Kas notiek kaimiņos?

Lielākais saules parks Aizkraukles novadā

Aizkraukles novada Kokneses pagasta īpašumā «Jaunsaules» atklāta līdz šim lielākā saules elektrostacija (SES) Aizkraukles novadā – Kokneses SES.

Laikraksts «Staburags»

Kokneses pagastā septiņos hektāros slejas 9500 saules paneļi, kuru kopējā jauda ir 5,3 megavati (MW). Kokneses SES pieslēgta akciju sabiedrības (AS) «Sadales tīkls» infrastruktūrai, nevis AS «Augstsprieguma tīkls». Tas nozīmē, ka šeit saražoto elektrību patērēs tuvumā esošas mājsaimniecības un uzņēmumi. Parks spēj saražot vismaz 5200 MWh atjaunīgās enerģijas gadā, kas atbilst 2100 Aizkraukles novada mājsaimniecību gada elektroenerģijas patēriņam. Kokneses SES izveidē ieguldīti vairāk nekā četri miljoni eiro Latvijas investoru līdzekļu. Viens no šī parka izveidotājiem, uzņēmuma «Saules energy» valdes priekšsēdētājs, novadnieks Artūrs Plūme, stāsta, ka paneļi Kokneses SES izvietoti
23 grādu leņķī attiecībā pret horizontālo plakni, kas nodrošina maksimālu saules gaismas ietekmi. Jautāts par laiku, kādā parks atpelnīs tajā ieguldīto naudu, viņš saka, ka aptuveni piecu līdz sešu gadu laikā. Savukārt paneļu kalpošanas laiku lēš kā minimums trīsdesmit gadu.
Kokneses SES īpašnieks ir pašmāju investīciju uzņēmuma «Merito Partners» pārvaldītais fonds «Merito Sustainable Energy Fund I», kas šobrīd ir lielākais saules elektrostaciju operators Latvijā. Mikus Janvars, «Merito Partners» līdzdibinātājs un vadošais partneris, stāsta: «Piesaistot vairāk nekā 80 Latvijas privāto un institucionālo investoru finansējumu, realizēta jau sešu jaunu SES izbūve Zilupē, Brenguļos, Inčukalnā, Carnikavā, Kalkūnē, nu arī Kokne-sē ar kopējo jaudu vairāk nekā 43 MW. Šoruden atklāsim vēl divas spēkstacijas Cēsīs un Valmierā.»
Saules parka uzturēšana un vides aizsardzība esot tā izveidotāju prioritāte. Žogs ap tā teritoriju ir piepacelts, lai zem tā varētu pārvietoties sīkie dzīvnieki. Ar laiku teritorijā plāno iekopt bioloģisku pļava aitu ganībām. ◆

Jaunlaicenē svin Lakatu svētkus

Alūksnes novada Jaunlaicenē aizvadīti pirmie Lakatu svētki, kuri kopumā pulcēja teju simts lakatu darinātājas no Latvijas.

Laikraksts «Dzirkstele»

No pērnā gada rudens līdz šī gada pavasarim dažādos Latvijas novados notika meistarklases «Lakatu darināšana uz rāmja», kuras vadīja lakatu meistare un pedagoģe Santa Melece. Meistarklases vainagojās ne tikai ar daiļiem lakatiem un apgūtu lakatu aušanas tehniku, bet arī īpašiem un pirmajiem Lakatu svētkiem Latvijā.
S. Melece ir viena no Lakatu svētku organizatorēm un teic, ka lakatu aušana uz rāmja (kvadrātā) nav sarežģīts, bet gana laikietilpīgs process. «Es pati šādu metodi apguvu tikai pagājušajā vasarā, un man uzreiz to gribējās iemācīt arī citiem. Šādi lakatus audušas pat dāmas, kuras saka, ka viņām pavisam nevedas rokdarbi. Lakatu svētki ir skaists pasākums, kurā apzināties savas kultūras vērtības un mūsu kopīgo spēku. Šī ir mūsu iespēja ne tikai svinēt sasniegto, bet arī mācīties kopā. Šie svētki ir kā liecība tam, ko mēs varam panākt, kad sanākam kopā un iedvesmojam cita citu,» teic S. Melece.
Svarīgi, ka lakatus var aust ne tikai no dzijas. Alūksniete Dace Broka ar meitu Amandu lakatus uzaudušas no neierastākiem materiāliem. Daces lakats darināts no diegiem, savukārt Amandas lakats austs no sagrieztām T kreklu strēmelītēm. «Vēlos nākamo lakatu veidot no mežģīnēm. Šādi lakati noteikti var būt lielisks svētku apģērba elements,» pauda D. Broka. ◆

Skolās domā par «zaļāku» ēdināšanu

Trīs Smiltenes novada skolas iesaistījušās projektā «Zaļās skolas ēdināšana», mainot ne vien ēdienkartes, bet arī ēdiena izkārtojumu, un nākotnē paredzēts pusdienu gatavošanai izmantot arī bioloģiski audzētu pārtiku.

Laikraksts «Alūksnes un Malienas Ziņas»

«Projekta partneri no Tukuma novada pašvaldības, Setomaa apvienības Igaunijā un Rouges pašvaldības Zviedrijā pirmo reizi viesojās Smiltenes novada skolās, un ar prieku secinājām, ka pārmaiņas jau notiek. Iepriekš mūsu skolu virtuves darbinieki viesojās Igaunijā, devās vērtīgā pieredzes braucienā uz Zviedriju, redzēto un dzirdēto ievieš jau savās virtuvēs. Reizēm lielas pārmaiņas notiek, izdarot tikai mazu sīkumu. Piemēram, zviedru skolās izkārtojot ēdienu, ko bērni paši liek uz šķīvja, vispirms ir vairāku veidu salāti un tikai tad kartupeļi un gaļa. Kādēļ? Lai bērni izvēlētos vairāk ēst salātus – vispirms saliek salātus, līdz ar to gaļai un kartupeļiem vietas paliek mazāk. Palsmanes skolā to izmēģina, un tas tiešām strādā. Vēl mainīja ūdens izvietojumu, piedāvājot pusdienas, lai bērni vairāk dzertu ūdeni,» stāsta projekta vadītāja Daiga Bojāre.
Lai mazinātu neapēstās pārtikas apjomu, šķīvji pēc ēšanas bērniem jāiztīra pašiem. «Apes skolā to izmēģināja, un arī tas strādā, vienreiz redzot, cik daudz tomēr neapēdam, otrreiz bērns izvērtē un uzliek mazāku porciju. Pārtikas atkritumu ir mazāk,» stāsta D. Bojāre. Grūtāka projekta daļa būs bioloģiskās pārtikas ieviešana skolās, prognozē D. Bojāre. «Nav tā, ka nav zemnieku un lauksaimnieku, kuri audzētu bioloģiskos produktus, bet sarežģīta ir šīs pārtikas «dabūšana» skolās. Iepirkums vēl nav bijis,» stāsta D. Bojāre un norāda, ka, pārņemot Igaunijas pieredzi, skolās vajadzētu ieviest 20% no kopējās pārtikas tieši bioloģisku. Tas tiks panākts piecu gadu laikā. Latvijas puses pilotskolās sākumā tie varētu būt vien 5%. Projekts noslēgsies 2025. gadā. ◆

Satikšanās ar lāci pakutina nervus

Satikt mežā lāci vairs nav nekāds brīnums. Šomēnes Valkas pusē satikt lāci aci pret aci un nervu kutinošus brīžus piedzīvot gadījies Kārķu pagasta iedzīvotājam, medniekam Artūram Lazdiņam.

Laikraksts «Ziemeļlatvija»

Svētdienas, 15. septembra, rītā viņš nācis no medībām un intereses pēc devies apgaitā pa ierastajām platībām, kad pamanījis lāci. Ar ķepaini viņš sastapies vien pārsimt metru attālumā no savām mājām. «Brīvā dabā lāci jau biju redzējis šogad vasarā, bet tas bija pa automašīnas logu un drošā attālumā. Šajā reizē viss bija krietni nopietnāk. Ap kādiem pusastoņiem no rīta devos, lai apstaigātu medījamo teritoriju lauku. Gāju savā nodabā, kad mežmalā pamanīju, ka no krūmiem kādu 50 metru attālumā iznāk lācis. Tas pat izslējās pakaļkājās, parādot, ka augumā ir liels un varens. Dzīvnieks arī mani pamanīja, uz brīdi apstājās. Pirmais bija tāds manāms izbīlis, pārsteigums. Tad sāku domāt, atcerēties, kā jārīkojas šādā situācijā. Panikā nekritu, straujas kustības neveicu. Apstājos, domāju – lēnām atkāpšos un došos klusiņām projām. Nelieliem soļiem atkāpos. Un tajā brīdī lācis sāka nākt tieši manā virzienā. Vispirms rimtā solī, vienkārši ejot. Biju pārsteigts par šādu dzīvnieka rīcību. Turpināju atkāpties, bet lācis sāka mesties aulēkšiem manā virzienā. Tad sabijos ne pa jokam. Līdzi bija ierocis, protams, bez ielādētām patronām. Tad sāku domāt, ka lācis ir pārāk tuvu un situācija kļūst arvien riskantāka, ir jāmēģina pielādēt ieroci. Ielādēju vienu patronu, domājot varbūt jāšauj gaisā, lai dzīvnieku aizbiedētu. Turējos līdz pēdējam. Bija palikuši kādi piecpadsmit, divdesmit metri. Lācis bija pavisam tuvu, kad strauji un pēkšņi tas apstājās, pagriezās ar sāniem. Tad viņš brīdi pastāvēja un visai drīz ātri devās meža virzienā. Šāviens neizskanēja, šoreiz iztika bez tā,» tās dienas notikumus atminas Artūrs.
«Tāda sajūta, ka lāči kļūst arvien drošāki, tiem nav bijības, jo mežā un arī ārpus meža neviens neapdraud viņu populāciju. Laikam jānotiek kādai lielākai nelaimei, lai Latvijā mainītu likumdošanu un limitēto medījamo dzīvnieku sarakstā varētu iekļaut arī lāčus, kā tas ir mūsu kaimiņzemē Igaunijā,» retoriski noteic mednieks, arī medību sporta kluba «Kārķi» pārstāvis.
Mednieki atgādina, ka rudenī, gatavojoties ziemai, lāči intensīvi meklē ēdamo, lai uzkrātu tauku rezerves, tādēļ tie ir aktīvāki un barības meklējumos var pārvietoties plašākā reģionā. Rudenī mežā ir arī vairāk cilvēku – sēņotāju –, tādēļ šādas tikšanās var kļūt arvien biežākas. ◆