Vēstures mozaīka. Bauskā paliekot tikai desmitā daļa iedzīvotāju.
Vēstures mozaīka. Bauskā paliekot tikai desmitā daļa iedzīvotāju
Vācija 1914. gada 1. augustā pieteica karu Krievijai. Sākās Pirmais pasaules karš. 1915. gada jūlijā fronte pietuvojās Bauskai, 31. jūlijā, pēc trīs dienu asiņainām kaujām, mūsu pilsētu ieņēma vācu karaspēks.
Dodas svešumā
Jau pirms Krievijas karaspēka atkāpšanās bēgļu gaitās devās ievērojams skaits pilsētas un lauku iedzīvotāju. Kādā 1916. gada publikācijā pat minēts, ka Bauskā palikusi tikai desmitā daļa iedzīvotāju. Kāpēc tolaik ļaudis pameta dzimtās mājas un devās svešumā? Vispirms jāmin baumas par vācu karaspēka zvērībām, ko toreiz izplatīja ar valdības ziņu, lai ienaidnieka teritorijā paliktu pēc iespējas mazāki cilvēku resursi. Bija jau arī tādi, kas šīm baumām neticēja, bet viņus krievu karaspēks ar varu piespieda pamest savas mājas.
Atkāpjoties armija centās izpostīt tiltus, ceļus un telefona līnijas, aizvest līdzi stratēģiski nozīmīgākos materiālus. No Bauskas Krievijas armija aizveda slimnīcas un aptieku inventāru, lielāko rūpniecības uzņēmumu iekārtu svarīgākās detaļas un baznīcu zvanus (krāsainais metāls taču!).
Neziņa un nogurums
Interesantas atmiņas par bēgļu gaitām uzrakstījis Kārlis Skalders. Viņam tolaik bija 14 gadu. Tepat, pilsētas pievārtē, Skalderiem piederēja Rigastu un Dreņģeru mājas, kokzāģētava, vējdzirnavas un kaļķu ceplis. Ģimene bija svētīta ar septiņiem dēliem.
K. Skaldera atmiņas: “1915. gada jūlija sākumā rudzi bija nopļauti un salikti statiņos, kad uz ceļa, kas ved uz austrumiem, tātad uz Vecsauli, parādījās ar dažādām mantām piekrauti vezumi un lopu bariņi aizmugurē. Tīri kā pa Jurģiem, kad rentnieki, graudnieki, kalpi pārvācās no vienas dzīvesvietas uz otru. Atšķirība bija tikai tā, ka varēja redzēt daudz divjūgu, kādu pie mums nav. Arī rati tādi svešāki, lēzenāki. Cilvēki nopietni, apātiski, kā uz bērēm. Tādi noguruši, bez jautrības un smiekliem.
Nākamās dienās viņu radās arvien vairāk, un tad vienā nepārtrauktā straumē plūda cilvēku un lopu bari. Tagad jau ceļš bija par šauru. Pajūgi brauca pa ceļu, bet lopi tika dzīti pa tuvējo ceļa malu, tā nobradādami laukus un sējumus. Zirgi zviedza, govis māva, aitas blēja, cūkas kvieca vienā laidā. (..) Tika dota pavēle visiem izvākties. Pienāca mūsu kārta.”
Līdzi ņem iedzīvi
Skalderu ģimeni tolaik varēja dēvēt par turīgu. Arī bēgļu gaitās viņi devās ar pieciem pajūgiem: “No klēts iznesa maisus ar miltiem un novietoja ratos. Tiem virsū – drēbes, spilveni, kartupeļi. Starp miltu maisiem rūpīgi novietoja šķiņķus, žāvētas desas un – kas man palicis atmiņā – arī dažus māla podus ar zafti. Kad uz vezumiem uzmeta mūsu, ģimnāzistu, mēteļus, sapratu, ka būs jāšķiras no mājas, kūts, vecā šķūņa, rijas, no klēts, no dārza, no strauta, no visa, visa – vācieši taču visu to iznīcinās.
Māte sāka vaimanāt. Saķēra galvu un iesaucās – kas nu būs? Tēvs viņu pievilka sev klāt un stingri noteica: “Esi mierīga, nekas nebūs.” (..) Pirmie četri rati bija piekrauti ar mantām. Droškā jau sēdēja māte ar vecomāti. Lielākie brāļi rāpās uz vezumiem, lai vadītu zirgus, bet mūs, mazākos, un dienestmeitu norīkoja pie lopu dzīšanas.”
Vidzemes kontrasti
Skalderu ģimene pirmajā dienā nokļuva līdz Vecumniekiem, bet otrajā jau pārcēlās pāri Daugavai pie Lielvārdes. Tā nu sanāca, ka Pirmajā pasaules karā kurzemnieki un zemgalieši devās bēgļu gaitās uz Vidzemi un Latgali, bet Otrajā pasaules karā vidzemnieki, latgalieši devās līdzīgās gaitās uz Kurzemi.
Interesants ir K. Skaldera vidzemnieku raksturojums: “Saimnieks mūs laipni uzņēma un nodeva mūsu rīcībā vienu istabu un klēti. Pirmajā dienā nespējām atšķirt saimnieku no diviem puišiem, jo visi cits citu uzrunāja uz “tu” un sauca vārdā. Šīs saimnieku un kalpu tuvās attiecības mums likās ļoti neparastas. Arī pati ēšana vienkāršāka. Maizi katrs grieza no kopīgā maizes kukuļa, kā arī no kopīgās bļodas katrs smēla savā māla bļodiņā. Pārsteidza arī zemnieku darba rīki. Sienu vāca un lika uz platām, zemām raspuskām bez kādām malām, tomēr uztaisīja labi augstu četrstūrainu vezumu. Riteņi galīgi pazuda zem vezuma, un likās, ka pa lauku kustētos siena guba. Mēs bijām pieraduši pie orēm ar stāvām redelēm.”
Laime atgriezties
Vēlāk Skalderu ģimenei nācās pārdot mājlopus, arī zirgus un citas mantas. Pēc kāda laika gan turīgie saimnieki, gan kalpi atradās vienādās pozīcijās. Arī Skalderi piedzīvoja trūkumu, viņi bēgļu gaitās nonāca dažādās Krievijas impērijas vietās. Pats atmiņu autors kopā ar trim brāļiem nonāca Tartu. 1918. gada sākumā: “Visi sakari ar vecākiem bija pārtrūkuši, jo mēs atradāmies vācu stingrajā okupācijā, turklāt bez kaut kādiem līdzekļiem. Labi, ka tolaik Tērbatā dzīvoja vairākas bēgļu ģimenes no Bauskas apkārtnes – Urbuļi, Boķi, Sunteikas un vēl daži citi. Tā viņi kopīgi un atsevišķi mums palīdzēja ar produktiem līdz pavasarim, kad ar pirmo bēgļu ešelonu vācieši mūs nogādāja dzimtenē.”
Tā 1918. gada maijā mājās atgriezās četri brāļi, citi ģimenes locekļi pārradās jūlijā.
