Starptautiska izstāde Rundāles pils muzejā.
Starptautiska izstāde Rundāles pils muzejā
Mākslinieks Miervaldis Polis pašlaik Latvijā ir teju vienīgais gleznotājs, kurš turpina tā dēvētā parādes portreta tradīcijas, iemūžinot amatpersonas un citus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus.
Portreta žanrs ir acīmredzami zaudējis popularitāti, jo ir nesalīdzināmi vienkāršāks attēla fiksēšanas veids – fotogrāfija. Šis process sākās vēl 19. gadsimta vidū.
Iespaidīga kolekcija
Par glezniecības un fotogrāfijas attiecībām, Latvijā savulaik dzīvojošo cittautiešu un vietējo mākslinieku mantojumu un mūsu vēsturē nozīmīgām personībām daudz jaunas informācijas var gūt, Rundāles pils muzejā apmeklējot izstādi “19. gadsimta portrets Latvijā”. Tā ir jauna ekspozīcija, kas tapusi vairāku gadu laikā. Veidošanā iesaistīti 29 sadarbības partneri – vietējie un ārvalstu muzeji, bibliotēkas, baznīcas, privātkolekcionāri.
Deviņās pils zālēs aplūkojama Latvijā līdz šim bagātīgākā 19. gadsimta portretu kolekcija. Gleznotāju modeļi galvenokārt ir muižnieki un turīgi pilsoņi, kuru uzvārdi daudzkārt ir minēti Latvijas vēstures grāmatās un dzirdēti citā kontekstā. Visas personas – gan darbu autori, gan portretējamie – ir bijuši saistīti ar Latviju.
Izstādes koncepcijas autori un kuratori ir mākslas zinātnieki Dainis Bruģis un Inta Pujāte, bet daudzas gleznas restaurējuši Rundāles pils muzeja meistari.
Stāstošas gleznas
Ekspozīcija sakārtota hronoloģiski, lai apmeklētāji soli pa solim varētu pārliecināties, kā 100 gadu laikā ir mainījies gleznošanas stils. Kolekcijā ir gan eļļas tehnikā gleznoti portreti, gan gravīras, skulptūras un zīmējumi. Vairāki mākslinieki gleznojuši Mežotnes pils īpašnieci Šarloti fon Līvenu dažādos dzīves periodos. Izteiksmīgāks par jaunās, graciozās Šarlotes portretiem ir pēdējā zālē redzamais Jaņa Rozentāla darbs – cienījama vecuma dāma, kuras aristokrātisko izcelsmi pauž ikviena nianse, ar tēraudcietu skatienu. Šis portrets ir dzīvs un stāstošs tāpat kā citas kolekcijā iekļautās J. Rozentāla gleznas. Vieglā, impresionistiskā manierē viņš ir gleznojis vēl pavisam jauniņo Vilhelmu Purvīti.
Saldus vēstures un mākslas muzejs no sava krājuma izstādei ir piedāvājis J. Rozentāla gleznotu Lības Vicinskas portretu, bet Krāslavas rajona Landskoronas katoļu draudze ir saglabājusi poļu izcelsmes muižnieka, valsts padomnieka Marcina Korņicka un viņa sievas Sofijas portretus. Landskoronas katoļu mūra baznīca 1928. gadā tika uzcelta par M. Korņicka līdzekļiem. Ar šo dzimtu ir saistīts romantisks nelaimīgas mīlestības stāsts, ko gidi aizraujoši interpretē, aizvedot tūristus uz gleznaino Mīlestības kalniņu Krāslavā ar skatu uz Daugavas loku.
Pretrunīgs vērtējums
Asociācijas rosina arī baltvācu izcelsmes gleznotāja Jūliusa Dēringa vārds. Viņš ir atstājis visai plašu, kolorītu Bauskas pilsētas aprakstu pēc tās apmeklējuma 1861. gadā. Tas ļoti bieži citēts dažādos literatūras avotos par pilsētas vēsturi. Bauskas Svētā Gara baznīcai Dērings uzgleznoja “Golgātu”, kas nomainīja senāku un vērtīgāku altārgleznu. Līdzīgi viņš rīkojās arī citās baznīcās, tādēļ mākslinieka darbība tiek vērtēta pretrunīgi. Daži viņu uzskata par vēstures un arhitektūras mantojuma nopietnu apskatnieku, bet citi – par postītāju. Tomēr Jūliuss Dērings bija vērā ņemams portretists, kura veikums plaši pārstāvēts izstādē Rundāles pilī.
Fotogrāfijas duālisms
Parādes portretiem raksturīgi kanoni, kas izpaužas atainojamo personu pozās, sejas izteiksmē, detaļu izvēlē, gleznošanas manierē. Ja mākslinieki strikti ievēro tikai tos, neiedziļinoties savu modeļu personības iezīmēs, tad darbi kļūst cits citam līdzīgi. Arī to var ieraudzīt jaunajā ekspozīcijā.
Vairāki portreti, kas tapuši 19. gadsimta otrajā pusē, visticamāk, ir gleznoti pēc fotogrāfijām. Iespējams, ka atsevišķos gadījumos pat ir varēts iztikt bez mākslinieka un portretējamā tieša kontakta. Izstādes autori min konkrētus faktus. Pēc fotogrāfijām nereti gleznoja viens no latviešu pirmajiem profesionālajiem māksliniekiem Jānis Roze, bet gleznotājam Jūlijam Federam Jelgavā piederēja fotosalons. Fotogrāfija 19. gadsimta nogalē vienlaikus kļuva gan par mākslinieku sabiedroto, gan par ienaidnieku, jo strauji samazinājās pasūtījumu skaits un gleznotāji vairs nevarēja nopelnīt iztiku.
Nav jau tā, ka izstādē ir tikai aristokrātu un slavenību portreti. Ļoti interesanta ir vitrīna, kurā novietoti Ādama Alkšņa latviešu zemnieku tipāžu zīmējumi. Tos viņš veidoja speciāli 1896. gada Etnogrāfiskajai izstādei Rīgā.
