Pēc 25 gadu laulības tika šķirta Vilibalda Runča laulība. Šķiršanos ierosināja sieva, kura uzzināja par vīra sānsoļiem, kas gadu gadiem aizbildināti ar komandējumiem un darba lietām.Tiesā Vilibalds locījās kā nēģis uz pannas, jo saprata, ka pēc šķiršanās paliks pliks kā pirksts. Dzīvoklis bija sievas vecāku dāvināts, viss pārējais kopā gādāts, tāpat godīgi sadalāms, turklāt bērni paliek pie sievas.Apnīk brīvībaViens palicis, sākumā V. Runcis priecājās, ka varēja iet, kur grib, un darīt, ko grib. Noīrēja kādā privātmājā istabiņu. Darbs, pēc tam tikšanās ar draugiem, dāmu sabiedrība, iedzeršanas piepildīja laiku. Taču pašam bija jārūpējas par tīriem krekliem, zeķēm un saimnieces aizdoto ledusskapi.Taču arī brīvība var apnikt. Runcis saprata, ka grib vēlreiz mēģināt, un sāka šķirstīt žurnālus un avīzes, tajos bija daudz iepazīšanās sludinājumu. Pēc rūpīgas atlases trīs piedāvājumi varēja derēt. Pirmais bija: «Klusa, kautrīga sieviete ar materiālu ietaupījumu cer satikt godīgu vīrieti, kas spēj būt uzticīgs, līdz «nāve mūs šķirs».»Saņemtais foto gan Vilibaldam visai nepatika, bet randiņu abi norunāja. Arī «materiālais ietaupījums» vilināja. Par pazīšanās zīmi izvēlējies žurnāla «Klubs» jaunāko numuru, V. Runcis piesēda vietējā kafejnīcā pie galdiņa un vēroja sievietes, kas ienāca. Netālu no viņa galdiņa apsēdās divas dāmas. Ieklausījies sarunā, Vilibalds salēcās. «Tas plikais pauris līdzīgs zīdaiņa dupsim, bet viņš stāsta, ka krustmātei Zasulaukā esot māja. Nav tālu no Rīgas centra, kas nekaitētu tur dzīvot?» Abas noliecās pār fotokartīti un sāka smieties. Ar to Runcim pietika, viņš piecēlās un, žurnālu padusē pasitis, lepni gāja prom.Nezaudē cerībasNeizdevies pirmais randiņš nelaupīja vēlmi pārbaudīt citu aicinājumu. «Seksīga, skaista, dabiska tumšmate, kas ņem no dzīves visu, ko tā sniedz. Kunga gadiem un izskatam nav nozīmes, svarīga materiālā labklājība.» Telefonsarunā dāma piedāvāja tikšanos ar nakšņošanu vienā no rajona dārgākajiem viesu namiem. Sapratis, ka tādu naudu par vienu nakti nemaksās, Runcis no randiņa izvairījās. Tomēr nezaudēja cerības, ka viņa īstā sieviete kaut kur dzīvo. Tā varēja būt «simpātiska, labākajos gados, materiāli neatkarīga. Tiksies ar vīrieti bez bērniem, kam patīk ceļot».Tikšanās notika pie veikala «Rimi». Palietoto, bet labi kopto golfiņu iebraucis stāvlaukumā, Vilibalds vēroja publiku un ieraudzīja. Sieviete kā glezna, krūtis brūni iedegušas un dziļi atsegtas, svārciņi īsi, kājas slaidas, uz katra pirksta pa gredzenam, ap kājas potīti zelta važiņa. Iekāpusi mašīnā, skaistule ierosināja: «Brauksim līdz Ziedoņiem, tur Lielupes krastā man dzīvo paziņa, paņemsim laivu un slīdēsim starp kalmēm un niedrēm. Kādā klusākā līcītī varam izkāpt pasauļoties! Man vislabāk patīk peldēties pa pliko…»Kā pērkonu vēstoši mākoņi, Vilibalda galvā sabrieda aizdomas. «Šī laikam katru dienu ar citu un citur brauc sauļoties. Fū… saķeršu vēl kādu sliktu slimību. Ja nu HIV…» Spēji aizbildinādamies, Vilibalds «izklepoja», ka mājās aizmirsis izslēgt gludekli. Bet šī bija gatava braukt līdzi! Vilibalda acu priekšā nostājās ikdienišķā nekārtībā pamestā istabele un gulta ar pelēkajiem palagiem. Galanti atvēris dāmai mašīnas durvis, Vilibalds apsolīja tikšanos rīt ar visu, ko cienītā vēlas, un laidās lapās. Gaidot joprojāmVakarā nenāca miegs un šaurajā gultā viņš prātā pārcilāja sievietes, ar kurām kādu brīdi bijis kopā. Jaunākā no tām izbrāķēja viņa vīrišķību. No vecākās Runcis knapi tika vaļā, jo nealka audzināt četrus svešus palaidņus. Īpašas veiksmes nebija arī ar citām.Vilibalds Runcis jutās kā īsts auns un bija jau arī – aprīlī dzimis. Šķirtā sieva viņam prātā nāca kā īsts eņģelis, bet viņa aizbrauca strādāt uz Īriju, tur apprecējās ar turīgu juristu.Vilibalds nolēma nemeklēt vilinājumus, bet piedāvāt sevi pats. Vietējā laikraksta sludinājumu lapā parādījās aicinājums iepazīties ar interesantu, temperamentīgu, gribošu, varošu vīrieti, kurš vēlas sastapt glītu sievieti bez aizspriedumiem un bērniem. «Saprašanās gadījumā apsolu kvēlu mīlu līdz mūža galam. Manas dvēseles karaliene, es Tevi gaidu!» Un gaida vēl arvien, ja nav nomiris.
