Diskusija: Ko gaidīt no izmaiņām interneta sakaru tirgū, potenciāli mainoties “Tet” īpašniekiem?

Šogad valdība atkal ir ķērusies pie mēģinājuma mainīt situāciju ar valstij daļēji piederošajiem sakaru un tehnoloģiju uzņēmumiem “Tet” un “Latvijas Mobilais telefons” (LMT). Vasarā slēgtā sēdē Ministru kabinets vienojās par tālākajiem scenārijiem sarunās ar sakaru uzņēmumu otru akcionāru – Zviedrijas “Telia” – un uzdeva Ekonomikas ministrijai veikt šīs sarunas. Nedēļu no nedēļas tiek gaidīts Ekonomikas ministrijas ziņojums par līdz šim paveikto.

Līdz šim gan Latvijas valsts, gan “Telia” ir atturējušies oficiāli paziņot, kā redz izeju no situācijas, kurā abiem līdzīpašniekiem ir visai atšķirīgi skatījumi uz “Tet” un LMT nākotni un atbalstāmajiem darbības virzieniem.

Neoficiāli ir izskanējušas dažādas versijas – LMT izpērk “Telia” daļas “Tet”, “Tet” izpērk daļas LMT, no uzņēmumiem atsevišķās kompānijās tiek nodalītas noteiktas biznesa daļas, kas iegūst citu īpašnieku. Tiek iesaistīta daļēja akciju kotācija biržā. Tomēr, lai kāds arī nebūtu risinājums, tas potenciāli nozīmē gan izmaiņas tajā, kā tiek nodrošināti pakalpojumi daudziem Latvijas patērētājiem, gan konkurences situācijā.

Diskusijā akcentu liksim uz to, kas potenciāli var mainīties interneta sakaru nodrošināšanā, izmantojot optiskos tīklus. Diskusijā piedalās valsts AS “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” (LVRTC) valdes priekšsēdētājs Ģirts Ozols, kura pārziņā ir maģistrālie optiskie tīkli un platjoslas optiskie tīkli jeb tā saucamā “vidējā jūdze”, kuru resursus var nomāt komersanti. Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas (LIKTA) valdes priekšsēdētājs Andris Melnūdris ir lūgts pārstāvēt tīklu lietotāju viedokli. SIA “Bite Latvija” platjoslas infrastruktūras direktors Dmitrijs Ņikitins savukārt pārstāv vienu no “Tet” konkurentiem. Visbeidzot skatījumu no valsts puses, kas galu galā būtu jāsasniedz visu šo izmaiņu rezultātā, esam aicinājuši sniegt Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājai Skaidrītei Ābramai (“Progresīvie”). Ābramas kundze ir bijusi arī ilggadēja Konkurences padomes vadītāja un varēs paust viedokli par to, kas būtu jāņem vērā no godīgas konkurences saglabāšanas viedokļa.

Ozola kungs, notiekot sarunām par “Tet” un LMT īpašnieku struktūras maiņu, savas intereses ir arī LVRTC kā optisko tīklu infrastruktūras turētājam līdz tā saucamajai “pēdējai jūdzei”. Ko jūs esat gatavi piedāvāt un kādēļ?

Ģirts Ozols (Ģ.O.): Ja runājam par apvienošanos un pievienošanos, tad mums jau ir zināma vēsturiskā pieredze, kad pagājušā gadsimta sākumā uzņēmums “Latvijas Radio un televīzijas centrs” bija kopā ar “Latvijas Televīziju” un “Latvijas Radio”. Laikam ejot uz priekšu, šie uzņēmumi tika nodalīti, un tas bija pareizs lēmums, jo infrastruktūrai ir jābūt pārvaldītai atsevišķi no satura politikas. Tāpat 2009.gadā LVRTC tika pievienota “Valsts informācijas tīkla aģentūrai”, un arī šajā procesā izdevās saglabāt gan abas profesionālās komandas, un, laikam ejot uz priekšu, pierādījās, ka tie uzdevumi, kas no valdības puses tika uzticēti, ir realizēti noteiktajā laikā un kvalitātē. Ja skatāmies uz potenciālajām izmaiņām LMT un “Tet” dalībnieku struktūrā, tad pirmais solis valsts pusē ir definēt, ko mēs sagaidām no izmaiņām, ar to saprotot gan infrastruktūras līmeni, gan arī pakalpojumu līmeni, kas tiek sniegti valstij un sabiedrībai kopumā.

Vai LVRTC ir gatavs izteikt piedāvājumus, piemēram, iegādāties, “Telia” piederošās “Tet” daļas vai noteiktu “Tet” biznesa daļu?

Ģ.O.: Sarunu rezultātā mēs esam diezgan skaidri dažādos scenārijos definējuši, kāds varētu būt tas skatījums, pienesums un potenciāli arī mūsu finanšu kapacitāte, lai piedalītos un attiecīgi palīdzētu stiprināt valsts pozīcijas un pārstāvību tieši ekonomiskajā jeb kapitāldaļu apjoma kontekstā.

Kādiem scenārijiem esat gatavi?

Ģ.O.: Pašreizējā sarunu procesā mēs esam gatavi piedāvāt nozīmīgu proporciju no nepieciešamā.

Vai tas nozīmē, ka esat gatavi piedalīties ar naudu kapitāldaļu izpirkšanā?

Ģ.O.: Jā, esam to skaidri definējuši, protams, pie dažādiem scenārijiem ar dažādiem apjomiem. Mums ir brīvie resursi, kurus mēs labprāt investētu informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) nozarē.

Vai tās būtu “Telia” piederošās “Tet” kapitāldaļas, vai jūs interesē specifiski jūsu darbības jomas, kas ir optiskie tīkli, datu centri?

Ģ.O.: Uz šo jautājumu atbildēšu no valsts interešu skatupunkta. Es teiktu tā, ka šobrīd nav runa par ļoti padziļināti izstrādātiem scenārijiem. Sarunās mēs joprojām esam stratēģiskajā fāzē. Sarunas faktiski sākās 12.septembrī starp “Telia” un Latvijas darba grupu. Sarunas notiek adekvātā tempā, lai kvalitatīvi sagatavotu un iesniegtu valdībā ziņojumu. Esmu pārliecināts, ka nākamnedēļ ziņojums tiks iesniegts.

Līdz šim publiskajā telpā ir izskanējuši varianti, ka LMT izpērk “Telia” daļas “Tet”, “Tet” izpērk daļas LMT, un tagad LVRTC ir paudis gatavību iesaistīties šajā procesā?

Ģ.O.: Jā, mēs esam gatavi. Šajā ziņā gan aritmētiski ir jāizprot, ka gan viena, gan otra uzņēmuma bilances kapacitāte aizņemties nevar nodrošināt pilnu darījumu.

Skaidrīte Ābrama (S.Ā.): Es, protams, nezinu, cik tālu šobrīd ir aizvirzījušās sarunas, jo Saeimas deputāti šajā procesā nepiedalās. Es varu reflektēt uz iepriekšējo informāciju, kas man ir bijusi, jo vismaz trīs reizes ir bijuši mēģinājumi kaut ko darīt ar šo interesanto simbiozi jeb īpatnējo laulību – “Lattelecom”, pēc tam “Tet” un LMT. 2018.gadā, kad ekonomikas ministrs bija Arvils Ašeradens, ļoti tuvu bija nonākuši līdz risinājumam. Tas, par ko toreiz jau domājām, ir, ka būtu ļoti pareizs risinājums, ka optiskais tīkls, kas ir “Tet” rīcībā kā unikāla vērtība un konkurences priekšrocība, kam pārējiem komersantiem ir ļoti grūti piekļūt uz vienādiem nosacījumiem, tiktu atdalīts no “Tet”. Tas varētu būt LVRTC, kas optisko tīklu pārņemtu valsts pārziņā. Tad noteikti konkurences situācija kļūtu pavisam citāda, jo “Tet” konkurētu ar saviem pakalpojumiem, nevis ar stratēģisko infrastruktūru. Šādam variantam noteikti – jā. Ja LVRTC ir gatavs spert lielāku soli, tad man ir jautājums – vai LVRTC tiktu ar to visu galā, jo mēs zinām, kā gāja ar optiskā tīkla izveidošanu un “vidējo jūdzi”, kam naudas nedaudz pietrūka. Ir jāsaprot pārvaldības modelis, vai esat no kļūdām mācījušies un vai pietiktu kapacitātes to visu pārvaldīt, pienācīgi uzturēt un ģenerēt pakalpojumu par komersantiem ļoti pieņemamām cenām. Tīklā infrastruktūras nodalīšana no “Tet”, manuprāt, jau bija sen jāizdara. Kad vadīju Konkurences padomi, arī mēs ļoti nopietni pētījām situāciju, arī citu valstu pieredzi. Zviedrijā, piemēram, valstij pieder šī vērtīgā infrastruktūra, bet pie mums nez kāpēc tas ir atstāts vienam konkurentam kā īpaša priekšrocība.

Ģ.O.: Paturpinot aizsākto tematu par “pēdējo jūdzi”, “vidējo jūdzi” un maģistrālajiem tīkliem, vēlos teikt, ka mums uzticētais projekts bija “vidējā jūdze”. Izaicinājumi, protams, bija. Tajā pašā laikā jāuzsver, ka mums ar likumu ir aizliegts sniegt “pēdējās jūdzes” pakalpojumu un līdz ar to tas ir absolūti nodalīts segments. Ja raugāmies uz cenu politiku, tad šobrīd “vidējo jūdzi” Latvijā iznomā par 10 eiro par vienu kilometru un vēl ir papildus definēta 71 lauku teritorija, kurām piemēro 30% atlaidi. Ja salīdzinām ar cenām Lietuvā un Igaunijā, tad mums cena ir par pakāpi zemāka. Cenu turpināsim uzturēt esošajā līmenī, kas arī ir paredzēts normatīvajā regulējumā.

Ja mēs raugāmies uz visu kopumu – maģistrālais tīkls, “vidējā jūdze” un “pēdējā jūdze”-, tad būtu jārunā par politiku kopumā un kādas lomas katram no dalībniekiem ir. LVRTC pārziņā ir maģistrālais tīkls un “vidējā jūdze”, tajā pašā laikā “Tet” ir gan maģistrālais tīkls, gan “vidējā”, gan “pēdējā jūdze”. Mums nav noslēdzošā posma pie gala patērētājiem, un, manuprāt, tā tam arī būtu jābūt, jo mūsu loma kā valsts kapitālsabiedrībai ir nodrošināt infrastruktūru un viņu koplietot uz vienādiem nosacījumiem, kas savukārt nav absolūti saistoši “Tet”.

S.Ā.: Piekrītu. Jūs teicāt, ka jūs arī telekomunikāciju pakalpojumu segmentā būtu gatavi startēt, tad tas nozīmētu arī “pēdējo jūdzi”, un arī tas tad varētu radīt īpašu konkurences priekšrocību. Infrastruktūrai noteikti būtu jābūt nodalītai, un to varētu uzņemties LVRTC, bet uz infrastruktūras bāzes sniegt pakalpojumu, tas, protams, radītu dažādus konkurences riskus.

Kā risināt šos jautājumus, jo likumā noteikts, ka LVRTC nesniedz “pēdējās jūdzes” pakalpojumus, ko darīsiet ar “pēdējo jūdzi”, kas ir “Tet” rīcībā?

Ģ.O.: Mūsu mērķis ne pie viena scenārija nav iegūt konkrēto uzņēmumu daļas, vai tas būtu “Tet” vai LMT. Tā nav jautājuma esence, tā ir par lielo konstrukciju. Šobrīd, strādājot pie diviem lielajiem scenārijiem, kas mums ir uzdoti no Ministru kabineta puses no 16.jūlija, mēs raugāmies uz lielo ainu, saprotam potenciālās izmaksas un modeļus. Konkurences aspekts pirmajā posmā nav diskusiju temats, jo sākotnēji ir jāsaprot modelis, un tad šo modeli var projicēt no konkurences aspekta, apskatīt no dažādu spēlētāju puses, no regulatora puses, no valsts puses plašāk, no elektronisko sakaru komersanta puses, turklāt ne tikai lielo, bet arī mazo, reģionālo un vidējo, kuriem pašreizējais modelis īsti nestrādā, jo, lai piedalītos pašvaldību konkursos, reģionālais elektronisko sakaru komersants ir pilnībā atkarīgs no viena spēlētāja, kas ir “Tet”. No vairāk vai mazāk gataviem moduļiem mēs varam projicēt konkurences aspektu, bet šobrīd varam diskutēt par to, kas būtu jāņem vērā un kas būtu sapratīgais, biznesu un ekonomisko attīstību veicinošais risinājums, tostarp no drošības aspekta, lai iedzīvotājiem būtu pieejami droši sakari. Mūsuprāt, LVRTC to vislabāk var izdarīt, ja pasīvā infrastruktūra, tātad pamata optiskā tīkla sadaļa, ir koplietota, atvērta uz vienādiem nosacījumiem jebkuram elektronisko sakaru komersantam, vai tas būtu mobilais operators vai reģionālais elektronisko sakaru komersants.

S.Ā.: Ja runājam tikai par infrastruktūras nodalīšanu, tad, tā vienkāršoti runājot, “Tet” būtu spiests nomāt infrastruktūru uz līdzvērtīgiem noteikumiem. Dominējošā situācija tiktu noņemta.

Vai to var izdarīt, ja LVRTC netiek pie “Tet” akcijām?

Ģ.O.: Latvijā jau ir piemēri, kādā veidā ir atrisināta infrastruktūras nodalīšana no pakalpojuma sniegšanas galalietotājam. Piemēram, enerģētikas jomā tie ir “Sadales tīkli”, arī dabasgāzes piegādē ir uzņēmums, kas nodrošina tieši infrastruktūru. Tas ir skaidri nodalīts. Protams, katrai no nozarēm ir sava specifika, enerģētikai viena, IKT cita, veselībai vēl cita un degvielai vēl cita. Mēs redzam diezgan lielu līdzību ar lieliem infrastruktūras nodrošinātājiem, kuri tur atvērtu platformu uz vienādiem nosacījumiem visiem. Tas veicinātu sakaru ekonomisko un arī sociālo pieejamību sabiedrībai.

S.Ā.: Domāju, ka tas atrisinātu arī konkurences jautājumus, šo rīvēšanos, ka ir viens lielais un varenais infrastruktūras turētājs un pakalpojumu sniedzējs, bet pārējiem ir jābūt lūdzēja lomā.

Kāds ir LIKTA, kas apvieno daudzus uzņēmumus, kas ir gan “vidējās jūdzes” nomātāji, gan nodrošina “pēdējo jūdzi”, viedoklis par dzirdēto?

Andris Melnūdris (A.M.): Jau izskanēja, ka, pirmkārt, valsts līmenī ir jādefinē, kas ir vēlamais rezultāts. Mēs apzināmies, ka mūsdienās bez elektroniskajiem sakariem būtībā neviens pakalpojums nevar eksistēt un datu apjoms, kas tiek pārraidīts, arvien palielinās. Digitālās dekādes mērķis ir sasniegt digitālo pieejamību 5 megabiti sekundē 2027.gadā un 1 gigabits sekundē 2030.gadā. Tie ir ļoti ambiciozi mērķi, ko sasniegt. No nozares un LIKTA puses ir svarīgi, lai valsts lēmumi to veicinātu, lai veicinātu infrastruktūras attīstību un pieejamību gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem, gan apdzīvotās vietās, gan “baltajās teritorijās”. Ir zināms, ka valsts vēlas saglabāt līdzdalību abos uzņēmumos, kā arī vēlas redzēt attīstības scenārijus, kas ir ļoti apsveicami. Šobrīd mēs faktiski iepaliekam digitālās infrastruktūras attīstībā. Ja pirms 2020.gada bijām pat starp līderiem pasaulē interneta ātruma ziņā, tad tagad esam jau mazliet zem vidējā līmeņa Eiropā. Mums tam ir jāpievērš krietni vairāk uzmanības, tāpēc sagaidām, ka arī valdības lēmums būs attīstību veicinošs. Kad būs zināms valdības uzstādījums, tad varēsim vairāk komentēt, cik, mūsuprāt, tas ir attīstību veicinošs. Katrā ziņā primāri tas ir akcionāru jautājums, lemt par tālāko abu uzņēmumu attīstību. Tāpat ir jāņem vērā arī drošības aspekti, kas noteikti ir attiecībā uz kritisko infrastruktūru, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju un vispārējo situāciju kiberdraudu jomā. Tas arī nav mazsvarīgs aspekts.

Ņikitina kungs, kāds ir jūsu viedoklis kā uzņēmuma pārstāvim, kas arī piedāvā optiskos tīklus patērētājiem?

Dmitrijs Ņikitins (D.Ņ.): Mūs šis darījums interesē, pirmkārt, no konkurences veicināšanas viedokļa, jo gan LMT, gan “Tet” ir lieli uzņēmumi ar ļoti lielu ietekmi gan uz telekomunikāciju nozari, gan uz Latvijas ekonomiku. Šobrīd mums trūkst izpratnes par to, ko valsts vēlas sasniegt ar šo darījumu, kādi ir mērķi. Ir nepieciešams dialogs ar nozari un plašāku sabiedrību. Šajā ziņā ir vairāki svarīgi jautājumi, kas, mūsuprāt, ir jāatrisina, pirms virzāmies tālāk. Viens no tiem ir īpašuma struktūra kā tāda, vai šoreiz ir piedāvājums apvienot, konsolidēt un nacionalizēt, kas, mūsuprāt, nebūtu racionāls risinājums. Kāpēc gan valstij būtu jāiegulda savi līdzekļi, lai konkurētu brīvā tirgū, piemēram, nodarbotos ar datu centriem, televīzijas pakalpojumiem. Valsts ietekme kropļotu konkurenci, jo tas veidotu citu riska profilu šim uzņēmumam un favorītismu no pārējām pusēm.

Svarīgs jautājums ir, kā to strukturēt. Par infrastruktūru jau tika runāts, bet šobrīd “Tet” pieder plaša, valsts mēroga pazemes kabeļu kanalizācija, kurā viņi ieliek savus komunikācijas kabeļus. Tas ir nacionālais pamatlīdzeklis, ko “Tet” var lietot brīvi, bet citi operatori var lietot uz publiskā piedāvājuma pamata. Jau šobrīd sanāk, ka konkurence ir kropļota, jo “Tet” nav jāievēro šie noteikumi, nav jāievēro termiņi un citas nianses. “Tet” arī nav jāgatavo būvprojekts katru reizi, kad viņi liek savu kabeli, bet no pārējiem komersantiem tas tiek prasīts. Ja plānots šo apvienoto uzņēmumu pārdot, tad nacionālo pamatlīdzekli mēs atdodam kādam citam. Mūsuprāt, absolūti kritiski svarīgi būtu šo infrastruktūru nodalīt atsevišķā juridiskā vienībā, ko paturētu valsts un nodrošinātu pakalpojumus visiem operatoriem ar vienādiem nosacījumiem, tādā veidā veicinot konkurenci.

Tas nozīmē, ka LVRTC piedāvājums jūs pat ļoti apmierina?

D.Ņ.: Tieši tā.

Ģ.O.: Ja es varētu paturpināt, neizvirzot konkrētus scenārijus un informāciju, kas sarunu procesā ir parādījusies, tad valstij kopumā abos uzņēmumos – “Tet” un LMT – pieder 45,5% kapitāla. Ja raugāmies uz publisko komunikāciju, tostarp no politiķu puses, kopš pagājušā gada rudens, tad viennozīmīgi ir skaidrots, ka valsts mērķis ir nevis noturēt savas pozīcijas, bet tās stiprināt. Ja valsts vēlas stiprināt savas pozīcijas, tad to var izdarīt arī pret valsts budžetu fiskāli neitrāli. Kā jau minēju, ir pašu uzņēmumu bilances iespējas, ir LVRTC investīcijas, kas pie dažādiem scenārijiem atšķiras. Ar to es vēlos teikt, ka, lai arī tas publiski šķiet kā “kārtējais lielais projekts”, kas radīs slogu valsts budžetam, šajā gadījumā tas tā nav. Pie vairuma no scenārijiem var izdarīt izmaiņas, restrukturizāciju, ar apvienošanu, ar nodalīšanu, kur tas valsts budžetu fiskāli tiešā veidā neietekmē. Tas ir iespējams.

Melnūdra kunga pieminētais drošības aspekts, gan runājot par kritisko infrastruktūru, par kritiskām informācijas sistēmām, kritiskajiem IT kopumiem un kiberdrošību, ir būtisks aspekts, bet, tāpat kā konkurences aspekts, tas ir nākamā “soļa” jautājums. Šobrīd mēs esam runājuši par atsevišķām sadaļām. Ja mēs raugāmies uz LMT, protams, skaļi un pareizi, ņemot vērā situāciju, izskan LMT aizsardzības biznesa virziens. Bet LMT ir plaša profila uzņēmumu kopums, un aizsardzības drošības biznesa virziens ir viens no deviņiem biznesa virzieniem šajā uzņēmumā. Tas, ka tas ir flagmanis, tas tā ir un tas ir nozīmīgi, bet turpat blakus stāv biznesa virziens lietu internetam, sensoriem utt. Šie biznesa virzieni kiberdrošībai un civili militārajai jomai ir tikpat nozīmīgi, cik klasiskā aizsardzības drošības biznesa virziens.

Kas no “Tet” jūsu skatījumā pašlaik ir kritiski būtiskā infrastruktūra, kas būtu jāsaglabā valsts kontrolē, un kas ir brīvā tirgus sastāvdaļa?

Ģ.O.: Tas, kas ir kritiskā infrastruktūra un atbilst A, B, C vai D kategorijai, ir klasificēta informācija, līdz ar to es tiešā veidā uz šo jautājumu nevaru atbildēt.

Šoreiz jautājums ir nevis par Ministru kabineta noteikumiem, kuros ir uzskaitīti kritiskās infrastruktūras objekti, bet par to, kas ir kritiski svarīgā infrastruktūra no sabiedrības kā lietotāju viedokļa? Gan informācija, gan internets tomēr ir ļoti būtisks, lai visdažādākās jomas funkcionētu un strādātu.

Ģ.O.: No sabiedrības skatu punkta viss sākas un beidzas ar pakalpojumu. Ir kritiskie pakalpojumi, kuriem ir jābūt tuvu tam, lai tie ir pieejami 7 dienas nedēļā 24 stundas diennaktī. Tos mēs arī definējam kā kritiskos pakalpojumus. Šobrīd mums palīgā nāk arī pavisam nesen pieņemtais Nacionālās kiberdrošības likums un tiek pārstrādāti Ministru kabineta noteikumi, un mēs liekam klāt arī būtiskas un svarīgas nozares, kuras līdz ģeopolitiskās situācijas saasinājumam nebija tik aktuālas. Tiek runāts par nozarēm, kas klasiski ir komersantu rokās – tās ir degvielas uzpildes staciju ķēdes, aptiekas, slimnīcas, pārtikas veikali un līdzīgi. Tātad pirmās nepieciešamības pakalpojumu preces, kuras ir nepieciešamas sabiedrībai un katram cilvēkam.

Ja mēs raugāmies uz “Tet” un LMT, tad katram no uzņēmumiem ir savas kritiskās infrastruktūras komponentes. To es varu apstiprināt.

Jūs jau pieminējāt, ka valsts budžetu tas var neietekmēt un ka jūsu rīcībā ir līdzekļi, ko jūs esat gatavi investēt. Varbūt atklājiet, cik daudz jūs esat gatavi investēt infrastruktūrā un arī tos avotus, no kurienes jums ir šie līdzekļi?

Ģ.O.: Brīvie līdzekļi mums ir, jo mēs ilgstoši savā pamatdarbībā esam strādājuši ar peļņu. Pagājušo gadu mēs noslēdzām tuvu 16 miljonu eiro peļņai, kas ir arī ļoti tuvu “Tet” peļņai. Atbilstoši regulējumam mēs 64% novirzām valstij, un par pagājušo gadu tie bija nedaudz vairāk par 10 miljoniem eiro. Savukārt pārējais ir mūsu rīcībā, mūsu investīcijām, mūsu projektiem. Šobrīd mūsu projektu portfelis pārsniedz 200 miljonus eiro. Līdz ar to mums ir gan kur investēt, gan arī ko investēt. Mēs, protams, vēl pagājušā gada vasarā nezinājām, ka atsāksies sarunas. Līdz ar to mēs esam pārskatījuši mūsu projektu prioritātes, ko mēs varam, ko mēs nevaram, kas ir kritiski, un attiecīgi atraduši risinājumu, kā noteikts apjoms no brīvajiem līdzekļiem potenciāli būtu investējams vienā vai otrā scenārijā.

Tomēr šis viens vai otrs scenārijs nozīmē “Tet” optiskos tīklus?

Ģ.O.: Dažādi. Iespējas ir dažādas.

Vai jūs esat gatavi investēt arī ārpus optiskajiem tīkliem? Ja mēs runājam par to, ka varētu sadalīt “Tet” aktīvus, tad, piemēram, ir arī datu centri.

Ģ.O.: Tad mums būtu jāiet jau tādā detalizācijā, ko šobrīd nevajadzētu darīt tādēļ, ka no sākuma būtu jānofiksē modelis, līdzīgi, kā mēs runājām par konkurences un drošības dažādiem kritiskiem aspektiem. Vēlos uzsvērt, ka pie dažādiem scenārijiem mēs esam deklarējuši, ka esam gatavi investēt ļoti dažādus apjomus. Tā varbūt ir daļēja atbilde uz jautājumu. Ir lietas, kas mums ir vairāk interesantas, kur mēs redzam labu nākotnes perspektīvu ilgtermiņā, ar to saprotot 7-10 gadus. Ir arī no dažādiem aspektiem neērtākas lietas. Versijas ir, tās ir uz galda, gala ziņojums būs Ministru kabinetā, kabinets prātīgi lems un būs nākamais cikls. Mēs esam tikai sākuma stadijā, jo, kā minēju, sarunas aizsākās septembra vidū.

S.Ā.: Es gribu vēl piebilst, ka tad, kad parasti notiek uzņēmumu apvienošanās vai pārņemšana vai pievienošana, tad skatās, kādi būs ieguvumi no efektivitātes viedokļa. Šeit gan īpašnieku struktūra ir ļoti sarežģīta, un mēs jau redzam, ka tiek bremzēti svarīgi lēmumi, arī nacionālās drošības jautājumi, un tas ir tas kritiskais brīdis. Bet, kā es teicu, parasti skatās, kādi būs efektivitātes ieguvumi. Mēs jau runājām, ka infrastruktūra ir jānodala, bet datu centri, fiksētā telefonija vai televīzija un tā tālāk, tas jau nav sarunu objekts. Jautājums ir, ko mēs gribam uz tā uzbūvēt, jo nevar būt tāds modelis, ka LVRTC paņem visu viens pret viens un tad mēģina pievienot. Varbūt LVRTC šajās jomās nemaz neveiksies, jo nav pieredzes un zinātības par šo tirgu. Tāpēc valdībai, domājot par turpmāko, ir jāredz modelis, ko mēs vēlamies no šiem abiem komersantiem nākotnē redzēt, kas ir tas būtiskais. Un tas jau ir sarežģītāks jautājums nekā tikai īpašnieku struktūras sakārtošana, vienkāršošana.

Ģ.O.: Šeit gan es gribētu minēt, ka tas ir jau šī sarunu cikla priekšmets, runājot par biznesa virzieniem. Televīzijas platformas, pastarpināti finanšu pakalpojumi, apmācības, būvniecība utt. gan ir priekšmets sarunās ar otriem partneriem. Tas ir tikai loģiski, jo, ja valsts puse un “Telia” arī turpmāk iet kopā, tad tas ir stratēģijas augstākais līmenis – kāds tas uzņēmums būs un kas tas būs. Pat iedomājoties, ka tiek veidots vienots uzņēmums no diviem, valstij kapitālā ir vairākums, “Telia” ir mazākums, kā pārvaldīt šo uzņēmumu, ja ir kā līdz šim, kad īsti jau nav definēts stratēģiskais mērķis. Tas arī liecina par abu uzņēmumu pārvaldes destrukciju šobrīd, jo ne vienam, ne otram uzņēmumam nav stratēģijas pat vidējā termiņā. Nav nekā vairāk kā nākamā gada budžeta process, bet IKT nozarē tas īsti tādā veidā nestrādā, it sevišķi, ja tev ir jāplāno investīcijas, jāplāno cilvēkresursi, jauni pakalpojumi. Ilgtermiņā vajag saprast, kādēļ šāds uzņēmums vai uzņēmumi pastāv.

Cerams, būs kaut kādas izmaiņas un sarunas ar “Telia” noslēgsies ar kaut kādu taustāmu rezultātu. Kam tad vajadzētu būt stratēģiskajam mērķim? Piemēram, vai valsts uzņēmumiem vajadzētu nodrošināt televīzijas platformas, vai valsts uzņēmumiem vajadzētu nodarboties ar elektrības tirdzniecību?

S.Ā.: Tur, kur ir tirgus, kur ir konkurence, galīgi nevajadzētu nodarboties ar televīzijas platformām, tirgot elektrību vai nodarboties ar būvniecību. Tas nebūtu valstij jāturpina. Tā ir nelaime Latvijā, ka mums ir valsts kapitālsabiedrības, kas zināmā mērā neļauj arī brīvajam tirgum attīstīties ļoti daudzās jomās. Mazie spēlētāji neizaug, jo priekšā ir lielais, kurš kaut kādā veidā velk sev līdzi arī priekšrocības likumdošanā, un valsts liek ļoti daudz uz šo kārti, jo galu galā lielās valsts kapitālsabiedrības maksā dividendes un zināmā mērā veido mūsu budžetu. Tomēr problēma ir, ka līdz ar to konkurences situācija šajās jomās arī ir ļoti vāja, jo vienkārši nav kur augt, valsts ir maza, biznesu ir tik, cik ir, un konkurence ir ļoti plāna. Tādēļ nevajag domāt tādās kategorijās, ka valsts vēl pārņems būvniecību, valsts pārņems datu centrus, vēl televīzijas. Nu kas tad mēs būsim – valsts kapitālsabiedrību valsts bez tirgus? Jādomā ir par to, kur ir tirgus nepilnības, kas nav pa spēkam tirgus spēlētājiem. Tāpat ir drošības aspekts un drošības industrijas attīstības mērķi, kur privātie varbūt nevar iet, jo tas ir ļoti sensitīvi. Bet tādas ir ne visas jomas. Atcerēsimies, ka mēs dzīvojam brīvā tirgus apstākļos un valsts kapitālsabiedrībām ir jādara tas, ko nevar brīvais tirgus, ko nevar konkurenti.

Ņikitina kungs, kādu jūs gribētu redzēt stratēģiju visu potenciālo izmaiņu rezultātā?

D.Ņ.: Mēs dzīvojam brīvā tirgus ekonomikā, un brīvais tirgus ir radījis perfektus mehānismus, lai attīstītu biznesu un vairotu vērtību. Bet ir lietas, kuras brīvais tirgus nevar regulēt, un tās ir unikālas lietas, piemēram, pazemes infrastruktūra. Kā jau tika minēts piemēros ar ūdens apgādi, ar gāzi, tas ir pārāk dārgi, lai katrs komersants izbūvētu to pats. Tāpēc rūpīgi ir jāizvērtē, kas ir nacionālie pamatlīdzekļi, un tie ir jāatdala. Bet visu pārējo, ar ko tirgus var tikt galā labāk, ir jānodod privātās rokās, lai veicinātu konkurenci.

Ģ.O.: Piekrītu. Pasīvā infrastruktūra, kā mēs to nozarē saucam, optiskie tīkli, un jau pieminētā drošības dimensija – arī publiskajā telpā ir iespējams uzzināt, kā šī IKT un ar sakariem saistītā infrastruktūra tiek būvēta salīdzināma apjoma tirgos, piemēram, Somijā, Zviedrijā, kas ir tepat netālu un abas ir pievienojušās NATO ģeopolitiskās situācijas dēļ. Varam arī apskatīties, kā tas tiek organizēts Izraēlā, kas faktiski kopš savas valsts dibināšanas ir nepārtrauktā tādā vidējā kara stāvoklī ar visu, kas ir apkārt, ja tā var teikt. Tad mēs ieraudzīsim, ka šeit ir sakritība par pasīvo IKT infrastruktūru un drošības un aizsardzības vertikāli, jo valstis to tur ļoti tuvu sev blakus un ne velti acīmredzot.

A.M.: Es gan īsti negribētu piekrist, ka “Tet” un LMT darbība nav stratēģiska un ar stratēģiskiem mērķiem. Mēs redzam, ka uzņēmumi ir attīstījuši savus pakalpojumus, ir vairāki virzieni, tādēļ es domāju, ka tur attīstība notiek ļoti stratēģiski un ir stratēģisks redzējums. Bet, protams, šie uzņēmumi darbojas, lai sasniegtu uzņēmumu mērķus, un viens no tiem ir peļņa. Bet te mēs runājam par to, ka šajā darījumā ļoti svarīgs ir valsts stratēģiskais redzējums, kurš, cerams, drīz būs zināms, un tad mēs varēsim vairāk to komentēt. Bet es piekrītu arī jau paustajam, ka valstij nevajadzētu nodarboties ar sev neraksturīgām funkcijām, un to mēs arī vienmēr esam no nozares puses uzsvēruši, proti, ja to var izdarīt uzņēmumi tirgū, tad ļaujam to darīt uzņēmumiem, jo viņi, iespējams, to izdarīs lētāk un efektīvāk. Bet ir svarīgi, lai būtu kritēriji, pēc kuriem to var noteikt un lai valda veselīga konkurence.

Savukārt, kas attiecas uz valsti, tad ir daži piemēri. Viens, mēs zinām, ka mūsu tautsaimniecības attīstību pozitīvā ziņā ietekmē Eiropas fondu investīcijas, un zinām, ka elektronisko sakaru jomā tās nav lielas un pat tika samazinātas investīcijas platjoslai. Tad ir jautājums, cik stratēģiski svarīga mums ir platjosla un digitālā infrastruktūra? Otrs ir administratīvais slogs, izvēršot elektroniskos sakarus. Tā ir būvniecība, dažādas saskaņošanas un tā tālāk. Šeit es redzu tiešu valsts funkciju šo jomu sakārtot, uzlabot.

Ģ.O.: Es gribētu precizēt, ka mana tēze nebija par to, ka LMT vai “Tet” nerīkojās stratēģiski, bet raksturot pārvaldības modeli, kāds tas ir šobrīd abos uzņēmumos, jo ne vienā, ne otrā uzņēmumā nav padomes un akcionāru apstiprinātas stratēģijas, kas būtu ilgāka par vienu budžeta gadu. Tas ir tas, ko es vēlējos akcentēt, raksturojot to, cik pašreizējais pārvaldības modelis ir, varētu teikt, nedaudz slims.

Ja turpinām par kritiski svarīgajiem pakalpojumiem, tad mēs pašlaik runājam par optiskajiem tīkliem, bet cik svarīga mūsdienās ir mobilo sakaru tīklu infrastruktūra? Vai LVRTC redz iespēju iet iekšā arī šajā jomā?

Ģ.O.: Ja runājam par stratēģisko mērķi, ko ir definējis Ministru kabinets, mēs sevi redzam kā platformu turētāju, kas tiek koplietotas ar visiem uz vienādiem nosacījumiem. Tieši IKT platformu turētāju. Otra sadaļa ir, ka mēs sevi redzam kritisko sistēmu segmentā, kas ir datubāzes, kritiskie IT kopumi, valsts mākoņu platforma un līdzīgi, jo optiskie tīkli ir tikai pats sākums, pēc tam nāk fiziskie datu centru un pēc tam nākamie stāvi, kas pakāpeniski uzbūvējas līdz informācijas sistēmu un lietotņu līmenim. Tur ir arī visi kiberdrošības risinājumi, kas mūsdienās ir ļoti nepieciešami. Mēs sevi neredzam tiešā veidā mobilo sakaru jomā. Konkurence tur ir sīva, un tāda tā arī būtu jāuztur.

Taču tas, kas būtu sakārtošanas vērts, ja vien tas ir iespējams šī procesa gaitā, kuru mēs aprunājām par “Tet” un LMT dalībnieku struktūras modeli un to, kā tas strādās uz priekšu, ir pasīvās platformas, lai tās, līdzīgi, kā tas ir citos tirgos, varētu būt koplietojamas uz vienādiem nosacījumiem jebkuram tirgus dalībniekam.

Noslēdzot šo diskusiju, pievērsīsimies jautājumam par sarunām ar “Telia”. Līdz šim vairākas reizes Latvijas valsts ir mēģinājusi kaut ko mainīt “Tet” un LMT īpašnieku struktūrā, un līdz šim tas nav rezultējies ar panākumiem. Ja arī tagad sarunas tomēr beidzas ar to, ka “Telia” atsakās kaut ko mainīt un viss paliek tā, kā ir pašlaik, vai jūs redzat iespējas īstenot pieminētās izmaiņas un nodalīt no “Tet” pasīvo infrastruktūru?

Ģ.O.: Atbilde būs divdaļīga. Abas sarunvedēju puses – Latvijas valsts puse un arī “Telia” – ir vienisprātis, ka scenārijs, ka viss paliek tā, kā ir, ir sliktākais no iespējamiem četriem lielajiem scenārijiem, kāds ir iespējams gan Latvijas valsts pusē, gan arī “Telia” pusē. Turklāt es pat teiktu, ka šeit ne tikai svarīga ir dalībnieku kapitāla struktūra, bet arī pārvaldes modelis, kā tiek būvēta katra uzņēmuma padome un pēc tam valde. Tas ir ne mazāk svarīgi kā šī ekonomiskā jeb kapitāla puse.

Atbildot uz jautājumu, vai var kaut ko būtiski mainīt, ja viss paliek, kā ir, nē, tad to nevar atrisināt.

Tomēr, ja jūs sakāt, ka nekā nemainīšana ir sliktākais scenārijs, ir cerības, ka šoreiz kaut kas mainīsies?

Ģ.O.: Cerības ir. Bet, zinot, ka gan nozarē, gan, iespējams, sabiedrībā ir iespringums par šo jautājumu, negaidiet, ka novembrī Ministru kabinetā, un pēc tam ziņojot par sarunām, būs jau pilnībā skaidrs un absolūti gatavs rezultāts, kas noteikti realizēsies. Tas nenotiek pusotrā mēnesī, lai kā mēs censtos. Es arī vēlos uzteikt darba grupu, atdevi un profesionalitāti no Latvijas puses, jo sarunas gan ar “Telia”, gan divreiz lielāks iekšējo sarunu skaits ir bijis ļoti intensīvs. Bet ir skaidrs, ka būs nepieciešams vēl viens cikls, lai būtu skaidrība visos būtiskajos jautājumos. Šajā ciklā skaidrība vēl nebūs par konkurences aspektiem, par kuriem mēs runājām sākumā, un šeit arī nebūs skaidrības visdrīzākais par visiem drošības aspektiem un tā saucamo aizsardzības biznesa vertikāli.

Ņikitina kungs, ko konkrēti jūsu uzņēmums ir vai nav gatavs darīt, ja tomēr nekas nemainās? Piemēram, esat gatavi daudz vairāk investēt savā platjoslā, necerot uz to, ka uz labākiem nosacījumiem tiksiet iekšā “Tet” infrastruktūrā?

D.Ņ.: Protams, mēs turpināsim investīcijas, jautājums ir tikai, cik tās investīcijas būs efektīvas un cik daudz mēs varam panākt par to naudu, ko mēs ieguldām. Mums būs jāturpina strādāt esošajā formātā ar to, kas šobrīd nozarē ir.

Mēs ceram uz to, ka mazumtirdzniecības pakalpojumi ir brīvajā tirgū, uz to, ka pazemes kabeļu kanalizācija ir valsts rokās un ir atsevišķi no “Tet” un LMT. Mans viedoklis ir nedaudz citādāks, jo es nerunāju par visu optisko tīklu, bet tieši par kabeļu kanalizāciju. Ja mēs skatāmies uz platjoslas tīklu, tad “Tet” nav dominances, un platjoslas interneta tirgū mazumtirdzniecībā ir ļoti sīva konkurence un pastāv vairāki komersanti. Problēma ir tālāk ar “vidējo jūdzi” pilsētās, lai ievilktu vadus. Tas ir tas, no kā šobrīd cieš citi fiksēto sakaru operatori, un ik dienu notiek cīņa ar birokrātiju, lai caur publisko piedāvājumu, ko nodrošina “Tet”, ieliktu savu kabeli. Ja tas būs atrisināts, tad ierīkot optiskos kabeļus tur, kur to pašlaik nav, vispār nav problēmu. Mūsuprāt, ir jāstrādā tieši ar šo jautājumu.

Vai tas palīdzētu risināt arī slaveno “pēdējās jūdzes” jautājumu, kas tomēr daudzās apdzīvotās vietās nav tāda, kādu iedzīvotāji vēlētos?

Ģ.O.: “Pēdējā jūdze” ik pa laikam parādās kā izaicinājums blīvi apdzīvotās vietās, bet tieši saistībā ar patēriņa pieaugumu. Kas attiecas uz regulējumu un principiem, kā dažādi spēlētāji tirgū spēlē, pamatā mēs runājam par attālākajiem reģioniem. Izņēmums, protams, ir Rīga, bet Rīga, ja runājam par Latvijas ekonomiku, tostarp par IKT nozari, ir izņēmums it visā. Izaicinājumi ir vēsturiski un arī šobrīd joprojām ir lieli.

Kā jūs, Melnūdra kungs, no nozares kopējā viedokļa skatāties uz to, ja neizdodas panākt vienošanos ar “Telia” un nekādas būtiskas izmaiņas neseko?

A.M.: Visa nozare ir ieinteresēta, lai mūsu uzņēmumi labi un efektīvi strādātu. Mēs redzam LMT un “Tet” attīstību, un nešaubos, ka viņi arī pie šāda scenārija turpinās attīstīties, attīstīt savus pakalpojumus, būt inovatīvi. Visai nozarei, arī citiem programmizstrādes uzņēmumiem un citu jomu uzņēmumiem, ir svarīgi, ka mums ir ātrs internets. Ja raugāmies uz mākslīgā intelekta attīstību, tad visi šie risinājumi pieprasa, lai būtu ātra datu apmaiņa, lai mēs varētu pārraidīt lielus datu apjomus. Redzam, ka parādās pirmie B2B risinājumi un sistēmas, tāpēc mums ir prioritāri, lai būtu ātrs internets un lai būtu infrastruktūras pieejamība. Tas ir numur viens.

Savukārt, ja runājam par konkrēto scenāriju, tad tas ir akcionāru lēmums, attiecīgi akcionāri izlems. Pie tā vai cita scenārija mēs raudzīsimies, kā mēs varam nozarē iespējami labi sadarboties un gan attīstīt nozari, gan sniegt pienesumu citām nozarēm un visai tautsaimniecībai, jo šobrīd bez digitālajiem pakalpojumiem, infrastruktūras neviena nozare nevar iztikt. Mēs kā nozares asociācija raugāmies, lai regulējums būtu pēc iespējas harmoniskāks. Ir ļoti daudz Eiropas Savienības regulu, kuras šobrīd ir jāpieņem, jāsaprot, kā mēs tās varam ievest Latvijā tā, lai nekavētu tehnoloģiju attīstību.

Ozola kungs, jūs jau minējāt, ka neceriet, ka novembrī jau būs risinājums. Vai ir prognozes, kad sabiedrībai tiks paziņots, kāda ir potenciālā vienošanās?

Ģ.O.: Daļēji noteikti arī novembrī, bet, ja mēs runājam jau par tādu detalizācijas līmeni, kas būtu saistošs nozarei diskusijām, tad ir nepieciešams vēl viens cikls. Es pieņemu, ka tas varētu būt nākamā gada februāris.

Nozare ir gatava gaidīt?

D.Ņ.: Nozare ir gatava gaidīt, un mums ir svarīgi, lai diskusija notiek un tā ir vēl tādā stadijā, ka var kaut ko mainīt.

Foto: LETA