Mīlulis. Amerikāņu Stafordšīras terjers Šerijs cenšas izpatikt saviem saimniekiem.
Mīlulis. Amerikāņu Stafordšīras terjers Šerijs cenšas izpatikt saviem saimniekiem
Lai arī savulaik Stafordšīras terjeri tika radīti kā cīņas suņi, mūsdienās viņi ir pazīstami kā mīļi kompanjoni. Tiesa, audzināšanas noteikumiem ir jābūt stingriem, jo citādāk mīlulis var pārvērsties niknā bosā.
“Selektīvais kurlums”
Stafordšīras terjers Šerijs dzīvo Dāviņu pagastā, Evitas Zvilnas un Igora Naumenko dzīvoklī. Saimniece katru, kam iepaticies mīļais un aktīvais skaistulis, uzreiz brīdina: “Svarīga ir pareiza audzināšana. Ar suni ir daudz jāstrādā, aktīvi jānodarbina, jo enerģijas viņam ir daudz un kaut kur tā ir jāliek.
Šis suns gaida komandu, lai to apstrīdētu, nevis izpildītu. Tāpēc ik pa brīdim jāparāda, kurš mājās ir saimnieks. Regulāri jāatgādina, ko drīkst un ko nedrīkst. Dažreiz suns demonstrē “selektīvo kurlumu” – ko grib, sadzird, ko negrib, nedzird. Tad atkal jāuzstāj, lai klausītu.” Jāpateic, ka šis suns nav domāts turēšanai pie ķēdes. Ir arī vairākas praktiskas dabas problēmas – suns ir alerģisks. No astoņām barībām tikai viena nerada problēmas, toties tieši tā ne visai garšo. Tāpat ir ar gardumiem.
Uz ielas gadās arī nepatīkamas situācijas, jo ar cilvēkiem Šerijs mēdz sasveicināties ar rūcienu. Rūciens ir īpašs, rada attāla pērkona sajūtu un visai nepatīkamas asociācijas, lai arī nekas ļauns nav domāts. Kad šādi sasveicinās mazs istabas sunītis, tad neviens neuztraucas, bet kad to pašu dara Stafordšīras terjers, tad tiem, kas dzīvnieku tā nepazīst, no izbīļa varētu kļūt slikti.”
Zobi ar pieķeršanos
Sakodiens sunim ir stingrs. Grūti atrast kaulu, kociņu vai citu mantu, kuru Šerijs nespētu sagrauzt dažu minūšu laikā. Tas rada problēmas ar spēļlietiņām. Metamo šķīvīti nācies pasūtīt no Krievijas, jo parasto salauzis pirmajā pieskārienā. Klasiska rotaļlieta ir mašīnu velkamās virves gals. Turklāt Šerijs dievina bumbas, pārkodis jau ne vienu vien.
Dažreiz šie zobi pauž arī pieķeršanos. Evita stāsta: “Šerijam ļoti patīk braukt automašīnā, un viņš ļoti pārdzīvo, ja viņu neņem līdzi. Sak”, ja mani neņem, paši ar nebrauksit! Vienreiz šādā situācijā suns izrāvās, pieskrēja pie mašīnas un vienā mirklī pārkoda riepu. Tā mums bija mācība, ka šādās situācijās Šerijs īpaši jāpietur.”
Ne viens vien ir piedāvājis atpirkt vai samainīt Šeriju. Tomēr saimniece Evita Zvilna viņiem visiem un citiem, kas vēlētos šādu suni iegādāties, uzreiz skaidri pavēsta: “Ar šo suni ir ļoti jāstrādā. Ne katrs to var. Turklāt mums viņš ir pārāk mīļš.”
Meitiņas sargs
Tomēr visus trūkumus nosedz fantastiska uzticība, mīlestība un maigums. Evitai nesen piedzimusi meitiņa Denēza. Daudzi esot šausminājušies – kā gan var turēt bērnu vienā dzīvoklī ar šādu suni. Svarīgi laikus ierādīt ģimenes hierarhiju – kurš ir galvenais. Un tad jau “bara vadonis”, saimnieks, parāda attieksmi pret pārējiem ģimenes locekļiem.
Jaunā māmiņa stāsta: “Sākumā Šerijs aktīvi lēkāja apkārt gultiņai. Laikam domāja, ka tas jaunais un pīkstošais ir kāda tieši viņam atnesta manta. Tagad suns nervozē, ja mazā raud, ir kļuvis paklausīgāks, tāds kā iejūtīgāks, jo mazākais ģimenē jāsargā un jāaprūpē, sācis vairāk riet uz ciemiņiem.”
Lai arī suns ir īsts pilsētnieks, laukos patīk. Tur ir omītes govs, ar kuru Šerijam ir spēle – govs bada, suns rej. Šerijs lec jebkurā ūdenstilpē, pats met šļakatas, jo tā ir viņam jautri, peldēt var pat stundu. Ārā no ūdens suns ir vai nu jāvelk vai jākāpj mašīnā, saucot: “Šeri, braucam prom!”
