Lietus svētību 14. jūnijā daži nosauca par izsūtīto asarām, kas veldzējot tēvzemi.
Lietus svētību 14. jūnijā daži nosauca par izsūtīto asarām, kas veldzējot tēvzemi. Man asaras sariesās acīs, uzzinot par rajona Padomes finanšu komitejas lēmumu liegt atbalstu represēto piemiņas vietas izveidei Bauskā. Dziļš cinisms strāvo no amatpersonu rīcības pamatojumiem. Manuprāt, rajona kultūras dzīves kūrētājas spriedumi rāda klaju birokrātiskās nekā nedarīšanas paraugu: jāsakārto dokumenti, jāapkopo viedokļi, jāizvērtē lietderība. Totāla darbošanās imitācija, kurai tā vien gribas pievienot skarbu secinājumu – kamēr ņemsimies kārtodami, pētīdami un secinādami, vecīši apmirs, problēma zaudēs aktualitāti pati no sevis.
Tikpat skarbi ir tie, kuri spriedelē par vēl vienas piemiņas vietas ierīkošanas tieši Bauskā nepieciešamību. Tā vien šķiet, daži nodomāja – salādēsim tos ļaudis vagonos, atvainojos, autobusos, aizvedīsim uz Šķirotavas, Torņakalna vai Iecavas staciju, lai tur pie jau iekārtotiem pieminekļiem paskumst. Tieši pirms politiski represēto piemiņas dienas pieņemt šādu lēmumu, turklāt laikā, kad citviet Latvijā atklāj piemiņas vietas izsūtītajiem, – tas ir pilnīgs diletantisms jeb politiskā pašnāvība.
Naudas trūkuma uzskaitīšanai vēl vajadzēja minēt, cik šogad iztērēts pašvaldību amatpersonu un darbinieku ceļojumiem. Varbūt pagastvečiem vajadzēja par nodokļu maksātāju naudu doties uz Igarku, Dudinku vai Omsku. Tur redzētais vedinātu uz lietderīgāku rīcību.
Kaunā novēršoties no vietvalžu atzinumiem, tik vien spēju kā lūgt piedošanu visiem Sibīrijas moku ceļus izgājušajiem par mūsu ievēlēto politiķu cinismu.
