiskajam procesam un riskiem, tas arvien vairāk kļūst par ikgadēju budžeta jautājumu. Nenoteiktība un nestabilitāte pensijām nav laba lieta.

Līdzekļu pārneses argumentācija bieži balstās senākā pieredzē ar ļoti neveiksmīgu pensiju 2.līmeņa pārvaldīšanu. Manuprāt, ļoti būtiski ir uzlabot atdevi un ienesīgumu, un Latvijas Banka jau pagājušā gada vasarā deva ļoti konkrētus priekšlikumus, tostarp par komisijas maksu samazināšanu. Pēc mūsu vērtējuma, mūsu ieteiktie pensiju 2.līmeņa pārvaldīšanas komisiju samazinājumi iedzīvotājiem ik gadu dotu ap 10 miljonu eiro ieguvumu. Taču šeit, protams, svarīgi ir arī tas, lai iedzīvotāji piedalās savam vecumam atbilstošos pensiju plānos, kas līdz šim diemžēl bieži vien tā nav bijis. Vēl viena lieta, ko mēs rosinām, ir atdevi nospraust krietni ambiciozākā līmenī, lai pensiju pārvaldnieki mainīgās komisijas par sekmīgu darbu var saņemt tikai tad, ja viņi tiešām sasnieguši ļoti labu atdevi.

Tad, jūsuprāt, PVN palielināšana ir labāks risinājums?

Te ļoti liela nozīme ir arī tam, kā tas tiek salāgots ar citiem nodokļiem. Ja ieguvums no darbaspēka nodokļu samazinājuma ir lielāks nekā zaudējums no PVN palielināšanas – un šeit es runāju par zemajiem un vidējiem ienākumiem -, tad jā. Tas ir būtisks priekšnosacījums šai diskusijai.

Šobrīd priekšlikums ir darboties caur pensiju 2.līmeni, un, manuprāt, tas nedrīkst kļūt par paliekošu risinājumu.

Ja nepieciešams budžetā gūt papildu līdzekļus, var apsvērt arī akcīzes nodokļa pārmaiņas, piemēram, neveselīgiem produktiem. Tam būtu ne tikai fiskāls efekts, bet arī pozitīva ilgtermiņa ietekme uz sabiedrības veselību, tostarp mazinot valsts izdevumus šajā jomā.

Vēl viens priekšlikums, kas skar centrālās bankas uzraudzīto jomu, ir papildu nodoklis banku peļņai. Te jums nekādu iebildumu nav?

Pirmkārt, drošība ir ļoti svarīga, un tam ir nepieciešams finansējums. Banku sektors šajā brīdī var valstij palīdzēt. Līdz ar to mēs atbalstām iespēju izmantot šo solidaritātes maksājumu, lai finansētu drošības nepieciešamības.

Tai pašā laikā šeit ir jāsaprot vēl viena ļoti svarīga lieta. Proti, drošības finansējums būs nepieciešams ne tikai gadu, divus, piecus, bet tas būs nepieciešams ilgākam laikam, tādēļ vislabāk atrast risinājumu, kas ir paliekošs. Mūsuprāt, būtu ļoti labi banku solidaritātes maksājumu saistīt kopā ar kreditēšanas izaugsmi. Ja kreditēšanas temps ir pārāk zems, valsts iekasē šo virspeļņas nodokli, savukārt, ja bankas dara savu darbu labāk, kreditēšana ir aktīvāka un tas parādās arī straujākā ekonomikas izaugsmē, šis ieguvums ir paliekošs un valsts lielākus ienākumus iegūst no citiem nodokļiem. Tad vairs nav tā, ka šogad var izņemt nodokli, bet nākamgad tur vairs nekā nav. Ja ekonomika ir augoša, tā spēj ģenerēt lielākus nodokļu ieņēmumus, un tas ir paliekošs efekts. Tas būtu labāks risinājums.

Tāpat ir būtiski, lai no šīs nodevas neciestu bankas, kas ir aktīvi kreditējušas un ir audzējušas ekonomiku. Mazo banku segments pēdējo četru gadu laikā savu portfeli ir audzējis par turpat 50%. Ja tās turpina strauji audzēt kredītu portfeli, tad tām nevajadzētu ciest.

Pašlaik ir lieli izdevumi, kas ir saistīti ar aizsardzību, ne visai skaidrs ir, kā izdosies finansēt tādus lielus projektus kā “Rail Baltica”. Cik tālu Latvija var iet, lai audzētu budžeta deficītu, nenodarot kaitējumu kopējai ekonomiskajai attīstībai?

Es domāju, ka te ne tik daudz ir jautājums par to, cik lielu budžeta deficītu vai valsts parādu mēs veidojam, bet kā naudu investēt un kādu atdevi tā dod nākotnē. Tas būtu pareizais aspekts, uz ko skatīties. Īstermiņa caurumu lāpīšanu ar aizņemšanos ilgi turpināt nevar, līdz ar to jāizvērtē, kāds ieguvums ekonomikai vai drošībai ir no visiem projektiem.

Latvijas Bankas “Finanšu pieejamības pārskatā 2024” par banku kreditēšanu tā politkorekti ir minēts – “vērojami atsevišķi uzlabojumi, tomēr kopumā vēl ir daudz iespēju progresam”. Kas, jūsuprāt, joprojām ir galvenās problēmas, kādēļ kreditēšana Latvijā nav atbilstoša tam, kas būtu nepieciešams tautsaimniecības attīstībai?

Es atgādināšu, ka Latvijas Bankai banku uzraudzības instrumenti ir tikai no 2023.gada. Turklāt bankas ir privāti uzņēmumi un tiešā veidā nevienu nevar piespiest kreditēt – ne Latvijas Bankai, ne ECB, ne kādai citai institūcijai šādu iespēju nav. Tas ir komercbanku akcionāru lēmums. Tomēr situācijā ir panākti uzlabojumi, un par to liecina arī atsevišķi rādītāji, piemēram, samazinās banku pievienotais uzcenojums izsniegtajiem kredītiem.

Mēs redzam, ka zemākais punkts gan banku attiecībās ar klientiem, gan kreditēšanā ir aiz muguras. Lai arī kreditēšana joprojām ir diezgan lēna, bet tā jau ir krietni straujāka nekā ekonomikas jeb nominālā IKP izaugsme. Mēs redzam, ka attiecības ar klientiem kļūst cieņpilnākas. Vai varētu vēlēties vairāk un labāk? Jā, bet beidzot ir panākta izpratne un jūtama vilkme arī no banku puses. Strādājot kopā un pieņemot saprātīgus lēmumus, tostarp par solidaritātes maksājuma nosacījumiem, mēs varam situāciju uzlabot straujāk.

Tas, ko mēs esam izdarījuši, ir regulējuma samazinājums. Visi uzdevumi, kas Finanšu sektora attīstības padomē Latvijas Bankai tika doti, ir izpildīti jau pagājušajā gadā. Mēs neapstāsimies un turpinām skatīties, kur iespējams samazināt un atvieglot regulējumu. Mēs esam strādājuši pie pārkreditēšanas stāsta un tagad esam nākuši ar priekšlikumu par lielāku finanšu sektora pieejamību reģionos. Mūsuprāt, tas ir ļoti svarīgi, jo bankas ir digitalizējušās straujāk, nekā to var izdarīt iedzīvotāji un uzņēmumi. Tur ir nepieciešams kāds solītis atpakaļ, jo ir sabiedrības daļa, kas vēl nav gatava šai jaunajai realitātei. Jautājums ir ne tikai par ekonomiku, kur bankām tā būtu jāvelk līdzi, bet arī iekļaujošu sabiedrību.

Savi darbi ir ne tikai bankām, bet arī valstij. Piemēram, kā jau minēju, gaidām, kad tiks atvieglots būvniecības regulējums, projektus kļūs lētāk, vienkāršāk un ātrāk īstenot, un tas atbalstīs kreditēšanas iespējas.

Kreditēšana ir kā pulkstenis – ja viens zobrats nestrādā vai ķeras, tad arī pārējie īsti nestrādā.

Bet atkārtošos – zemākais punkts jau ir aiz muguras un situācija dienu no dienas uzlabojas. Viens no ļoti uzskatāmiem piemēriem, ja salīdzinām ar 2020.gadu, kad Latvijas Banka sāka patiešām skaļi runāt par kreditēšanas lietām, ir hipotekāriem kredītiem banku pievienotā likme. Tad tā bija ap 2,5%, tagad mēs redzam, ka tā ir ap 1,5%. Tas ir iedzīvotāju naudas maciņos ļoti jūtams samazinājums.

Vai mēs esam ceļa galā? Nudien nē. Turklāt viens ir Latvijas Banka, bet ir nepieciešams, lai arī pārējie dalībnieki – valsts puse, bankas – šo darbu dara un dara krietni labāk. “Finanšu pieejamības pārskats” ļoti skaidri norāda uz problēmām, kas būtu jārisina. Un šīs lietas mēs soli pa solim raitā gaitā arī turpināsim labot. Sarunās ar bankām centīsimies rast savstarpēju sapratni, bet gadījumos, kad tas nebūs iespējams, nekavējoties nāksim ar priekšlikumiem par izmaiņām normatīvajā regulējumā.

Jūs tagad tiešām uzmanību pievēršat arī kreditēšanas pieejamībai reģionos, un lakmusa papīriņš te ir hipotekārie kredīti, kur ļoti labi ir redzams, ka daudzām bankām interese to izsniegšanā beidzas pie Pierīgas, minot visdažādākos aizbildinājumus. Tas ir normāli?

Veicot šo analīzi, esam to pārrunājuši arī ar “Attīstības finanšu institūciju “Altum”” un Ekonomikas ministriju. Pēc būtības tā ir tirgus kļūda. Komercbankas nekustamos īpašumus, kas ir lētāki par 25 000-30 000 eiro, reģionos kreditēt nevēlas. Tas nav pareizi. Tādēļ, manuprāt, “Altum” ir iespēja uz laiku ieiet šajā tirgū, uzsākt kreditēšanu un bankām parādīt, ka tās ir kļūdījušās.

Labā lieta ir tāda, ka mēs redzam, ka arī interese un aktivitāte no komercbanku puses sāk uzlaboties. Kreditēšanas vēsturiski reģionos ir bijis ļoti maz, jo tā ir bijusi ļoti dārga. Ja bankas neizsniedz lētākus hipotekāros kredītus, tas nozīmē, ka iedzīvotāji ir spiesti izmantot patēriņa kredītus, kuru likmes ir divas trīs reizes augstākas.

Ir virkne dažādu lietu, ko mēs esam savā analīzē identificējuši un ar iesaistītajām pusēm pārrunājuši. Piemēram, tas pats vērtētāju stāsts, banku riska apetītes stāsts. Mūsuprāt, tā ir tirgus kļūda, un tā ir jālabo. Divi svarīgākie elementi te ir “Altum” iesaiste šajā tirgū un mājokļu attīstības programma reģionos.

“Finanšu pieejamības pārskatā 2024”arī minēts, ka arvien lielāka loma tautsaimniecības finansēšanā ir nebanku sektoram un īpaši nebanku kreditētājiem. Vai tas tomēr nerada bažas, ņemot vērā gan vēsturisko pieredzi, gan to, vai viņus var pilnvērtīgi uzraudzīt?

Ja bankas nedara savu darbu, tad ir jābūt tirgus dalībniekiem, kas to dara. Protams, mēs ļoti uzmanīgi skatāmies, kas ar šo sektoru notiek. Te ir sasaiste arī ar Patērētāju tiesību aizsardzības centru (PTAC), un šis kopdarbs ir ļoti svarīgs. Konkurence finanšu sektorā nav pietiekama, tāpēc Latvijas Bankā strādājam dažādos virzienos, lai vide būtu pievilcīga jauniem tirgus dalībniekiem, kas sniegtu mūsdienīgus, pieejamus un lētākus pakalpojumus, un iedzīvotāji, uzņēmumi no tā iegūtu.

Mēs esam ECB līmenī šogad izcīnījuši iespēju, ka centrālo banku maksājumu sistēmām var pieslēgties arī maksājumu iestādes un elektroniskās naudas iestādes. Tas mazinās banku oligopola stāvokli un veicinās konkurenci. Mēs šo jomu attīstīsim un centīsimies izveidot starptautiski konkurētspējīgu finanšu sektoru, kas Latvijai ienes ienākumus.

Mēs esam izstrādājuši jaunu regulējumu, lai atbalstītu krājaizdevu sabiedrību attīstību reģionos un ļautu tām kreditēt arī juridiskas personas. Mēs strādājam arī pie tā, lai ieviestu tā saucamo vieglās bankas licenci, kur kapitāla prasība ir miljons eiro. Tas ļautu arī mazākiem tirgus spēlētājiem izmantot iespējas un, ienākot tirgus nišās, palīdzētu iedzīvotājiem un uzņēmumiem saņemt labākus un lētākus finanšu pakalpojumus.

Vai Latvijas Banka nebanku kreditētāju pārraudzību varētu pārņemt no PTAC?

Nē. Katrs dara savu darbu, bet sadarbībai ir jābūt ciešai. Nav tik lielas nozīmes, kas ko pārrauga, bet būtiski, lai katrs paveic savu darbu un ir laba un raita sadarbība starp institūcijām. Piemēram, “FinTech” segmenta attīstība. Šādas nišas izveidošana ir iespējama tikai tad, ja visas atbildīgās institūcijas strādā kā vienota komanda.

Kopumā Eiropas, tostarp arī Latvijas, problēma ir tā, ka finanšu resursi netiek novirzīti iedzīvotāju un uzņēmumu rīcībā pietiekamā apjomā. Tā arī ir viena tēma, par kuru mēs diskutēsim Latvijas Bankas ikgadējā konferencē 2.oktobrī, pievēršot papildu uzmanību tam, kāda ir banku sektora loma ekonomikā, kā to var stiprināt, kā arī – kā attīstīt pārejos tirgus spēlētājus, kas finanšu pakalpojumu klāstu padarītu mūsdienīgāku un pieejamāku, proti, lētāku.

Kā ir ar šiem pārējiem tirgus spēlētājiem? Jūs redzat, ka aktivitāte aug? Piemēram, to pašu krājaizdevu sabiedrību kādreiz bija pat salīdzinoši daudz, bet pēc tam to darbība apsīka.

Krājaizdevu sabiedrībām esošais regulējums neļauj būt pietiekami jaudīgām un spēcīgām. Tām ir jākļūst mūsdienīgākām, labāk pārvaldītām. Mūsu iecere ir iet Lietuvas virzienā un ieviest divu līmeņu modeli. Mēs gaidām Finanšu ministrijas viedokli un ceram šo jomu Latvijas ekonomikā stiprināt pēc iespējas ātrāk.

Finanšu ministrija nesen ir nākusi klajā ar priekšlikumiem skaidras naudas aprites ierobežošanai. Kā tos vērtējat?

Skaidra nauda bija, ir un būs, kamēr vien cilvēki vēlēsies to izmantot. Mēs kā centrālā banka par to parūpēsimies. Dažādās Eiropas valstīs ir dažāda pieredze ar skaidrās un bezskaidrās naudas izmantošanu, un Latvijā šajā ziņā ir līdzsvarota situācija – mūsu sabiedrība labprāt izmanto gan skaidrās, gan bezskaidrās naudas norēķinus. Starp eirozonas vadošajām valstīm ir tādas, kur dominē skaidrās naudas norēķini, un tas ir vēl viens faktors, kas liecina, ka skaidrā nauda saglabās savas pozīcijas. Tostarp tā ir ļoti svarīga dažādās krīzes situācijās, kā to pierādīja arī Ukrainas pieredze.

Atgriežoties pie skaidrās naudas aprites, Finanšu ministrija un Valsts ieņēmumu dienests mēģina šādā veidā ierobežot ēnu ekonomikas izplatību. Godīgiem cilvēkiem, kas maksā nodokļus, no šāda veida regulācijas nav ko bīties. Taču kontroles risinājumiem jābūt tādiem, lai godprātīgiem cilvēkiem nerastos lieki apgrūtinājumi.

Nesen DDoS uzbrukuma ietekmē bija traucēta Latvijas Bankas mājaslapas darbība. Cik bieži piedzīvojat šādas un līdzīgas problēmas? Cik droši esat pret dažādiem kiberuzbrukumiem?

Mēs esam bijuši aktīvi Ukrainas atbalstītāji, snieguši arī praktisku un taustāmu palīdzību, un mēs neesam kautrējušies runāt ne par tirdzniecības saišu pārraušanu ar Krieviju un Baltkrieviju, ne par Krievijas iesaldēto aktīvu izmantošanu Ukrainas labā. Tas ir pamanīts, un tāpēc dažāda veida kiberuzbrukumi ir mūsu ikdiena. Bet mēs darām visu, kas jādara, un finanšu pakalpojumu pieejamība nav traucēta.

Tomēr, ja mēs pieskaramies punktam par drošību, tur iedzīvotājiem gan nevajadzētu bažīties. Latvijas Banka pēdējo gadu laikā pie tā ir strādājusi ļoti mērķtiecīgi un sistēmiski. Piemēram, ne tikai veikti pasākumi, lai saglabātu bankomātu tīklu visā Latvijā, tā nodrošinot pieeju skaidrajai naudai, bet arī noteikti kritiskie bankomāti, ar kuru starpniecību krīzes situācijās nodrošinātu pastiprinātu apgādi ar skaidro naudu. Te nevajag domāt, ka tas ir saistīts tikai ar militārām lietām. Arī plūdu, citu krīžu laikā tas ir izmantojams.

Tāpat ir izveidots risinājums krīzes situācijām, ja nav interneta sakaru ar komercbankām. Mums pašiem ir sava maksājumu sistēma, kuru mēs varam izmantot un veikt norēķinus sistēmiski svarīgo komercbanku starpā. Arī iedzīvotāju līmenī mēs esam vieni no pirmajiem Eiropā un pilnīgi noteikti celmlauži Baltijas līmenī, jo no nākamā gada iedzīvotājiem ar maksājumu karti būs iespējams norēķināties 200 eiro apmērā par pirmās nepieciešamības precēm, degvielu, aptiekā un par pārtikas precēm brīžos, kad internets nestrādā.

Kā vērtējat savas izredzes ieņemt Latvijas Bankas prezidenta posteni nākamo pilnvaru termiņu? Galu galā jau parādās baumas par dažu politiķu interesi par šo amatu.

Es esmu gatavs strādāt Latvijas Bankā un ECB Padomē otru termiņu, ja Saeima uzticēs mandātu.

Šajos turpat piecos gados ir padarīts tiešām daudz. Krietni vairāk, nekā sākotnēji cerēts. Emocionāli lielākais gandarījums ir par 2008.gada krīzes bezcerīgo parādu norakstīšanu. Pēc manas iniciatīvas un Saeimas atbalsta komercbankas norakstīja turpat 150 miljonus eiro, un vairāki tūkstoši cilvēku varēja iziet no ēnu ekonomikas un atgriezties normālā dzīvē. No citiem darbiem iezīmēšu četras jomas.

Pirmkārt, inflācijas samazināšana. Inflācijas lēciens Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ bija ļoti straujš. Tagad inflācija ir nospiesta lejā, un tas ir pamats iedzīvotāju pirktspējas pieaugumam un ekonomikas izaugsmei.

Otrkārt, drošība, kas šajā ģeopolitiskajā situācijā ir ļoti svarīga. Skaidras naudas pieejamība ir laba, bankomātu tikls ir nosargāts, ir izveidots kritisko bankomātu tīkls krīzes situācijām. Kā jau minēju, gadījumos, ja tiek kavēti interneta sakari, esam izveidojuši risinājumus starpbanku norēķiniem, bet iedzīvotājiem jau nākamgad būs pieejams risinājums bezskaidras naudas norēķiniem 200 eiro apmērā par pārtiku, zālēm un degvielu. Norēķināties būs iespējams arī krīzes situācijās.

Treškārt, kopš 2023.gada Latvijas Bankas atbildība ir arī finanšu sektora regulējums, uzraudzība un noregulējums. Esam panākuši, ka zemākais punkts ir aiz muguras gan banku un to klientu attiecībās, gan kreditēšanā. Banku un to klientu attiecības kļūst cieņpilnākas. Kontu pieejamība ir aizejoša problēma. Regulējums ir vienkāršots, rokasgrāmatas ir pārskatītas. Bankām ir uzdoti konkrēti uzdevumi klientu servisa uzlabošanai, un mēs tam uzmanīgi sekojam.

Kreditēšanas tempi ir kļuvuši straujāki par ekonomikas izaugsmi, komercbankas ir izkustējušās no sasaluma punkta, un tām ir parādījusies vilkme. Hipotekāriem kredītiem banku pievienotās likmes ir samazinājušās no 2,5% līdz turpat 1,5%, un vieglāks hipotekāro kredītu pārkreditēšanas process nākamgad šīs likmes samazinās vēl vairāk. Mēs vērtējam, ka pārkreditēšanās ieguvums esošajiem hipotekāro kredītu ņēmējiem dos turpat 100 miljonus eiro. Pie līdzīga risinājuma pašlaik strādājam arī juridiskajām personām. Esam iesnieguši priekšlikumus samazināt pensiju 2.līmeņa pārvaldīšanas komisijas, kas iedzīvotājiem dos vismaz 10 miljonu eiro ik gadu. Tikko Saeimā ir apstiprināts Latvijas Bankas priekšlikums uzlabot finanšu pakalpojumu pieejamību un banku klātbūtni reģionos. Un tās ir tikai dažas no lietām, kur jau ir panākts būtisks progress finanšu pakalpojumu pieejamībā.

Ceturtkārt, daudzos aspektos šo turpat piecu gadu laikā Latvijas Banka ir kļuvusi par pavisam jaunu institūciju. Ir jauns likums par centrālo banku. Ir ieviests krietni vienkāršāks, caurredzamāks, demokrātiskāks un efektīvāks pārvaldības modelis. Augstākās vadības skaits ir samazināts turpat uz pusi, darbinieku skaits dažādu efektivitātes risinājumu rezultātā ir samazināts par 20%. Mēs neesam atteikušies ne no vienas veicamās funkcijas, īstenībā to ir kļuvis vairāk. Mēs darām vairāk ar mazāku resursu. 2023.gadā Latvijas Bankai pievienojās Finanšu un kapitāla tirgus komisija, un tagad mēs esam vienota un jaudīga komanda ar politiski neitrālu un ilgtermiņa skatījumā balstītu analīzi, abstrahējoties no politiskā cikla un partiju nostājām. Sabiedrībai ir nepieciešams šādas analīzes avots, īpaši ņemot vērā vēl samērā vājo akadēmisko un domnīcu jaudu. Un sabiedrība to novērtē. Stājoties amatā 2019.gada nogalē, reputācijas jomā Latvijas Banka bija bedrē – ne tikai Latvijas sabiedrības vērtējumā, bet arī starptautiski. Tas ir kardināli mainīts, mūsu reputācija ir ļoti laba. Divas trešdaļas iedzīvotāju uzticas Latvijas Bankai, un mēs tiekam vērtēta kā TOP5 institūcija valstī. Par to vēlos pateikties savai Latvijas Bankas komandai, bez viņu darba tas nebūtu iespējams.

Ir izdevies izveidot spēcīgu starptautisko reputāciju – tik augsta tā nav bijusi nekad iepriekš. Ar mums rēķinās, mūsu viedokli ņem vērā, pirms un pēc katras ECB Padomes sēdēm starptautiskie mediji vienmēr izrāda interesi par manu nostāju un viedokli. Es esmu vienīgais Baltijas valstu centrālās bankas vadītājs, kuru regulāri aicina uz ASV centrālās bankas “Jackson Hole” konferenci, kas ir centrālo banku Davosa. Uz Latvijas Bankas pētījumiem atsaucas arī ECB monetārās politikas stratēģijas izvērtēšanā. Latvijā to mazāk redz, bet ECB darbā Latvijas Bankas viedoklis tiešām tiek augstu vērtēts.

Ļoti daudz ir padarīts un vēl vairāk ir darāms, un man ir ļoti skaidrs redzējums, kā iet uz priekšu.

Pirmkārt, zema un stabila inflācija. Tas ir pamats izaugsmei un iedzīvotāju pirktspējas pieaugumam. Otrkārt, finanšu sektors, kas ir drošs, pieejams, mūsdienīgs un starptautiski konkurētspējīgs. Tātad pakalpojumi ir elastīgi dažādām klientu grupām, tie ir lētāki, tie ir pieejami arī reģionos un attieksme ir cieņpilna. Ieejot bankā, jums prasa nevis, kas jūs esat, bet kā jums var palīdzēt. Trešais jautājumu bloks ir inovatīva centrālā banka. Tas nozīmē mākslīgā intelekta instrumentu ieviešanu, labākās pasaules datu pārvaldības prakses pārnešanu uz Latviju, turklāt ne tikai Latvijas Bankā, bet būt kā katalizatoriem visas valsts līmenī. Diemžēl pašlaik datu jomā Latvijā valda feodālisms, kur katrai institūcijai ir savi dati, ko tā sargā un ar tiem nedalās, un tas apgrūtina Latvijas valsts lēmumu pieņemšanu.

Attiecībā uz pētniecību es rūpēšos par to, lai Latvijas Banka gan sniedz ieguldījumu eirozonas līmeņa lēmumu pieņemšanā, gan ir uzticams un kompetents palīgs Latvijas valdībai un parlamentam, palīdzot pieņemt ilgtspējīgus politikas lēmumus, kuriem būtu pozitīva ietekme ilgtermiņā.

Centrālajai bankai ir jābūt neatkarīgai, lai tā var kvalitatīvi darīt tai uzticēto darbu. Centrālās bankas politizāciju pieļaut nedrīkst. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tagad Latvijas Bankas pārraudzībā ir arī banku un finanšu sektora uzraudzība.

Esat gatavs, ka pārvēlēšanas posmā uzzināsiet daudz jauna par sevi?

Protams! Tas, šķiet, ir neizbēgami, ka par sevi var uzzināt daudz ko jaunu, un diemžēl nereti tā ir sagrozīta un melīga informācija. Diemžēl tā ir daļa no procesa un diemžēl tas kavē jaunu un spēcīgu cilvēku ienākšanu valsts pārvaldē kopumā.

Iepriekšējie pieci gadi ir bijuši pilni ar pārmaiņām. Gan iekšēji Latvijas Bankā – pārvaldības modeļa maiņa, reputācijas atjaunošana, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas integrēšana -, gan ārējā vidē – pandēmija, karš Ukrainā, ļoti augsta inflācija, ģeopolitiskas pārmaiņas. Garlaicīgi un viegli nudien nav bijis. Un arī nebūs, spriežot pēc visa.

Foto:zz.lv