Īslīcietes Ditas Ikaunieces dārzā zied pat uz akmeņiem stādītas puķes.
Īslīcietes Ditas Ikaunieces dārzā zied pat uz akmeņiem stādītas puķes.
“Mīlu zemi. Man patīk strādāt dārzā, un tieši tas ir palīdzējis pārvarēt kaites, kuru, protams, ir ne mazums,” saka Dita. Īslīces pagasta Truntiku māja ir nost no lielā ceļa un patālu no centra. Nomalē dzīvojot, skaistums jāmeklē un jārada uz vietas, saka Dita Ikauniece. Dēls, meita izauguši, ir trīs mazbērni, kuri reizumis apciemo vecmāmiņu.
Lielā dārza Ditai vairs nav, jo nepietiek spēka tā kopšanai. Šis ir pirmais gads, kad siltumnīcā nesārtojas tomāti. “Apnicis,” Dita saka, rādot stiklotajā būvē iemitinātos cāļus: “Neprasiet, cik to ir, neskaitu!”
Īpašu prieku viņai sagādā puķes, kuras par rūpīgo kopšanu atdara itin dāsni. Logu priekšā kādreiz bijis pagrabs, tur Dita ar rokām izcēlusi akmeņus un trešo gadu vasaras vidū priecājas, cik krāšņi zied rozā kāršrozes. Pašapputeksnēšanās ceļā tās saziedējušas ar līdzās esošajām baltajām puķēm, izveidojot interesantu hibrīdu – augs ir krietni garāks, un ziedi – rozā kā kāršrozēm.
