Černobiļa 22 gadus pēc atomkatastrofas.
Černobiļa 22 gadus pēc atomkatastrofas
Milzīgs, gleznots padomjlaika plakāts mežā aicina: “Saglabāsim dabu mūsu bērniem!”. Ir saulaina jūnija nogales diena. Vērojot pa autobusa logu saukli, ko uztveru kā nežēlīgu ironiju, mani pārņem dīvainas izjūtas. Es skaudri apzinos, ka vēl neskaitāmas ukraiņu bērnubērnu paaudzes šajā vietā nedrīkstēs spert pat kāju, jo esam Černobiļas atomreaktora tiešā tuvumā Ukrainā. Pirms 22 gadiem šeit notika Eiropas atomenerģētikas vēsturē lielākā katastrofa, kuras sekas vēl īsti nav apzinātas pat šobaltdien.
Apzināts lēmums
Černobiļas apmeklējums, kurā piedalījās arī Latvijas žurnālistu grupa, notika pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera ierosmes. No 25. līdz 27. jūnijam viņš atradās savā pirmajā Valsts vizītē Ukrainā. Valdis Zatlers, mediķis, 1986. gada maijā tika mobilizēts un nosūtīts glābšanas darbos uz Budovaroviču ciemu, kas atrodas netālu no reaktora. Viņš vēlējās šo vietu vēlreiz apmeklēt.
Iepriekšējā vakarā neformālās sarunās ar žurnālistiem Latvijas vēstnieks Ukrainā Atis Sjanīts sacīja: “Valdis Zatlers ir vienīgā VIP persona, kas dosies uz Černobiļu. Tur, protams, ir bijis Ukrainas prezidents Viktors Juščenko un tuvējās Baltkrievijas prezidents Anatolijs Lukašenko. Nevienas citas valsts pirmā persona nav izteikusi vēlmi apmeklēt slēgto un īpaši apsargājamo zonu.”
Nākamajā dienā, kad mūsu prezidents Latvijas žurnālistiem Kijevā rīkoja preses konferenci par valsts vizītes rezultātiem, žurnālisti vaicāja, kādas emocijas viņš izjutis nu jau tālajā 1986. gada maija dienā, saņemot ziņu par obligātu mobilizāciju. Valda Zatlera atbilde bija lakoniska: “Es labi zināju, uz kurieni braukšu. Biju sagatavots.”
Leģendārie sami
Žurnālistu mikroautobuss uz Černobiļu dodas ceļā jau sešos no rīta, jo līdz mērķim no galvaspilsētas Kijevas ir 150 kilometru, turklāt mums jāpagūst būt pirmajiem, lai televīzijas kolēģi varētu nofilmēt prezidenta korteža ierašanos.
Busiņa šoferis – jauns puisis, saposies baltā, izgludinātā kreklā, – liek saprast, ka viņa informētības pakāpe par Černobiļu ir krietni labāka nekā mūsējā. “Reiz vedu uz turieni kādu delegāciju. Mani visvairāk pārsteidza skaistā daba un savvaļas zvēri, kuru ir pilni meži. Mums rādīja arī speciāli ievestos savvaļas zirdziņus. Viņi jūtas lieliski. Mākslīgajā ezerā pie atomreaktora ir savairojušies milzu izmēra sami. Tādus gan vēl nebiju redzējis,” aizrautīgi stāsta autobusa vadītājs. Var jau būt, ka monstriem līdzīgie sami patiešām tur dzīvo, bet iespējams, tā ir kārtējā leģenda. Taču šofera minētais fakts par dažādu meža zvēru populācijas palielināšanos atbilst patiesībai. Tas esot izskaidrojams ar dabisko ienaidnieku – cilvēku – neesamību plašā teritorijā.
Saindētā augsne
Černobiļas 50 kilometru rādiusa apsargājamās zonas postenī “Poļesje” ierodamies laikus. Kad kolēģe un es iebrienam pāris soļu mežā, no kontrolpunkta skriešus atsteidzas kāds vīrs: “Lūdzu, nenokāpiet no asfaltētā ceļa! Tas ir ļoti bīstami. Radioaktīvais polonijs augsnē ir iesūcies izklaidus, un neviens nevar paredzēt, kurā vietā izstarojums vairākkārt pārsniedz pieļaujamo. Polonija sabrukšanas periods ir vairāk nekā 240 tūkstoš gadu.” Vēlāk paaugstinātu radioaktīvo fonu apstiprina arī dozimetrs, ko visu laiku tur ieslēgtu Ukrainas ārkārtējo situāciju ministra vietnieks Vladimirs Kološa.
Vīrs, kas mūs brīdināja, ir Vasilijs Mahno – atomreaktora avārijas seku likvidēšanas firmas direktora vietnieks. Černobiļas mežos viņš ir mūsu pavadonis un gids. Vasilijs teic, ka vislielākā radioaktīvo izotopu koncentrācija ir augsnē un izplatās ar putekļiem. Tālab visi meža ceļi, bet jo īpaši stratēģiskie, pa kuriem pārvadā radioaktīvos atkritumus, nemitīgi tiek atjaunoti un asfaltēti. Mūsu pavadonis uzsver: “Černobiļas areālā ir noteiktas vairākas aizsardzības zonas – 50, 30 un 20 kilometru rādiusā. No pēdējās iedzīvotāji evakuēti vēl 1986. gadā, arī piespiedu veidā. Bērnu pārvietošana bija obligāta. Pirmkārt, viņu organisms ir ārkārtīgi jutīgs pret vides piesārņojumu, otrkārt, bērnu uzvedība nav prognozējama un ierobežojama. Viņi ies mežā, kāpelēs, neapzinoties, ka pakļauj dzīvību briesmām. Tomēr vairākas gados vecāku ļaužu ģimenes, kas dzīvoja 50 kilometru zonā, kategoriski atteicās no valdības prasības izbraukt. Valsts viņiem nodrošina pārtikas piegādi, telefona sakarus un apmaksā apbedīšanas izdevumus. Vienreiz gadā ar speciālām atļaujām apmēram 25 tūkstoši evakuēto iedzīvotāju ierodas uz mirušo piemiņas dienu kapsētās. Viņi ir izmitināti 213 apdzīvotās vietās valsts melnzemes joslā. Daudzi tā arī nav spējuši adaptēties, zaudējot ierasto dzīvesveidu. Tas rada smagas sociālas un psiholoģiskas problēmas.”
Cilvēki neatgriezīsies
Man šķita, ka Černobiļas slēgtās zonas teritorija līdzinās vismaz viena Latvijas novada platībai. Tik rāmu un savā harmonijā pašpietiekamu dabu reti gadās ieraudzīt. Pamestajos ciemos daudzas ēkas jau ir sabrukušas, bet Budovarovičos šķiet, ka omulīgo mājiņu īpašnieki tikai uz mirkli ir izgājuši. Skaļi un daudzbalsīgi dzied putni, smaržo pļavu zāles. Iznīcības skaistums ir tik dīvains un sāpīgs! Mēs neredzējām Pripeti – pamestu pilsētu ar daudzstāvu namiem, kuros dzīvoja ap 50 tūkstoš cilvēku – galvenokārt atomreaktora darbinieku ģimenes. Arī tā ir saindēta un nolemta lēnai sabrukšanai.
Pašlaik zonā darbojas divas avārijas seku likvidēšanas firmas un uzņēmums “Vektors”, kas specializējas radioaktīvo atkritumu utilizācijā. Visi ir valsts finansēti uzņēmumi. Saskaņā ar starptautisku vienošanos ir sākts atomreaktora slēgšanas process, kas turpināsies vairākus gadus. Darbos ir iesaistīts ap 3000 speciālistu. Neviens no viņiem 30 kilometru zonā nedzīvo. Katru dienu hermētiskos traukos likvidatoriem tiek piegādāts ūdens un pārtika. “Augsne ir tik ļoti piesārņota ar plutoniju, ka cilvēki te nekad vairs nedzīvos. Avārijas dienā reaktora tuvumā radioaktīvais starojums vietumis sasniedza pat desmittūkstoš un vairāk mikrorentgenu stundā, bet pieļaujamā norma ir 0,6. Pēc katastrofas bija notiesātas astoņas amatpersonas. Septiņi jau ir miruši, jo sprādziena brīdī saņēma nāvējošu starojuma dozu,” skaidro Vasilijs Mahno.
Atomreaktora kompleksam garām mūs aizved steigšus, bet pa logu pagūstam saskatīt pavirši uzslietas dzelzsbetona bloku būves. Tās man atgādināja Bolderājas un Sarkandaugavas puspamestos industriālos masīvus.
***
Viedoklis
Aleksandrs Kočergins, kādreizējais Kijevas iedzīvotājs, tagad rīdzinieks:
“Atceros svelmaino 1986. gada vasaru, kad ārā bija vairāk nekā plus 30 grādu un līdz pat vēlam rudenim Kijevā tika aizliegts atvērt logus. Bijām spiesti nēsāt arī sintētiskas drēbes, jo radiāciju visvairāk uzsūca kokvilnas audumi. Es un kolēģi, būdami fiziķi, sapratām, ka situācija ir pārāk nopietna. Institūtā, kur tolaik strādāju, paši izgatavojām dozimetrus. Šī ierīce nevienam “mirstīgam” cilvēkam padomju laikā nebija pieejama. Mēs bijām jauni un gribējām izklaidēties. Gājām uz ballītēm ar dozimetriem. Reizumis gadījās, ka saimnieka dīvānu vai nu vajadzēja izmest, vai arī pašiem steigšus doties projām – tik liela bija atkāpe no radioaktivitātes pieļaujamās normas.
