Svētku diena pusotram tūkstotim absolventu.
Svētku diena pusotram tūkstotim absolventu
Saulaines profesionālās vidusskolas simtgades svinībās izjutu, cik patīkami būt vienkāršu, atvērtu un patiesu cilvēku vidū. Kaut arī kopā pulcējās tik daudzi – teju divi tūkstoši – nebija ne miņas no spriedzes, kāda mēdz būt lielā ļaužu drūzmā.
“Mēs nevaram palikt malā”
Rokasspiedieni, apkampieni, bučas, smaidi virmoja apkārt, un tas viss sildīja sirdis. Sapratu, ka visiem, kuri 19. jūlijā bija braukuši uz Saulaini, bija svarīga šī kopā būšana. Pavisam sirmām kundzēm un kungiem, vidējai paaudzei, jaunām dāmām un džentlmeņiem. Bija aizkustinoši vērot ziedus kādreizējo audzēkņu rokās, ko viņi pasniedza pedagogiem. 1992. gada zootehniķu absolventu meitenēm tika pa rozei, kuras dāvināja grupasbiedres vīrs. Tik mīļi. Šādu epizožu un labestības piepildītu saskarsmes mirkļu bija gana.
Sarunās ar dažādu gadu absolventiem vēlējos uztaustīt, kas jo stipri un draudzīgi saista dažāda gadagājuma saulainiešus. Zenta Mazjāne laukkopja agronoma diplomu saņēma 1957. gadā. Viņas grupas draudzības dzirksts nav izplēnējusi visu šo laiku. “Mēs nevaram palikt malā, tas mums asinīs no tie laikiem, kad skolas direktors bija Konstantīns Ārmanis. Vajadzēja būt visur un arī labākajiem – mācībās, sportā, darbā,” tā Zenta. Viņa sacīja, ka studiju biedri izklīduši pa visu Latviju, bet tas nekavē sastapties. Bauskas rajonā vairs palikusi tikai Ilona Rumba, kuru skolasbiedri sveica apaļajā jubilejā. Gaviļniece nevarēja kavēties ilgi, jo lauku sētas pienākumi jau nav atliekami. Mājās viņu priecēja skaists ziedu pušķis, ko dāvāja savējie. Kā citādi viņus saukt, jo ik pa laikam cits citam piezvana, apciemo, ja kādu piemeklējušas nedienas. Viņi sastopas ne tikai Saulainē. Piemēram, kad Cēsis svinēja astoņsimtgadi, arī bija tikšanās, ko organizēja bijusī saulainiete, kura tagad dzīvo Vidzemē.
Lielākā dāvana
Viegli varēja pamanīt, kur pulcējas automehāniķi, jo viņu grupiņās daiļais dzimums bija mazākumā. Vairākas šo speciālistu grupas audzinājusi matemātikas skolotāja Tekla Pinta. Viņa savus audzēkņus joprojām sauc par dēliem, raksturojumam liekot klāt vārdus “lielie” un “mazie”, ņemot vērā viņu vecumu. Prieks ir par daudziem, taču šogad lielisku pārsteigumu sagādāja 1990. gada absolventi, kuri ziedoja naudu, lai matemātikas kabinetā varētu nomainīt vecos logus. Tik vērtīgu dāvanu mācību iestāde līdz šim nebija saņēmusi.
Šie puiši, tagad jau vīri, ir no dažādiem rajoniem, taču viņi joprojām turas kopā. “Vienreiz manējie atbrauca, kad bija izlaidums. Pienāca jauna diena, šķīrāmies septiņos no rīta, un es nemaz nejutu nogurumu,” tā skolotāja. Vitis Nolbergs, jautāts, kas saista pie Saulaines, vispirms pieminēja audzinātāju: “Viņa vienmēr centās izvilkt visus no visa, par visiem uztraucās. Saulainē mums bija pirmā dzīves skola.” Jānis Bojārs atcerējās, ka viņš salauzis kāju un gulējis slimnīcā, audzinātāja vedusi grāmatas, lai puisis var mācīties, un no kursa nav atpalicis.
Šis nav vienīgais stāsts par pedagogu un audzēkņu sirdsredzi un saskaņu. Sirmo matemātikas skolotāju Andīni Bonāti zina ļoti daudz audzēkņu. Kad svētku vakarā Saulaines stadionā daudzi kavējās atmiņās, sagrupējušies pie galdiņiem, viņa piestāja pie katras mazākas vai lielākas kompānijas.
Īpašus sveicienus skolai nesa 1958. gada absolventi, kuri aicināja ar viņiem būt kopā savu bijušo audzinātāju, mācību iestādes tagadējo muzeja vadītāju Leonu Dravnieku. Pusgadsimts kādreizējos saulainiešos nav dzēsis guvumu, ko izteica Jānis Vecmanis: “Mums bija lielisks kolek tīvs, pedagogi prata celt pašapziņu.” L. Dravnieks teic, ka izlaidumu pirms 50 gadiem svinējuši 30 absolventu, šajā saulē palikuši 15. Salīdzinot kādreizējos studentus ar šodienas audzēkņiem, viņš saredz lielu plaisu atbildības izjūtā un stājā.
Vēsture četros krājumos
Jādomā, šīs mācību iestādes gars, ko tajā ielicis dibinātājs Jānis Bisenieks, ir bijis dzīvīgs gadsimta ritumā un tas arī veicinājis paveikt lielisku darbu – apkopot skolas vēsturi četros sējumos. “Tēvzemes arāju cilts” pirmais krājums nāca klajā ārzemēs, atzīmējot Jelgavas lauksaimniecības skolas 75 gadus. Tās bijušie audzēkņi izdeva atmiņu krājumu, redaktori Vilis Hāzners un Juris Zušēvics nu jau ir mūžībā, taču Latvijā viņu darbu turpina Artūrs Apinis, saprotams, Saulaines absolvents. Viņš bija iniciators pirmās daļas atkārtotai izdošanai, jo uzskata: “Atsevišķi autori, bijušie Jelgavas un Mežotnes lauksaimniecības skolas audzēkņi precīzi definē lauksaimniecības un Latvijas lauku īpašo lomu latviešu tautas demogrāfisko procesu stabilizēšanā, tautas identitātes saglabāšanā un nākotnes nodrošināšanā. Šo grāmatu vajadzētu ieteikt ne tikai lauksaimniecības tehnikumu audzēkņiem, bet arī kā obligātu lasāmvielu vispārējās izglītības skolās Latvijas vēstures labākai apgūšanai.” Atskats uz skolas dzīvi simt gadu ritumā jau bija publicēts “Bauskas Dzīvē” trīs turpinājumos.
Jelgavnieks Artūrs Apinis nenogurstoši turpina iesākto. Saulaines muzeja vadītājs Leons Dravnieks, kurš arī piedalījies atmiņu vākšanā un materiālu sagatavošanā, cildina A. Apini par neatlaidību un pacietību, kas bijusi vajadzīga, gatavojot “Tēvzemes arāju cilts” trīs sējumus, kuros lasāmas atmiņas, atrodams plašs skaitļu un faktu materiāls. Jaunākajā, ceturtajā krājumā, kas nācis klajā, sagaidot simtgadi, ielikts Saulaines laiks, tas ir, periods kopš 1944. gada, kad mācību iestāde atrodas un darbojas šajā vietā.
Cer sagatavot piekto sējumu
A. Apinis “Bauskas Dzīvei” sacīja: “Reizēm pats brīnos, pa kuru laiku un kā ir pagūts grāmatu izveidot. Esmu sastapis atsaucīgus cilvēkus, kuri man palīdzējuši. Zemkopības ministrija piešķīrusi naudu drukāšanai, bet vēl taču ir citi izdevumi. Man ir vēlēšanās apkopot arī piekto sējumu, kurā būtu jaunāko laiku atmiņas, līdz šim tā perioda absolventi ir bijuši kūtrāki rakstītāji.”
Saulaines muzejā pēc vasaras brīvdienām varēs iegādāties “Tēvzemes arāju cilts” ceturto grāmatu, bet, sazinoties pa telefonu 26754670 ar A. Apini, iespējams vienoties gan par ceturtās daļas, gan visu četru sējumu pirkšanu. Grāmatas viņš adresātiem nosūta pa pastu. Sastādītājs neslēpj, ka nav bijis viegli savākt materiālus. Taču viņš par to nežēlojas un izdevuma priekšvārdā tencina daudzus, kuri bijuši atsaucīgi un snieguši atbalstu. Manuprāt, šo grāmatu ir interesanti lasīt ne tikai saulainiešiem, tā tieši un nesamāksloti atklāj ar laukiem un lauksaimniecību saistītas norises, parāda jauna cilvēka, topoša speciālista veidošanos konkrētā vēstures posmā.
Skarbās laika zīmes
Laiks gluži vienkārši dara savu, tas dažādi ietekmējis arī skolas dzīvi. Bija interesanti sastapt absolventus, kuri Saulaini pēc izlaiduma apmeklēja pirmo reizi. Anele Millere bijušajā mācību iestādē atgriezās pēc 39 gadiem. Atkalredzēšanās prieks ar grupasbiedri Dainu Dūrēnu, atmiņu pārcilāšanā bija jauki mirkļi. Anele gan skumji piebilda: “Nedomāju vis, ka tik nolaista būs Kaucmindes pils.” Tādu vilšanos piedzīvoja arī citi, kuri ilgāku laiku nebija viesojušies savā skolā. Diemžēl Latvijas trešās Atmodas laiks atstājis arī šādas pieturzīmes. Īpašuma maiņa ne tikai Saulainē iezīmē greizus vaibstus kādreiz tik sakoptā vidē.
Pārmaiņas ir dažādas, tās skārušas arī mācību programmas. Savulaik galvenās bija lauksaimniecības specialitātes. Daudz pazīstamu agronomu un zootehniķu lepojas, ka labas zināšanas un praksi apguvuši Saulainē. Viņu vidū ir arī Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglī tības atbalsta centra direktors ceraukstietis Mārtiņš Cimermanis. Viņam savs skatījums par lauksaimniecības izglītības sistēmu: “Kļūda bija, ka valstī netika saglabātas četras piecas mācību iestādes, kur padziļinātāk apgūst agronomiju vai zootehniku. Tagad ir centieni kaut ko labot, piešķirot lauksaimnieku specialitātes audzēkņiem augstāku stipendiju. Savā darbā esmu pārliecinājies, kāda vērtība ir izglītībai, pati galvenā. No nezināšanas rodas daudz punu, tie dod mācību, kādas nebūtu, iegūstot labu izglītību. Esmu optimists un domāju, ka profesionālās izglītības stratēģija nākotnē iezīmē labu risinājumu.”
Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās izglītības un tālākizglītības departamenta direktors Gunārs Krusts pieminēja, ka Saulaine Latvijā paliek viens no centriem, kas Latvijā sagatavos speciālistus lauksaimniecībai.
Kolēģi uzteic sportiskās tradīcijas
Svētkos saulainiešus sveica daudzi, arī citas profesionālās vidusskolas. Saldū šādas mācību iestādes direktors jau 37 gadus ir Ojārs Garoza: “Daudz ir būts kopā ar saulainiešiem – sporta sacensībās, konferencēs, dažādos pasākumos. Saulaine mums ir sīvākā konkurente sportā Zemgales un Kurzemes reģionā, kur Saldus puiši ieguvuši līderu godu. Pērn Saulainē ļoti interesanti bija organizētas profesionālās izglītības mācību iestāžu pedagogu, darbinieku un direktoru sportiskās cīņas. Par mācību darbu varu spriest mazāk, taču Saulainē, atšķirībā no Saldus, vēl ir saglabājusies kāda lauksaimniecības specialitāte. Mums vairs nav nevienas. Pazīstu, un esam sadarbojušies ar vairākiem direktoriem, savulaik ar Ģediminu Siliņu, Alfrēdu Greiseli un citiem.”
Ogres meža tehnikuma direktors Modris Grantiņš sacīja, ka viņš labprāt tiekas ar Saulaines kolēģiem, viņaprāt, pedagogi šeit ir radoši un interesanti.
***
uzziņai
Saulaines profesionālās vidusskolas jubilejas sponsori:
Bauskas rajona Padome, SIA “PS Līdums”, a/s “SEB banka”, zemnieku saimniecības “Lašči”, “Valmeri”, “Ziedoņi”, SIA “Nākotne” gaļas pārstrādes uzņēmums, SIA “Mārsmens” bāze, SIA “Mārsmens” veikals, SIA “Bauskas klēts”, Dainis Legenbergs, Sandra Zvejniece, Leons Dravnieks, Ignats Savickis, Pēteris Sprukts.
***
fakti
Mācību iestāde 100 gados sagatavojusi speciālistus 18 specialitātēs, no tām astoņas saistītas ar lauksaimniecisko ražošanu.
Dažādās agronomiskās programmās (laukkopji, dārzkopji, augu aizsardzības speciālisti) Saulainē sagatavoti 2353 jaunākie agronomi jeb 54,1 procents no visu absolventu skaita. Savukārt 100 gados kopumā izskolojušies 3353 agronomi jeb 60,2 procenti no kopējā skaita.
Saulainē mācības, sākot no 1. izlaiduma 1945. gadā, beiguši 4569 audzēkņi. Pieskaitot absolventus, kuri zinības ieguvuši mācību iestādē, kad tā atradās Jelgavā un Mežotnē, kopējais absolventu skaits ir 5569.
100 gados kopumā ir bijuši 123 izlaidumi. Pirmais – 1911. gadā, simtais 1988. gadā.
4000. diplomu 1996. gadā ir saņēmis agronoms laukkopis Artis Krūmiņš.
