Agresora paraugmācību dienas Gruzijā uzturēja spriedzi Eiropā un pasaulē. Tiem, kuri nenoticēja filmai «Padomju stāsts» un kritiski vērtēja 20. gadsimta vēsturisko notikumu izgaismojumu, varbūt nokritīs klape no acīm, ausīm un atmiņas. Agresora paraugmācību dienas Gruzijā uzturēja spriedzi Eiropā un pasaulē. Tiem, kuri nenoticēja filmai «Padomju stāsts» un kritiski vērtēja 20. gadsimta vēsturisko notikumu izgaismojumu, varbūt nokritīs klape no acīm, ausīm un atmiņas. Pārliecinošāk par jebkuru vēstures grāmatu Krievija atklāja, ka tās agresīvajā politikā nekas nav mainījies, un atkārtoja 1940. gada scenāriju. Toreiz Krievija ar varu un viltu izvietoja savas kara bāzes Latvijā, tagad Gruzijas teritorijā tos sauc par «miera uzturētājiem». Toreiz pēc īsas apšaudes un asins izliešanas Masļeņikos krievu tanki no austrumiem un dienvidiem drāzās uz Rīgu, jo Latvija esot pārkāpusi līguma noteikumus. Tagad Krievijas bruņumašīnas caur it kā apsargājamo Dienvidosetiju un okupēto Poti ostu pamazām lien uz Gruzijas galvaspilsētu Tbilisi, ceļā nesaudzējot civilpersonu dzīvības un nebrāķējot arī gruzīnu iekrājumus. Toreiz ar Hitlera steigu paņemt slepenajā Ribentropa-Molotova paktā Vācijai atvēlēto daļu pārbiedētā Eiropa klusēja par Baltijas okupāciju un represijām, tagad Putins un viņa «preses sekretārs», par Krievijas prezidentu dēvētais D. Medvedjevs pilda «miera sargu misiju» Pekinas Olimpisko spēļu aizsegā, bet pirmā NATO un ES reakcija bija klusums.Protesta deklarāciju pirmie parakstīja Baltijas valstu un Polijas prezidenti. Tikai tad, kad rietumnieku izpratnē Krievijas «pamācošā» rīcība pārgāja «pārmācošā», ierunājās ES valstu ārlietu ministri un NATO. Īpaši bargs pārmetumos Krievijai bija Dž. Bušs un sūtīja uz Krieviju un Gruziju savu valsts sekretāri K. Raisu ar stingru prasību – Krievijai izvest karaspēku no Gruzijas. To solīja arī agresoru prezidents, bet tie bija tikai meli. Atbalsts Gruzijai izpaudās ne tikai ziedos bojāgājušo piemiņai, protesta gājienos un humānajā palīdzībā, bet arī četru valstu (Polijas, Ukrainas, Lietuvas un Igaunijas) prezidentu un Latvijas premjera I. Godmaņa ļoti sarežģītajā vizītē Tbilisi.Sarunā ar Saeimas deputātiem iztaujāts par Krievijas turpmāko rīcību attiecībā uz Baltiju, kaimiņvalsts vēstnieks A. Vešņakovs noraidīja jelkādus draudus: esot jāatmet vēsturiskie stereotipi par viņa valsti kā par agresoru. Šādi vārdi skanēja Rīgā, bet Gruzijas pilsētās un apdzīvotās vietās sprāga iznīcinātāju nomestās bumbas un lija asinis.Latvijā turpinās interešu kari. Iekšlietu ministrs M. Segliņš, dažas dienas pildot arī finanšu ministra un premjera pienākumus, ķērās pie KNAB, jo Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā nonākusi informācija par biroja izmeklētāja J. Juraša it kā nelikumīgiem finanšu darījumiem. To sauc arī par atriebību, jo, kā zināms, no trases noņemts varas partijām ļoti vajadzīgs cilvēks V. Vaškevičs. Materiālu «krājums» nosūtīts Ģenerālprokuratūrai un valsts vadītājam.Kopš maniem vidusskolas laikiem, padomju gadus ieskaitot, visvairāk eksperimentu, manuprāt, bijis lauksaimniecībā un izglītībā. Nupat Izglītības un zinātnes ministrija ieteikusi apmācāmo zināšanu vērtējumā vairāk lietot «i» un «ni» (ieskaitīts un neieskaitīts). Man tas atgādina ķīniešu «Iņ» un «Jan» (pretmeti) vai arī padomju laiku beznianšu ideoloģijas dalījumu – balts un melns.No Pekinas priecīgu ziņu maz – vairāk «ni», mazāk «i».
