Skolu jaunatnei ir savi Dziesmu un deju svētki. Uz tiem jaunieši Rīgā pulcēsies jau pēc diviem gadiem.
Skolu jaunatnei ir savi Dziesmu un deju svētki. Uz tiem jaunieši Rīgā pulcēsies jau pēc diviem gadiem. Taču arī aizvadītajos svētkos dejotāju, dziedātāju vidū bija daudz skolēnu. Kā viņi jutās šajos it kā pieaugušo svētkos?
Lepns par līdzdalību
Bauskas 1. vidusskolas 12. klases audzēknim Arnim Vaivaram šie bija pirmie Dziesmu svētki Rīgā. Skolas korī viņš dzied divus gadus. Ģimenē dziesmas mīlestība ir jau paaudžu tradīcija, Arņa vecmāmiņa savulaik bijusi mūzikas skolotāja. Mājās dziesmas vienmēr ir skanējušas.
“Atklāšanas koncertā man patika Zigmara Liepiņa cikls “Dziedot dzimu, dziedot augu”, lai arī to dziedāt nebija viegli. Piekrītu citiem, ka tā ielikšana koncerta beigās nebija īsti pareiza. Savukārt noslēguma koncertā mani pārņēma pacilājoša lepnuma izjūta. Saprotu tos, kuriem acīs bija asaras. Man skudriņas pārskrēja, kad izpildījām “Saule, Pērkons, Daugava”. Vēl man ļoti patika “Lauztās priedes”, “Pūt, vējiņi!” jaunajā apdarē, arī “Gaismas pils”. Pašam gan ar balsi nebija īsti labi. Pa dienu bijām aizbraukuši uz jūru, pirms iznāciena uz estrādes ilgi vajadzēja gaidīt gaiteņos. Tur sakarsām, pēc tam uzreiz ārā, balss īsti labi neskanēja. Tomēr šīs un citas neērtības ne mirkli nenožēloju. Līdz nākamajiem svētkiem pieci gadi. Kas zina, kur būšu, ko darīšu.”
Jaunības maksimālisms
Četrus gadus dejo Īslīces vidusskolas 12. klases skolnieks Guntars Krukovskis. Arī viņam šie bija pirmie lielie Dziesmu svētki: “Kad pēc svētkiem atbraucu mājās un nākamajā rītā pamodos, bija nelāga tukšuma izjūta. Man pietrūka tik pierasto cilvēku apkārt. Visiem, visiem varu ieteikt – dziediet, dejojiet, nokļūstiet Dziesmu svētkos – izjūtas ir vienreizējas! Citur neko tādu negūsit. Koncerta laikā stadionā publiku starmešu gaismā nesaskatījām, varēja vien manīt fotoaparātu zibšņus. Jutāmies kā zvaigznes, kuras bildē.”
Guntara kolektīvs piedalījās tikai deju uzvedumā “Izdejot laiku” Daugavas stadionā. Pēc pēdējā koncerta jaunieši stadionā ballējās līdz pieciem rītā. Pirms tam skolā arī tika rīkotas diskotēkas, no Īslīces atvesta aparatūra, laiks līdz pusvieniem naktī ritēja jautrās dejās. Taču ceturtdienas vakarā, kad skolā bija sabraukuši visi koristi, jauniešiem diskotēku rīkot neļāva. “Tas arī bija forši, kā mēs protestējām pret šādu aizliegumu. Līdz vēlai naktij staigājām pa skolu dziedādami. Vai tiešām cilvēki Dziesmu svētkos uz Rīgu atbraukuši izgulēties?”
Gribētu spēlēt vēl vairāk
Pret laisku laika pavadīšanu Rīgā iebilst arī pūtēju orķestra “Skaistkalne” dalībniece, 8. klases skolniece Kristiāna Drevinska. Pēc pusstundu ilgā koncerta Vērmanes dārzā skolniece atzīst, ka varētu spēlēt vēl. Pēc šīs uzstāšanās kolektīvam pēc pāris stundām bija jāspēlē Doma laukumā.
“Man ir tā, jo vairāk spēlēju, jo labāk skan un mazāk jūtu nogurumu,” saka muzikants Krišjānis Konušs. Puisis atzīst, ka iepriekšējā naktī gulēt sanācis divas stundas. Arī trompetists Gatis Rutkovskis teic, ka Dziesmu svētki ir viens liels un jautrs tusiņš, kurā piedalās daudz cilvēku, var iegūt jaunus draugus. Liene Šlājeva piebilst, ka tā ir arī atbildība spēlēt tik lielas auditorijas priekšā. “Esmu lepna, ka varu piedalīties pieaugušo Dziesmu svētkos,” secina skolniece.
