Rīt Annas – saimnieču diena.
Rīt Annas – saimnieču diena
Brunavas pagasta Kodoliņu mājās trešdien kūra lielo maizes krāsni. Saimniece Anna Druseika mīklu dienu iepriekš iemīcījusi vecā koka abrā. Kā ierasts, katru otro nedēļu no znota audzētiem rudziem te cep īstu lauku maizi.
Labākie pīrāgi
“Annas ceptā maizīte vislabāk garšo, veikalā pirktā tuvu nestāv,” atzīst “Kodoliņu” saimnieks Julians, novērtējot sievas māku. Lielā maizes krāsns no dzīvojamās mājas gan pārcelta uz vasaras virtuvi, bet tieši tur izcepas ne tikai lielie klaipi, bet arī vismīkstākie pīrāgi un sulīgākās plātsmaizes. Annas dienai par godu kopš vakardienas kūtī par vienu sivēnu mazāk, un viņa pārmet, ka par agru esam atbraukuši, cepetis vēl skraidot.
“Mājsaimniecības prasmes dzīves gaitā iemācījos no savas vīramātes, ļoti labi sapratāmies, nekad neesam strīdējušās. Apprecējos 18 gadu veca, šajā mājā ienācu kā užkurniece jeb, kā latvieši teiktu, iegātne. Tepat jau vien Latvijā esmu dzimusi, bet lietuviete. Vīrs gan smejas, ka labāk zinot manu dzimto valodu.”
Strādāt lauku darbus Anna radināta kopš mazotnes: “Cits pēc cita piedzimām, seši, mamma bija slimīga. Viena māsiņa pēc šarlaka kļuva nedzirdīga, iemācījos zīmju valodu, un saprotamies bez grūtībām. Pirmajās klasītēs mācoties, mums ar māsu pirms stundām vajadzēja kūtī sakopt lopus. Mamma vēlāk stāstīja – raudājusi, pa logu skatoties, kā mēs, bērni, stādījuši kartupeļus. Grozus vilkām pa zemi, jo pacelt nebija spēka, bet darbs bija jāpadara.”
Dzīvot un priecāties
Pašus vienkāršākos un arī smagos darbus Anna Druseika darījusi visu mūžu – sovhoza laikā lauku brigādē, mājās govs, cūkas, vistas, dārzs, spēj tik apiet. “Meitas rājas, kam mums tas viss, bet ko tad darīšu, pie televizora sēdēšu? Tas nav manā garā. Turklāt ir savs piens, biezpiens, ja nenoslinkoju, arī krējums un siers. Pārējais dārzā, kas nekaiš dzīvot un priecāties?” ar viņai raksturīgo omulību saka Anna.
Tikko vaicāju par Druseiku ģimenes bērniem, durvis atsprāgst kā zirņa pāksts, un birst cits aiz cita – Ilze ar Anniju un mazo Regnāru Andri uz rokas, Inese ar Robertiņu, kura brālis Reinis jau lielāks. Māsas bijušas apciemot radinieci Marinu vārdadienā un atceļā piestājušas pie mammas. Tas nav nekas neparasts, visi tepat netālu, tomēr atsevišķi dzīvojot. Mazbērni ierasti raušas vecmammai un vectēvam klēpī, un Anna saka: “Mūsu lielākā bagātība un prieks!”
Dzimtas saieti
Ilzes meita Annija “Kodoliņos” jūtas kā mājās. Pateicībā par mazmeitas auklēšanu jaunie nesen izremontējuši divas istabas vecāku mājā, lepojas mamma un piebilst: “Annija neiet gulēt, kamēr neesam govi izslaukušas, cūkas pabarojušas. Viņai visā gribas piedalīties, lai tik nu tas nepāriet.”
Kodoliņu mājas piedzīvojušas arī Bikšu dzimtas salidojumu, kad kopā sanākuši ap 80 viesu no Latvijas malu malām, kuru vidū arī vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki. Pērn uz Juliāna 70. dzimšanas dienu to ierosinājusi viņa māsa Laimdota Mustermane.
Dzīvojamai ēkai jau otrais gadsimts, tās celtniecība pabeigta 1900. gadā, būvēta Juliāna vectēva rokām. Pamatīgs darbs, laika pārbaude izturēta. Apkārt rūpīgi kopts dārzs un krāšņas puķu dobes. Vaicāju, kam Anna un Juliāns domā novēlēt savu saimniecību, un ierunājas meita Inese: “Mums ir vislabākā mamma un tētis, labākie vecvecāki. Kamēr viņi te ir, lai dzīvo vēl ilgi, ilgi, visi jūtamies kā mīļi ciemiņi un mantu dalīt negrasāmies.” Tas ir jaukākais apsveikums, kādu Annas dienā katrai Annai gribas novēlēt.
***
uzziņai
Jēkabi (25. jūlijs) tiek uzskatīti par saimnieku, bet Annas (26. jūlijs) par saimnieču dienu.
Daudzu tautu tradīcijās Jēkaba dienu saista ar labības pļaujas sākumu, un no jaunās ražas miltiem Annas dienā cepa maizi.
No Annas dienas sāk ēst jaunos kartupeļus, ja to dara agrāk, tad tikai zem cera meklējot lielākos, lai mazie aug. Ja Annas dienā līst, gaidāms slapjš rudens un tārpaini rieksti. Sākot ar Annas dienu, sākās rudens kāzu laiks.
No E. Olupes grāmatas “Latviešu gadskārtu ieražas”.
