Prasme dzīvot pieticībā un ieraudzīt skaisto.
Prasme dzīvot pieticībā un ieraudzīt skaisto
Suns Tobītis, daži kvadrātmetri zemes un brīnišķīgs puķu dārzs pagalmā ir 80 gadu vecās pensionāres Matildes Gorodņicinas bagātība. Pieticība un iedzimta skaistuma izjūta ļauj viņas dzīvei ritēt klusumā un saskaņā ar dabu.
Klusie un strādīgie
Matilde dzīvo vecā, mazmazītiņā namiņā Dāviņu pagasta “Būlūžos”. Malkas šķūnītim jumts jau iebrucis, bet viss ir tik spodrs un kārtīgs, ka neviens puteklis nav redzams – kur nu vēl nezāle!
Pašvaldības priekšsēdētāja Līvija Šarķe jau agrāk bija stāstījusi par “Būlūžu” īpašnieces iekopto dzīves telpu. Dienā, kad nolēmām doties pie Matildes un precizējām maršrutu, viņa piemetināja: “Jums noteikti šī vieta ir jāredz! Vēl šorīt braucu garām un priecājos par Matildes puķēm. Es zinu, ka viņa negrib pārcelties uz dzīvi pie meitas, jo bez sava stūrīša un kaktiņa nespēs iztikt.
Dāviņu pagastā ir daudz iekoptu sētu, kuru saimnieki tā arī paliek nezināmi, jo nepiedalās daiļdārzu konkursos. Mūsu pašvaldība tādus nerīko, bet katru vasaru speciālisti apmeklē čaklos, pieticīgos saimniekus, lai pateiktu labus vārdus. Varbūt skaisto dārzu “sacensības” nav vajadzīgas, jo tās padziļina plaisu starp labi situētiem cilvēkiem, kuriem ir līdzekļi apkārtnes labiekārtošanai, un iedzīvotājiem, kas pārtiek no mazumiņa. Tieši tādēļ man gribētos, lai uzmanības lokā biežāk nokļūtu klusie, strādīgie cilvēki, kuriem piemīt dabas dota skaistuma izjūta.”
Sarunājas ar ziediem
Ceļu uz “Būlūžiem” mums palīdz atrast Matildes izliktie orientieri. Jau pa gabalu ir redzami zem vientuļa bērza novietoti podi ar košiem leduspuķu ceriem. Saimnieci sastopam mazdārziņā, līkņājot pie zemeņu dobes. “Te nu ir visa mana mantība,” norādot uz pedantiski kārtīgi izravētajām dārzāju vagām un puķēs slīgstošo pagalmu, norāda Matilde. Viņa nesen ir svinējusi dzimšanas dienu, tāpēc līdzās pašas iekoptajiem stādījumiem redzamas arī ciemiņu dāvanas – krāšņas leduspuķes, fuksijas, petūnijas. Mājas īpašniece podus iekārusi no sausiem koku zariem izveidotos statīvos. Turpat arī divi soliņi, kas arī ir Matildes roku darbs.
Dārziņā aug daudzgadīgas uzpirkstīšu, lupīnu, peoniju un zvaniņu šķirnes, divi veselīgi skujeņi, kuru fonā ziedu spilgtums vēl labāk pamanāms. Rudenī ziedēs asteres, dālijas un mārtiņrozes. “Es ar puķītēm sarunājos. Arī Tobītis manu valodu saprot gluži kā cilvēks. Ja man nebūtu sava ziedu dārza, jau sen gulētu slima. Nedrīkstu bez kustībām pavadīt ne dienu, jo citādi sāp visas malas. Un tā ik rītu jau piecos esmu augšā, palēnām apstaigāju pagalmu, apleju puķītes, pārvietoju podus, izrauju nezāles. Toties jau sešos vakarā abi ar Tobīti esam istabā un ieslēdzam televizoru. Pie miera dodamies uzreiz pēc “Panorāmas”,” teic Matilde.
Dālijas – piemiņai
Cilvēkam jau daudz nevajag – pietiek ar maisiņu pašas izaudzētu kartupeļu, pusspaini sīpolu, tomātu, bietīšu un burkānu – tā saimniece kliedē manu izbrīnu par sakņu dārza neticami mazo platību. Reizi nedēļā “Būlūžu” pagalmā ieripo autoveikals. Tad Matilde iegādājas nepieciešamākās preces un jūtas apmierināta, jo aiziet kājām uz ciema tirgotavu būtu grūti. Toties vēl ir spēks apmeklēt tuvinieku kapus, lai uz kopiņām noliktu pašas audzētus ziedus.
Pērn “Būlūžos” negaidīti ieradusies rakstniece Laima Muktupāvela. Par to Matildei joprojām ir siltas atmiņas: “Rakstniecei šeit iepatikās. Viņa sacīja, ka atradusi vietiņu, kur ir redzams cilvēka mūža darbs. Laima pieminēja “Būlūžus” arī kādā savā grāmatā. Tovasar rakstniece bija atbraukusi uz Dāviņiem izpētīt mūsu apkaimes apdzīvotas vietas – “Dupšu” – vēsturi. Senatnē te bija liels krogs un arī citas mājas.”
Visvairāk Matildei patīk vāras puķes uz slaidiem kātiem, kā, piemēram, neļķes. Ziedu dārza platību šovasar nācies paplašināt, jo kāds meža zvērs vienā naktī nokodis visas aplokā snaudošās vistiņas. Matildei ļoti sāpējusi sirds, tomēr viņa sasparojusies, uzrakusi mājputnu pagalmu un iedēstījusi dālijas. “Tās būs manām vistiņām par piemiņu,” viņa saka.
