Mīlulis. Renātei Grīnbergai šogad izdevies piepildīt sapni – viņai ir savs zirgs.
Mīlulis. Renātei Grīnbergai šogad izdevies piepildīt sapni – viņai ir savs zirgs
Dāvinietei Renātei Grīnbergai neliela kladīte ir pilna ar zirgu attēliem un aprakstiem. Un tā nav vienīgā – Renāte jau kopš bērnības ir sapņojusi par zirgiem un vākusi visu iespējamo informāciju. Un šogad ir savs zirgs – Darvins. Nosaukts zinātnieka vārdā.
Kartupeļu klīsteris
Bērnības aizraušanās dēļ savulaik nācies nokaitināt vecākus. Zirgu attēlus un tekstus nevarēja gluži vienkārši kaut kur atstāt, tie bija jāizgriež un jāsalīmē kladītēs. Renāte sagraizījusi enciklopēdijas un grāmatas, bet pienācis brīdis, kad mamma pamanījusi grēka darbus. Citu reizi izbeigusies līme, bet kārtīgu darbu jau apstādināt nevar, un tad vārīts klīsteris no kartupeļiem.
Pēc pamatskolas beigšanas Renāte iestājas Apguldes tehnikumā un izmācās par zirgu treneri. Pēc skolas beigšanas sāk strādāt policijā, kur pavadīti jau četri darba gadi. Uz maiņu viņa braukā no mājām Dāviņu pagastā. Rīgā pavisam ir seši policijas zirgi, ar kuriem viņa pārmaiņus dodas apgaitā. Renāte stāsta: “Labi, ka tu visu vari redzēt no augšas un redz arī tevi. Jājam arī ziemā, tikai tad ir īsāks darba laiks. Ārzemnieki parasti nāk klāt un prasa – kādi svētki notiek? Tad skaidrojam, ka tā mums ir ikdiena. Pastiprinātā režīmā strādājām Dziesmu svētku laikā.”
Meklējot Darvinu
Ieguvusi stabilu darbu un drošu nākotni, Renāte sāka domāt arī par savu zirgu. Ar lielu centību jau 2007. gada rudenī pa visu Latviju tiek meklēta ķēve – iejādīta, sirma, apmēram astoņus gadus veca. Izbraukātas dažādas vietas, bet kāroto ķēvīti atrast neizdodas.
Ziemā un tumsā gadās iebraukt Aizkrauklē. Zemnieks izrāda zirdziņus, divas stundas norunā, apspriežot katra īpašības. Pēkšņi saimnieks teic: “Es tev parādīšu vienu lopu!” Pēc apskates Renāte sapratusi, ka tas ir īstais, un piekritusi – ja šo zirgu pārdod, tad viņa ņem. Tā Viļņu mājās 10. martā ieradās Darvins – kastrēts, pāris gadu vecs zirgs, neiejāts, dūkanu spalvu, kas uz ziemu mēdz kļūt melna. Uz treniņiem Darvins dodas ar prieku. Zirgs esot īsts latviešu universāls strādnieks – iet ratos, viņu izmanto arī ecēšanai un citiem darbiem.
Renātei ir arī suns – pundurpinčers vārdā Tigra Vendija. Esot īsts asinssuns – par spīti mazajam augumam, nelaižot nevienu saimniecei klāt. Tomēr šogad lielāko uzmanību prasot Darvina iejādīšana.
Ātrie ceļu zinot
Darvinam speciāli pasūtīti apauši un viss nepieciešamais, lai jātniecei būtu skaists zirgs. Sākumā galvenais ir labi iejādīt. Darvins jau prot sveicināties un izpilda vēl citas saimnieces komandas, bet paklausīgāks tomēr kļūstot tad, ja sākumā ir nedaudz notrenkāts.
Reiz gan treniņi beigušies smagi. Pie meža iekārtotajā trasē kāda treniņa laikā Renāte nokritusi no zirga. Galva tā kā pasāpējusi, bet nospriedusi, ka nav tik traki un dzīves ritumā neko nemainījusi. Tomēr pēc pāris dienām nokritusi līdzenā vietā un atjēgusies tikai tad, kad Darvins ar galvu bakstījis sānos: “Saimniec, ejam mājās!”
Nolikusies gultā, bet patēvs Normunds pamanījis, ka meitenei nav labi, un izsaucis ātro palīdzību. Uzzinājuši, ka varētu būt kritiens no zirga, ārsti tik pateikuši: “Ceļu jau zinām.” Tā nu bija sagadījies, ka pirms mēneša no Darvina nokritis Renātes brālis Artūrs un salauzis roku.
Renāte ir pārliecināta, ka tās gluži vienkārši ir dažas sākuma problēmas un Viļņu mājas nākotnē saistīsies arī ar Darvina vārdu.
