Ukraiņi mācās latviešu valodu un gaida kara beigas

Oficiāli Bauskas novadā kopš kara sākuma ir ieradušies gandrīz trīs simti bēgļu no Ukrainas. Daļa par spīti karam atgriezušies dzimtenē, daļa meklē laimi citā zemē, bet pārējie pamazām pierod un domā par palikšanu.
Bauskas novada Sociālā dienesta sociālā darbiniece Ilze Kalniņa–Molotoka, kas koordinē saziņu ar iebraucējiem no Ukrainas, atzīst, ka starp viņiem daudzi ir sabiedriski aktīvi un piedalās dažādos pasākumos. Sabiedrībā redzamākā aktivitāte šogad bija talka Bauskas pilskalna parkā, kurā palīdzēja arī ukraiņi. Daudzi sākuši pastiprināti mācīties latviešu valodu.

Likās stulbs joks
No Žitomiras apgabala, kur atrodas Bauskas novada sadraudzības pilsēta Malina, uz Latviju 2022. gada martā atbrauca Tetjana Prusa. «Man no rīta pussešos piezvanīja krustmāte un teica, ka sācies karš. Es saku – stulbs joks! Mēs vēl 23. februārī līdz vēlam vakaram svinējām viņas dzimšanas dienu. Viņa saka – mums kara daļa ir blakus, to bombardē!» atceras T. Prusa.
Pirmā apziņa bija, ka pašā Žitomirā palikt ir bīstami, tāpēc braukuši uz laukiem cerībā, ka tur būs mierīgāk. «Visu laiku zvanījām, skatījāmies ziņas. Uztraucos par draudzenēm, ar kurām strādāju. Bija no Irpeņas, no Bučas, divas no Kijivas centra. Tobrīd krievu karaspēks bija Irpeņā un Bučā. Divas paziņas glābās pagrabā, sakaru nebija. Vienai no viņām bērnam bija pusgads, otra tikko dzemdējusi, un abas pagrabā dzīvoja divas nedēļas,» stāsta ukrainiete.
Tad parādījusies ziņa, ka Krievijas armija vēlas iznīcināt Žitomiru, jo šī apgabala 95. brigāde ļoti sīksti pretojās iebrucēju armijai. «Man teica – ņem meitu un brauc! Bija piedāvājums uz Latviju. Vispirms evakuācijas vilcienā divas dienas braucām un kājām šķērsojām robežu. Otrā pusē sagaidīja paziņas. Bija bail, bet vajadzēja braukt,» saka Tetjana.

Atšķirīgs klimats
Paziņas Latvijā bija galvenais iemesls, kāpēc atbrauca šurp. «Man ir mazs bērns – meitai tobrīd bija divi gadi. Braukt, nezinot kur – par to arī bija bailes, jo ir atbildība par bērnu. Atbraucu, jo šeit bija paziņas, kas jau iepriekš strādāja un, ja nu kas, varēja palīdzēt dzīvē,» stāsta ukrainiete.
Viņa atceras, ka pirmajās dienās ļoti daudz palīdzēja darba devēji – gan paši piedāvāja atbalstu, lai var atvest ģimenes, gan kopā ar brīvprātīgajiem organizēja ģimeņu atvešanu un meklēja dzīvokļus, kur apmesties. «Mūs ar meitu pieņēma latviešu ģimene Bauskā, un tur vēl aizvien dzīvojam,» tā T. Prusa.
«Kad atbraucu, biju bērna kopšanas atvaļinājumā, strādāt nevarēju. Turklāt Latvijas klimats ļoti atšķiras no Ukrainas, ļoti bieži slimojām. Man tikai šogad bērns pilnvērtīgi sāka iet bērnudārzā. Pastāvīgu darbu nevarēja atrast. Kā atrodi darbu, bērns sāk slimot, bet katrs vadītājs ir ieinteresēts, lai darbinieks pilnvērtīgi strādātu. Ilgi kaut kur vienkārši piestrādāju,» viņa atceras dzīves sākumu Latvijā.
Vislielāko pateicību Tetjana jūt pret visiem, kas palīdzēja. «Daudz saņēmu palīdzību no pašvaldības, valdības iestādēm, organizācijām. Tā bija nereāla sajūta – zvanīja, visi gribēja palīdzēt, arī saimnieki, pie kuriem dzīvoju. Tāda sajūta, ka visa pasaules atsaucās. Šeit pieteicāmies bērnudārzā, un tieši brīvprātīgie palīdzēja saprast, kas un kā. Ar mani tajā laikā strādāja psihologs. Es biju viena svešā valstī, rokās mazs bērns, viss bija manā atbildībā, un man vajadzēja psihologa palīdzību. Ne visiem tā paveicās, būšu godīga. Nākamā gada 6. martā būs trīs gadi, kopš te dzīvoju. Ne reizi neesmu dzirdējusi sliktus vārdus par ukraiņiem, vai šaubas, kāpēc Latvijai būtu jāpalīdz Ukrainai. Kad runāju ar ārzemniekiem, bieži ir sliktas atsauksmes – atkal tie ukraiņi vai tamlīdzīgi,» atklāj T. Prusa.

Bērni piedalās sacensībās
Bauskas novada Bērnu un jaunatnes sporta skolas darbiniece Katerina Pleskuna Latvijā ir kopš 2022. gada marta. Viņa ieradusies no Dnipro pilsētas. «Apmēram pēc gada aptvērām, ka atgriezties Ukrainā ir bīstami. Bērnam bija jāsāk iet pirmajā klasē, sapratām, ka jādomā par palikšanu,» saka K. Pleskuna. Adaptācija skolā notikusi veiksmīgi – dēls Timofijs pabeidza pirmo klasi teicami. Labi māk runāt latviski. Iet uz peldēšanas un dambretes treniņiem, šogad sāka apmeklēt vieglatlētiku. Dambretē trenējas jau gadu, sacensībās ieguvis divas medaļas par trešo vietu un kausu. Klases kolektīvā iejuties viegli.

Tiesa, latviešu valodu K. Pleskuna sāka mācīties jau 2022. gada vasarā. «Esmu apguvusi A2 līmeni. Liku eksāmenu B2 līmenī – valoda, lasīšana, runāšana bija labi, bet rakstīšanā pietrūka, tur vēl jāmācās. Pašlaik gan vairāk vēlos tieši saprast valodu, bet ir vēlme apstiprināt zināšanas arī oficiāli,» saka ukrainiete.
Savukārt Tetjanai Prusai ar latviešu valodas apguvi pagaidām neveicas. «Sākumā nebija domas mācīties latviešu valodu, jo likās, ka tūlīt atgriezīsimies. Vēlāk trīs reizes pierakstījos mācībām, bet nesanāca – vai nu bērns slimoja, vai es pati. Man slimošana bija pārsteigums, jo Ukrainā meita Maša neslimoja, bet pie jums ir mitrāks klimats, daudz slimo. Tomēr cenšamies vairāk uzzināt par Latvijas kultūru – bija daudz ekskursiju no brīvprātīgo biedrībām. Šovasar paziņas aicināja ceļot kopā pa Latviju, bijām daudzās pilsētās, esam jūs vairāk iepazinuši, pieraduši. Tagad mācos valodu internetā, gaidu, kad mācību centrā atkal būs grupa,» saka T. Prusa.

Izvēlas palikt
Ukraiņiem latviešu valodas mācības Bauskas novadā nodrošina mācību centrs «Buts». «Šī gada mācību projekts noslēgsies 30. novembrī. Bauskas novadā gan attālināti, gan klātienē esam apmācījuši apmēram simts ukraiņus. Mācības notika pamatlīmenī – A1, A2, bet ir bijuši arī B1 un B2 kursi. Tiem, kas kādu laiku dzīvo Latvijā un valodu jau zina labāk, interesē augstāks līmenis,» stāsta mācību centra «Buts» Bauskas filiāles vadītāja Līga Lideiķe.
Viņa atzīst, ka ne visi ukraiņi paliek Latvijā – citi aizbrauc atpakaļ uz Ukrainu, daļa ceļo uz citām valstīm. «Tie, kas paliek, mācās, lai atrastu darbu. Ir ukraiņi, kurus interesē komunikācija, integrācija sabiedrībā. Vēl aizvien lielākā problēma ir tieši darbs. Starp ukraiņiem ir cilvēki ar augstāko izglītību, kas vēlas iedzīvoties Latvijā un tāpēc vēlas nokārtot valsts eksāmenu latviešu valodā,» stāsta L. Lideiķe.
Pašlaik kursus gan apmeklē mazāk ukraiņu nekā iepriekš, jo daļa aizbraukuši. Tomēr tie, kas apguvuši A1 līmeni, turpina mācīties A2 kursos. «Nevar teikt, ka noskaņojums būtu slikts, viņiem tīri labi pie mums patīk. Ir daudzi, kas saka, ka atpakaļ nebrauks, te arī paliks dzīvot,» teic L. Lideiķe.

Svarīgi saprast
Jau kopš 2023. gada attālināti latviešu valodu ukraiņiem māca Vaira Dundure. «Piezvanīja no mācību centra un vaicāja, vai varu attālināti mācīt ukraiņu grupām latviešu valodu. Viņiem bija ļoti daudz pieteikumu un trūka pasniedzēju,» atceras pedagoģe. Vaira atzīst – paveicies, ka pandēmijas laikā iemācījās strādāt attālināti internetā, tas tagad palīdz.
«Daudz iznāk sazināties krievu valodā, ko viņi saprot. Tas ir svarīgi. Kāda jēga skaidrot un runāt latviski, ja viņi nesaprot? Valodas mācībā ir dažādi termini, specifiski vārdi, kuri ir vispirms jāpārtulko un jāizskaidro jēga. Ja tā nedara, cilvēkiem pazūd motivācija, liekas, ka neko nesaprot. Kā viens vīrietis teica: «Atsevišķus vārdus, kad lēnām runā, saprotu, bet, kad klausos, kā sarunājas darba kolēģi, neko nesaprotu.» Saku – pabeigsi A2 līmeni, sapratīsi! Cilvēki dzimtajā valodā runā ātri. Ja cilvēkam tā ir svešvaloda, viss saplūst vienā putrā. Ir jārunā viņiem saprotamā valodā, lai nepazustu vēlme mācīties. Tie, kas dzīvo latviskajā vidē, kam ir vietējie draugi, kas ikdienā klausās un komunicē latviski, valodu apgūst ātrāk un nāk uz kursiem ar lielāku interesi,» mācību procesu raksturo V. Dundure.
Vecuma grupa tiem, kas vēlas mācīties, – no 20 līdz 60 gadiem un vairāk. Lielākā daļa sievietes, bet ir arī vīrieši. Mācību kurss ir divarpus mēneši trīs reizes nedēļā. Ir ukraiņi no Latvijas mazpilsētām, bet lielākā daļa – no Rīgas.

Palīdz attālinātais darbs
Darbs gan ir problēma. «Bēgļiem no kara Ukrainā nepatīk mazpilsētas Latvijā, jo nevar te atrast darbu. Gandrīz visiem ir augstākā izglītība, bet strādā viņi nekvalificētus darbus, bieži palīgstrādnieku līmenī. Sievietes par apkopējām, vīrieši ražotnēs, celtnieku brigādē. Cilvēks ar augstāko ekonomisko izglītību par celtnieku vai santehniķi – tas nav patīkami. Ir daudz skolotāju un pasniedzēju, ir bijuši pasniedzēji vīrieši, kas varētu mācīt fiziku un matemātiku, kādu mums ļoti pietrūkst. Ieteicu interesēties, jo Rīgas ukraiņu vidusskola meklēja matemātikas un fizikas skolotāju. Taču viņi nevar strādāt par skolotājiem, jo pedagogam prasa augstākā līmeņa latviešu valodas zināšanas, un nelīdz pat tas, ka skolotāju vajag ukraiņu skolā,» situāciju raksturo V. Dundure. Lai varētu strādāt savā profesijā augstākajā izglītībā, viņiem vajag augstāko valsts valodas līmeni – C1 vai C2.
«Bauskā nav plaša darba spektra, ir šauras jomas. Braukt uz lielām pilsētām man nav iespējas, jo nav neviena, kas varētu aizvietot, ja bērns saslimst,» situāciju raksturo ukrainiete Tetjana Prusa, «pašlaik attālināti strādāju savā specialitātē loģistikā Ukrainas kompānijā. Šajā jomā darbiniekus vajag arī kara laikā – pārtikas produkti, aprīkojums, humānā palīdzība. Man tiešsaistes darbs bija lieliska alternatīva. Man jau bija pieredze loģistikā, nebija grūti atrast tiešsaistes darbu. Jau pandēmijas laikā mana darba nozare sāka strādāt distancēti.»

Mainījās gada laikā
Ukraiņiem sajūta, ka Latvijā ir uz palikšanu, nāca apmēram pēc gada. «Visu laiku bija cerība, ka tūlīt viss beigsies, atgriezīšos mājās, satikšu radiniekus. Par to bija vislielākās bailes – nesatikt radiniekus. Pēc gada sapratu, ka ir jāadaptējas realitātei, kāda ir. Ukrainā ir karš, un man ir jāmeklē, kā šeit iedzīvoties,» saka T. Prusa.
«Vienmēr prasu, kāda ir motivācija mācīties. Sākumā saka – ja šeit dzīvo, valodu vajadzētu zināt, izrādot cieņu pret valsti, kas mūs ir pieņēmusi. Lielākā daļa sēdēja uz čemodāniem, cerēja, ka tūlīt karš beigsies un atgriezīsies atpakaļ. Šogad mācību grupa ir mazāka, bet motivācija jau pavisam cita. Viņi tiešām grib valodu apgūt, jo liela daļa ir izdomājuši, ka šeit paliks, grib savā profesijā strādāt, atrast labāku darbu. Daudzi ir iekārtojušies, nedzīvo vairs pašvaldību mitekļos. Vairāk motivēti palikt ir jaunieši un ģimenes, kas visi kopā atbraukuši. Gados vecāki cilvēki vairāk vēlas atgriezties. Atmiņā ataust stāsti par mūsējiem, kas Otrā pasaules kara laikā devās trimdā uz rietumiem – vecākajai paaudzei tā arī palika nostalģija par atgriešanos Latvijā,» vērtē V. Dundure.
Viņa norāda, ka ukraiņi cenšas integrēties sabiedrībā – stāsta, ka bijuši Rundāles pilī, daudzos muzejos, uz koncertiem, pilsētas svētkiem. Viņi nenorobežojas kā atsevišķa kopiena. «Tēmu par ukraiņiem Latvijā vajag regulāri aktualizēt, saprast, kas izdodas, kas varbūt ne tik labi,» vērtē pedagoģe.

Vēl aizvien bīstami
Domas par atgriešanos ukraiņiem ir dažādas. «Šogad pirmo reizi pēc diviem gadiem aizbraucu uz mājām Dnipro. Pirmā sajūta – kā viesos. Kad jābrauc atpakaļ, gribējās palikt. Tomēr saprotu, ka Latvijā ir droši, bet Ukrainā nav drošības sajūtas. Dnipro ir bīstami. Mums blakus mājai ir universitāte, tur bombardēšanā trāpīja. Mājas pirmajos stāvos sprādziena pusē asfalta gabali izsita logus. Mūsu dzīvoklis ir otrā pusē, bet vienalga bail. Šodien tev netrāpīja, rīt netrāpīja, bet kas zina, kad atlidos un kur trāpīs. Jaunākais dēls bērnudārzā ir pēdējo gadu, viņam būs jāiet skolā un vasarā būs jāizlemj – iet skolā Latvijā vai Ukrainā. Māsa izlēma, ka paliks Latvijā, bet es vēl domāju. Mans vīrs ir pārdošanas menedžeris lielā uzņēmumā, vēl aizvien ir Ukrainā, un es zinu, ka man būs labi tur, kur mans vīrs,» vērtē Katerina Pleskuna.

«Klausos paziņu stāstus, kuri atrodas tajā ellē, frontes līnijā. Daudzi karo. Saprotu, ka viss tagad ir parasto ukraiņu rokās. Kamēr esmu šeit, gribu iemācīties latviešu valodu kaut vai kā pateicību tautai, kas tik daudz palīdzēja. Ļoti cienu jūsu nāciju, nekad nebūtu gaidījusi, ka var būt tāda atsaucība. Tomēr gribu būt Ukrainā. Daudziem bija vēlēšanās izmēģināt jaunu dzīvi citā valstī, bet man tādas vēlēšanās nebija. Savu dzīvi vienmēr redzēju Ukrainā, mani tur viss apmierināja. Kad beigsies karš, obligāti atgriezīšos. Es neredzu sevi citā valstī,» pārliecināta ir Tetjana Prusa. ◆