Tā gadās. Omītes piedzīvojumi.
Tā gadās. Omītes piedzīvojumi
Vasara ir ne tikai ogu, bet arī vecmāmiņu laiks, kad par viņām atceras mazbērni. Pareizāk būtu teikt, viņu vecāki, jo bērnudārzos notiek remonti, skolās brīvlaiks un tad kur nu vēl labāk kā nometināt bērnus pie vecvecākiem. Īpaši, ja tas ir laukos vai mazpilsētā. Pat ja tur vairs netek piena upes ķīseļa krastos un vecvecāki aktīvi strādā, krājot grašus pensijai.
Izstāžu namā
Spēka gados ir arī mana draudzene, kurai šovasar “piespēlēti” abi Rīgas meitas bērni. Kārlēnam ir pieci, Astriņai astoņi gadi. Tā kā ratos tie vairs nav jāvizina, draudzene viņus labprāt ņem līdzi uz dažādiem saietiem, kuros darba dēļ ir jāpiedalās. Nesen tā bijusi kādas izstādes atklāšana Dobelē. Turpceļš jaunuļiem interesants. Brīžiem aiz loga griezās jo biezi putekļi, bet debesīs bija vērojami grezni mākoņi, par ko bērni sajūsminājušies, iedomādamies tos par sniegotām kalnu galotnēm, kādas nesen skatījuši kopā ar vecākiem ceļojumā Itālijā.
Izstādes atklāšanas runas bērniem īpaši neinteresēja, toties abi cītīgi vingrojuši pie ģērbtuves stieņa. Vēlāk draudzene ar viņiem izstaigājusi jasmīnziedos slīgstošo mazpilsētu, atgriezušies izstāžu namā uz pīrāgiem, kūkām, sulu, vīnu, kafiju.
Te nu bijis tāds jauks brīdis, kad Kārlēns, ieraudzījis fotogrāfiju autoru ziedu pilnām rokām, ar pīrāgu mutē pa visu zāli iesaucies: “Pupu mizas!” Galvenais varonis tā kā drusku apjucis, bet mazais kušināts, jo vēl pāris reižu centies to pašu itin skaļi izteikt. Vēlāk noskaidrojies, ka tas ir viņa pēdējā laikā mīļākais teiciens.
Atceļā piestājuši pie Jelgavas pils, lai bērni nestīvā gaisotnē var izskraidīties gar upes krastu. Parka vienā galā klāti galdi, laikam kāziniekiem vai citai pieņemšanai. Draudzenei nemanot, Astriņa ar brāli pie galdiem piestājuši un vienā mierā cienājušies, kā tas bijis izstāžu namā. Nācies vien naski posties prom, kamēr vēl nav sacēlies tracis.
Zudības un atradības
Bauskā tikuši, “Rimi” laukumā steidzīgi rausušies no auto laukā, jo mazajiem pēc daudzo sulas glāžu tukšošanas bija radusies konkrēta vajadzība. Ar bērnu pie katras rokas tualetē iegājusi, draudzene atskārtusi, ka laikam taču īrētais busiņš aizbraucis ar viņas somu. Ne maka, ne mājas atslēgu, ne mobilā telefona. Bet laukā tieši tobrīd gāž kā no spaiņa, ir pērkona negaiss.
Gluži kā sarunāts, reizē ar lietus šaltīm veikalā iesprucis arī auto šoferītis – sieva piezvanījusi, lai maizi nopērkot. Tā nu draudzene tikusi pie somas, kurā mobilais nozvanījies mēms. Izrādās, kolēģe, Jelgavā, pie pils izkāpdama, nejauši izmetusi no žaketes kabatas savas mašīnas atslēgas. Savukārt šoferītis tās pacēlis no grīdas un ielicis manas draudzenes somā.
Tā nu zudības būtu beigušās ar atradībām, ja vien Astriņa vakarā nebūtu sākusi briesmīgi raudāt. Izrādās, iedevusi tēta dāvināto vienreiz lietojamo fotoaparātu brāļukam, lai šis viņu nobildē pie jasmīnu krūma. Taču pēc tam, pie pīrāgiem tikuši, par fotoaparātu aizmirsuši, un laikam tas palicis Dobelē. Jācer, ka izstāžu namā uz palodzes, nevis krūmā ielas malā, prāto draudzene.
