Senioru koru un deju kopu koncertā Doma laukumā veidojās ļoti bagātīga izjūtu un emociju gamma.
Senioru koru un deju kopu koncertā Doma laukumā veidojās ļoti bagātīga izjūtu un emociju gamma. Līdztekus priekam un smaidiem dejotāju sejās bija skatāma arī gados krāta dzīves gudrība, spertajā solī jaušams smagnējs pamatīgums, bet kustībās savijās elegance ar šarmu, pat noslēpumainību.
“Man ir tik daudz, ko tev pastāstīt, bet varbūt vispirms to centies izzināt, vērojot deju soļus, ielūkojoties sejās, sekojot līdzi roku satvērienam,” no dejotājiem bija jaušams skatītājiem adresēts vēstījums. Kad ir sajusts šis dejas maģijā apslēptais brīnums, laiks pašu dejotāju stāstiem. Šajā brīdī tiem šķiet pavisam cita nokrāsa, cits, gadu nastas piešķirtais saturiskais nozīmīgums.
Muzikants nedanco
“Pirmā deja, ko iemācījos, bija “Dzirnaviņas”, un mana pirmā partnere bija Rūtiņa,” atceras iecavnieks Česlavs Miklaševics. Bižainais meitēns no bērnības pasaules sen aizdejojis savu ceļu, bet Česlavu kādā ballē noskatījusi kurzemniece Dzidra: “Mēs satikāmies dejojot. Tas bija kādā ballē Tukumā. Česlavs bija muzikants, kura pārliecība bija, ka muzikanti jau nedanco, tikai spēlē. Manam spīvajam kurzemnieces raksturam tas nebūt nepatika. To nu nevarēja pieļaut, ka es neizdancošos ar to smuko puisi. Tā nu esam sadancojušies.” “Tāds liktenis,” nosmej Česlavs, šķelmīgi piebilzdams, ka Dzidra joprojām ar citām meitenēm dejot neļaujot, tāpēc abi esot salikti vienā pārī.
Kā pie īstiem latviešiem
Noklausījusies Česlava stāstu, Valda Pabrūkle lepni paziņo, ka viņa gan ir vienā pārī ar dēlu Arni. “Solis mums sapas, dejojam ar prieku, jo man tas jau ir kā ģimenes tradīcija,” stāsta bijusī skolotāja, tagad četru mazbērnu vecmāmiņa. Un tad Valdas stāstā seko uzskaitījums, kura laikā acis, kas slēpjas aiz lielajiem briļļu stikliem, iezaigojas lepnībā. Sarīkojumu, tautiskās dejas, dēls, meita, mazdēls, mazmei ta – Valdas stāstījumā mīļo cilvēku vārdi mijas ar deju žanriem. Klausoties to, pārliecību gūst atziņa, ka dejas “bacilis”, reiz kādā saimē iemājojis, nu turpinās bērnos un bērnubērnos. Tā, kā tas pie latviešiem pieņemts.
Zirgus pieskata vietnieks
Kad deju partneri Alberts Pastars un Alda Šuvcāne nosauc deju solī pavadītos gadus – 25 un 30 –, pirmajā brīdī pārņem mulsums – tas taču ir tik daudz! Vairāk nekā ceturtdaļgadsimts izdejots polkas, arī valša solī. “Man pirmā deja, ko jau skolā iemācījos, bija “Ačkups”,” atceras Alberts. Savukārt Aldai joprojām mīļi ir pirmie tautas deju ritmos spertie raksti dancī “Visi ciema suņi rēja”.
“Nu otrā jaunība ir klāt, varu dejot kaut vai ….” pārliecinošo apgalvojumu Alberts klusi aprauj, nevēlēdamies atklāt, kurā brīdī nogurums nerimtīgo vīru tomēr pievārē. Viņam līdzās cēlā gaitā, mierīgu skatu uz skatuves dodas Alda. Tikai acu kaktiņos manāms neliels uztraukums. “Kā maniem zirgiem klājas? Viņu man ir 30. Cik dienu neesmu tos redzējusi! Vienīgais mierinājums, ka tos pieskatīt vēlēju uzticamam vietniekam,” pārliecība Aldas teiktajā savijas ar ilgām sastapt savus bērīšus, sēsties mugurā un izlaist vienu pēcsvētku loku.
Sapnis piepildījies
“Es jums pastāstīšu par savu sapni,” prom no pūļa aicinādama, teic Zaiga Vasiļjeva: “Man jau ir piecdesmit gadu, un es līdz šim nebiju piedalījusies lielos Dziesmu svētkos. Neesmu bijusi ne uz vienu Dziesmu svētku koncertu Rīgā. Tāpēc tas, kas ar mani pašlaik notiek – esmu uz skatuves Doma laukumā, piedalos mēģinājumos “Daugavas” stadionā –, ir mana sapņa piepildījums.”
Kaut kad skolas gados Zaiga dejojusi. Tad dzīves virpulī tam vairs neatlika laika. Pavisam nesen Zaiga senloloto sapni īstenojusi.
Senioru deju kopas “Iecavnieks”
