www.bauskasdzive.lv
Gleznotāja Karinē Paronjanca aicina uz savas izstādes «Zīda ceļš» atklāšanas svētkiem gleznainajā Rundālē. Svētki tiek rīkoti pasaulslavenā režisora Sergeja Paradžanova 100 gadu jubilejai veltīto pasākumu ciklā, portālu informēja māksliniece.
Sarīkojums norisināsies svētdien, 20. oktobrī, no pulksten 16 Rundāles multifunkcionālā centra zālēs sadarbībā ar mākslas jomas cilvēkiem un Rundāles kultūras organizatori Lilitu Lauskinieci.
Atklāšanā baltais zīda pavediens aizvedīs skatītājus garīgajā piedzīvojumā ar trīs pieturpunktiem, trīs intelektuāliem mezgliem.
Visu ievadīs grāmatas «Paradžanovs. Pasaules» prezentācija svētdien pulksten 16, saruna par Maestro ar grāmatas veidotājām – mākslinieci Karinē Paronjancu un tulkotāju Ilzi Paegli-Mkrtčjanu. Šī ir pirmā Paradžanova tekstu izlase latviešu valodā. Īpaša uzmanība tajā veltīta Latvijas atbalsīm Paradžanova daiļradē.
Pulksten 16.30 notiks Karinē Paronjancas interaktīvas gleznu izstādes «Zīda ceļš» atklāšana. Nedēļu pēc atklāšanas apmeklētājiem piedāvāsim unikālu iespēju viesoties mākslinieka darbnīcā un kļūt par radoša meklējuma līdzdalībniekiem.
Visbeidzot pulksten 17 notiks ekskluzīvais Sergeja Paradžanova kinoseanss uz lielā ekrāna. Pirms demonstrācijas – īpašā viesa, Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieka Jāņa Ozoliņa ievadvārdi.
Svētku programmu papildinās armēņu tradicionālā duduka mūzika Tigrana Tumanjana izpildījumā, Sajata Nova dzejas lasījumi armēņu valodā Hasmikas Bogojanas interpretācijā, kā arī krāšņa armēņu tautas deju programma, ko sniegs deju kolektīvs «Anuš».
UNESCO Ģenerālās asamblejas 42. sesijā Parīzē 2023. gada novembrī pieņemts lēmums iekļaut režisora Sergeja Paradžanova 100. jubileju 2024. gada svarīgāko notikumu sarakstā. Esmu Sergeja Paradžanova simtgadei veltītu kultūras pasākumu programmas iniciatore Latvijā. Par vienu no tās galvenajiem notikumiem kļuva Karinē Paronjancas un Ilzes Paegles-Mkrtčjanas veidotā un apgāda «Pētergailis» izdotā grāmata, kuras dizainu veidojis Aleksejs Muraško.
“Šis ir vēl viens projekts, kas top tālu no galvaspilsētas kņadas un snobisma, manā mīļākajā provinces formātā, kas ir tuvāks Zemei un Cilvēkam un vislabāk atbilst mūsdienu jaunajai metamodernisma sirsnībai. Es cienu savu skatītāju, tāpēc izvēlos tiešu un godīgu dialogu. Manas izstādes vienmēr papildina anotācija pirmajā personā. Esmu pārliecināta, ka tieši Cilvēks veido vietu, tāpēc šī ekspozīcija ir ar tiešām atsaucēm uz Rundāli un šī reģiona cilvēkiem. Plašie Zemgales līdzenumi ar mainīgo, bezgalīgo horizonta līniju mudina uz pārdomām par mūžīgo.
Izstāde ir alūzija par Paradžanova multikulturālo radošumu, kā arī manu personīgo «zīda ceļu» mākslā, kas tiecas apvienot Austrumus un Rietumus. Balta zīda pavediens caurvij visas manas gleznas. Tā ir likteņa līnija, smalku emocionālo stāvokļu neirogrāfija. Dažreiz diegs vij ligzdas vai veido izsmalcinātu mežģīni, bet dažreiz savelkas ciešā un saspringtā mezglā, meklējot atbildes uz galvenajiem esības jautājumiem.
Bieži vien audekla vietā izmantoju audumus ar vēsturi, ar rokām austus un izšūtus senus galdautus vai pat palagus. Tas padara glezniecības procesu ļoti personisku, pat intīmu,” stāsta Karinē Paronjanca
«Es gruntēju šos audumus pēc senas tradicionālas receptes – ar pelnu un medus piejaukumu. Izmantoju pelnus no Jāņu nakts rituālā ugunskura, kur sadeguši pērnā gada ziedu vainagi un vecā Ziemassvētku eglīte. «Mani interesē, kā forma pārvēršas pelnos,» rakstīja Paradžanovs. Mani savukārt iedvesmo jaunu nozīmju un vizuālo formu radošie meklējumi, liecības par bijušo, kas sabirzušas pelnos.
Tautastērpa gabals, miniatūrs kāzu kleitas mežģīņu gabaliņš, laika gaitā izbalējis ar rokām izšūts lakatiņš ar kāda iniciāļiem… Šie cilvēku dzīves un likteņu fragmenti, sašūti lielformāta audeklā, izstādē eksponēti no abām pusēm, dodot skatītājam iespēju ieskatīties procesā divējādi. Divas vienas medaļas puses veido vienotu vēstījumu ar atvērtu finālu. Tā ir atsauce uz paša Paradžanova tehniku, kurai raksturīga pietāte un mīlestība pret pagātnes artefaktiem, strādājot tostarp ar auduma gabaliņiem, veidojot no šiem fragmentiem dīvainas kolāžas un asamblāžas.
Mežonīgā kapitālisma laikmetā, kad mēs burtiski slīkstam štancēta plaša patēriņa preču kaudzēs un informācijas atkritumu megabaitos, cilvēkam ir absolūti nepieciešams darīt kaut ko savām rokām bez tehnoloģiju starpniecības, lai sajustu pašam savu unikalitāti. Roku darbs dod iespēju sajust piederību radīšanas brīnumam un tuvina mūs Dievam.
Dažu darbu noformēšanā man palīdzēja Rundāles meistari un rokdarbnieki,» pauž māksliniece.
daiļradei un dzīves gājumam veltītas esejas veltījis kino režisors un Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Dāvis Sīmanis, gruzīnu izcelsmes kinokritiķe Kora Cereteli un filozofs Nairi Galstanjans no Francijas.
Izdevumā Paegles-Mkčjanas tulkotie scenāriji “Aizmirsto senču ēnas”, “Kijivas freskas”, “Granāta krāsa” rada savdabīgu metaforu Paradžanova radošajam ceļam – mākslas darbs vienmēr tiek radīts pretstāvē. Tas jaušams arī autora vēstulēs un zīmējumos, kas tapuši ieslodzījuma gados, pauž pasākuma rīkotāji.
Paradžanova slavenākie kino darbi ir “Aizmirsto senču ēnas” (1965) un “Granāta krāsa” (1969), kā arī pēc lieguma strādāt uzņemtās filmas – “Leģenda par Suramas cietoksni” (1985) un “Ašiks Keribs” (1988). Paradžanovs ir darbojies arī kā mākslinieks – viņš ir radījis daudz zīmējumu un kolāžu, instalāciju un asamblāžu, informē pasākuma organizatori. Foto: no albuma
«Tautas ornamentā ir kaut kas sakrāls, tajā ir iekodētas visas fundamentālās cilvēces vērtības. Ar mežģīnēm man arī ir īpašas attiecības, man tās ir simbols cilvēka rūpīgam darbam viņa mūžīgajā tieksmē pēc skaistuma. Visas mežģīnes manos audeklos ir gleznotas tikai ar roku un nekad neatkārtojas. Dažreiz es pati sev atgādinu neatlaidīgu zirnekli, kas, cīnoties ar grūtībām un šķēršļiem, turpina pacietīgi aust savu maģisko tīklu. Bieži vien apstākļi liek sākt visu no jauna atkal un atkal. Pēc būtības māksla ir kalpošana, talants ir smags krusts.
Mana glezniecība ir ārkārtīgi taktila, šie audekli burtiskā nozīmē glabā to radītāja roku siltumu. Es strādāju sarežģītā lazējumu tehnikā, kas ir ļoti laikietilpīga un prasa pilnīgu iegremdēšanos procesā. Pateicoties daudzslāņainībai un tekstūru daudzveidībai, glezna kļūst par dzīvu organismu skatītāja telpā. Glezniecība paredz nesteidzīgu vērošanu, pat meditāciju un gremdēšanos nozīmēs. Tas ir labs veids, kā izraut skatītāju no virtuālās realitātes ķetnām, atgādinot, ka reālā pasaule ir daudzšķautņaināka un dziļāka par tiražētiem attēliem viedtālrunī.
Paradžanovs pārvērta pagātnes artefaktus nākotnes manifestos un nereti citēja dižos pasaules glezniecības meistarus.
Manos darbos bieži vien pats Paradžanovs kļūst par citātu. Izmantoju avīžu izgriezumus, Paradžanova tekstu un Andersena darbu fragmentus kā kolāžu. Glezna «Brīnums Rundālē» ir alūzija par Paradžanova «Brīnumu Odensē». Improvizācijai par Hansa Kristiana Andersena pasaku tēmu Paradžanovu iedvesmoja viņa Latvijas brīvdienas, Vecrīgas skati un koncerts Doma baznīcā.
Man ļoti patīk savos darbos apvienot armēņu motīvus ar tradicionālajiem latviešu tautiskajiem rakstiem, kā arī laikmetīgi interpretēt skatītājam Seno Austrumu tradīcijas. Šāda daudzkrāsaina kokteiļa piemērs būs monumentālais audekls «Suzani», pie kura nedēļu pēc izstādes atklāšanas strādāšu tieši izstāžu zālē.
Katrs ir laipni aicināts dāvināt kādu viņam nozīmīgu lina vai kokvilnas auduma gabalu, pēc vēlēšanās pievienojot tam mutisku vai rakstisku priekšvēsturi. Es sašūšu šos dažādos dzīves fragmentus vienotā audeklā – jaunā gleznā.
Mūsdienās, kad cilvēkus apzināti mēģina šķelt, jebkura vienotības un cilvēcības akcija ir nozīmīga,» tā Karinē Paronjanca.
Vairāk par grāmatu un mākslinieku Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” stāstīja grāmatas sastādītāja Karinē Parojanca, mākslinieks Aleksejs Muraško un tulkotāja Ilze Paegle-Mkrtčjana.
Reklāma