Urā! Urā! Urā! Latvijai Pekinas Olimpisko spēļu medaļu komplekts! No V. Ščerbatiha bronzas svarcelšanā uz M. Štrommberga zeltu BMX riteņbraukšanas sacensībās, kas pirmoreiz iekļautas olimpiskajā programmā.Sevišķi priecīgs bija viņa treneris. Trenējoties ASV, Štrombergam vienīgajam bijusi liegta ieeja turienes olimpiskajā stadionā, kur iekārtota tieši tāda BMX trase kā Pekinā. Par to amerikāņi palika aiz mūsu Māra. Neviens nebija gaidījis, ka olimpisko medaļu izcīnīs A. Kovals, sagrupējot visus savus morālos un fiziskos spēkus pēdējā mēģinājumā, kad mūsu valsts galvenie pretendenti jau bija palikuši ārpus olimpiskā sešnieka. Pēc A. Kovala panākuma tūlīt sameklēju «Bauskas Dzīves» 8. augusta pielikumu «Sports iedvesmo!» un jau ar pavisam citu interesi izlasīju sarunu ar mūsu sudraba zēnu.Protams, iedzīvotāju skaita ziņā tik mazai valstij kā Latvija visu trīs krāsu medaļas ir izcils panākums, tomēr rūgtums par neizmantotajām iespējām citās disciplīnās paliek.Atzīšos – nebiju ne pie viena «Gaismas tilta». Tikai svecīte dega uz galda līdz pusnaktij. Nekas nekad nepārspēs tās izjūtas, kādas bija pirms deviņpadsmit gadiem, stāvot kopā ar simtiem domubiedru «Baltijas ceļā» Zaļajā ielā un gadu vēlāk «Liesmojošajā ceļā» pie Lietuvas robežas, kad «pučisti» Maskavā un viņu pakalpiņi Rīgā gribēja pagriezt vēstures notikumus atpakaļvirzienā. Bet «Gaismas tiltu» ideja, ko bija izlolojusi rakstniece Nora Ikstena, ir jauka un patriotiska (es nekautrējos šī vārda), taču nozīmīga jau citai paaudzei, kas toreiz bija vēl bērni.Augusts Latvijai, Baltijai un Eiropai ir liktenīgs mēnesis. Augustā tapa nodevīgais Ribentropa-Molotova pakts, augustā Latviju piespiedu kārtā uzņēma PSRS tautu «draudzīgajā» saimē, augustā PSRS karaspēks iebruka Čehoslovakijā, augustā Latvija paziņoja par pilnīgu neatkarību, augustā sākās un izgāzās Maskavas komunistu pučs, augustā Krievijas tanki okupēja un savā kontrolē vēl arvien tur daļu Gruzijas.Augusts ir vasaras pēdējais mēnesis. Rudens jau mēģina ielūkoties mums acīs. Draudoši, jo ziema atnesīs ne vienu pārsteigumu vien mūsu naudas maciņiem. Kārtējais referendums, šoreiz par grozījumiem pensiju likumā, uzskatāms par nenotikušu. Iemesli ir vairāki. Ticamākais – katrs pilsonis savu lēmumu pieņēma atkarībā no pensijas lieluma un ticot valdības solījumiem pakāpeniski nonākt pie tā paša rezultāta, kādu solīja referenduma ierosinātāji. Turklāt daudziem tomēr nebija skaidrs, kas notiks pēc 2009. gada 31. decembra, kad iespējamie grozījumi pensiju lielumu vairs neiespaidotu. Vairāk nekā 300 tūkstoš pilsoņu piedalīšanās tautas nobalsošanā, līdz ar to paužot izmisumu par situāciju, kādā viņi atrodas, nevar neiespaidot valdību un tās turpmāko rīcību vecākās paaudzes cilvēku aizstāvībai. To jau solījis premjers I. Godmanis, apzinoties, ka tā saucamajos «treknajos gados» daudz nav pildīts Ministru kabineta 2003. gada rīkojums par sociālā pabalsta un līdz ar to pensiju regulāru paaugstinājumu.
