Vasaras pašā viducī, kad sāk veidoties augļi un briest tie, kas jau izauguši, zied lilijas. Tad ir laiks, kad visās kapsētās ir kapu svētki. Tie notikuši arī Vecsaules pagasta mazajā, vējainajā Leriķu kapsētā.
Vasaras pašā viducī, kad sāk veidoties augļi un briest tie, kas jau izauguši, zied lilijas. Tad ir laiks, kad visās kapsētās ir kapu svētki. Tie notikuši arī Vecsaules pagasta mazajā, vējainajā Leriķu kapsētā. Tāpat kā iepriekšējās vasarās, arī šogad palicēju kopības izjūta bija cieša. Skumji, bet tā tas ir – kad cilvēki nodzīvojuši mūžu kopā un viens no viņiem viņsaulē aiziet pirmais, palicējam tas ir ļoti smagi. Redzot to, arī pārējiem kļūst skumji – atkal par vienu cilvēku kapu svētbrīdī mazāk.
Pēdējos gados līdz ar kapu sarga nomaiņu kapsēta līdz nepazīšanai pārvērtusies. Izzāģēti liekie un bojātie koki, izcirsti krūmi, viss nogrābts, nopļauts. Arī cilvēki cenšas savu tuvinieku kopiņas sakopt, vēl aprūpē blakus esošās, kam nav kopēju, apravē, uzliek ziediņus. Nav tā, ka ļaudis ir tikai nomākti un depresijā. Mūsu kapu sardze Inga Bernāte rūpīgi gādā, lai viss būtu sakārtots. Pēc kapu svētkiem katru gadu viņa cienā visus apmeklētājus ar pīrādziņiem un kafiju. Tas ir jauks brīdis, kad ilgāku laiku neredzēti tālāki kaimiņi var atlikt malā tā brīža rūpes un aprunāties, kas kuram ir uz sirds. Prāts un sirds tad rod mieru un skaistu kopības izjūtu.
Šī gada pavasarī Vecsaulē bija arī īpašs sarīkojums – kavēšanās atmiņās par Vecsaules pagastu, par cilvēkiem, par laiku, kas man zināms tikai no nostāstiem. Dzirdētais deva vairāk zināšanu par vietu, kur jau esmu nodzīvojusi 39 gadus.
Par šiem skaistajiem un reizē arī varbūt skumjajiem, bet ļoti vajadzīgajiem brīžiem mīļu paldies saku kapu sardzei Ingai Bernātei, par atmiņu taku Vecsaules pagastā – Agritai Hatkēvičai un Rasmai Maldutei. Sirsnīgs paldies jums! Lai ģimenītēs saticība, mīlestība un veselība, lai jūsu sirdī gaišumu neaizēno ikdienas nebūšanas!
