FNA valdes priekšsēdētājs Cērps: Nav redzams, kā solidaritātes iemaksas varētu veicināt kreditēšanu

Saeima kopā ar nākamā gada valsts budžeta projektu 1.lasījumā ir pieņēmusi arī Solidaritātes iemaksas likumprojektu, kas noteiks pienākumu kredītiestādēm turpmākos trīs gadus veikt solidaritātes maksājumus. Galīgajā lasījumā budžetu un ar to saistītos likumus Saeima sāks skatīt 4.decembrī. Gan pret šo jauno likumu, gan pret izmaiņām iemaksās 2.pensiju līmenī jau ir iebildušas Latvijas bankas. Tikko ar savu atzinumu nāca klajā arī Eiropas Centrālā banka, norādot, ka Solidaritātes iemaksas likumprojekts nelabvēlīgi ietekmēs nosacījumus, kādos darbojas kredītiestādes, līdz ar to tā vispārējā ietekme uz kreditēšanas pieaugumu un tādējādi netieši uz valsts budžetu ir neskaidra. Finanšu nozares asociācijas (FNA) valdes priekšsēdētājs Uldis Cērps, kurš šajā amatā stājās oktobra sākumā, intervijā aģentūrai LETA saka, ka nozare turpinās dialogu un skaidros riskus, kurus saskata. Tostarp nav redzams, kā šis nodoklis var veicināt kreditēšanu.

Valdība un nu jau arī Saeima 1.lasījumā ir apstiprinājusi Solidaritātes iemaksu likumu, pret ko bankas ir paudušas iebildumus. Ko jūs darīsiet tālāk? Mēģināsiet vēl pārliecināt Saeimu pirms galīgā lasījuma, ka šādā veidā likumu pieņemt nedrīkst?

Mēs turpināsim dialogu un skaidrosim valdībai, Saeimai un sabiedrībai, kādus riskus mēs redzam, it īpaši, balstoties tajā, ko pats likumdevējs ir definējis, kā šī nodokļa mērķi. Ja šī nodokļa mērķis ir attīstīt kreditēšanu, tad mēs gribam vērst likumdevēja uzmanību uz to faktu, ka ar šāda veida nodokli to sasniegt, visticamāk, neizdosies. Tieši pretēji, iespējams, ka efekts būs dārgāki kredīti gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem.

Tas nozīmē, ka bankas šo maksājumu pārliks uz saviem klientiem?

Bankas darbojas brīvā konkurences tirgū, un, kā katra banka reaģēs uz pieaugošajām izmaksām, es negribu un nevaru spekulēt, bet katrā ziņā tas, ka bankas var daļu no pieaugošām izmaksām iecenot savos produktos, ir iespējams. Šādus lēmumus katra banka pieņems individuāli, novērtējot savu tirgu un kreditēšanas politiku.

Ir diezgan skaidrs, ka kaut kāds nodoklis bankām papildus tiks piemērots. Kas ir tie nosacījumi vai kompromisi, uz kuriem jūs kā nozares pārstāvji mudināsiet Saeimas deputātus tālākajās sarunās?

Ir vairāki punkti, uz kuriem FNA jau ir vērsusi valdības uzmanību. Mēs arī redzam, ka līdzīgas problēmas Igaunijā un Lietuvā ir risinātas citādi. Ja runa ir par solidaritāti, tad Igaunijā tas ir risināts, ceļot uzņēmumu ienākuma nodokli par diviem procentpunktiem visiem uzņēmumiem. Tas ir solidāri. Lietuva ir pieņēmusi nodokli, kas ir tieši piemērots banku sektoram, bet no nodokļu bāzes ir izslēgta jaunā kreditēšana. Jaunā kreditēšana nebūt nav triviāli apjomi. Ja mēs paskatāmies uz šī gada pirmajiem sešiem mēnešiem, tad Latvijā jaunos kredītos ir izsniegti 1,6 miljardi eiro. Ja tos iekļauj ar nodokli apliekamajā bāzē, tad tas nerada stimulu kreditēšanai.

To, ka šāds nodoklis nesasniegs paredzēto efektu, FNA valdībai jau ir norādījusi labu laiku atpakaļ. Tāpat no šāda nodokļa piemērošanas valdību šī gada augusta Latvijas ekonomikas novērtējumā ir rosinājis atturēties arī Starptautiskais Valūtas fonds. Tas nozīmē, ka nebūt nav tā, ka mēs pašlaik runājam par kaut ko, kas ir tikai un vienīgi banku interesēs. Es domāju, mēs runājam par lietām, kas ir sabiedrības interesēs. Apstākļos, kad ir atsācies pieprasījums pēc kredītiem, darījumu apjomu līknes sāk iet uz augšu, sabiedrības interesēs nav pasākumu, kas var kredītus sadārdzināt.

Jums ir skaidrojums, kāpēc valdība un koalīcija ir izvēlējusies šādu variantu? Arī Latvijas Banka ir uzsvērusi, ka šī nodokļa fokusam ir jābūt kreditēšanas veicināšanai.

Tas, ko saka likumprojekta anotācija un Latvijas Banka, ir, ka šis nodoklis var veicināt kreditēšanu, un tieši tas ir tas, ko mēs neredzam, par spīti iestrādātajai atlaižu sistēmai. Lai varētu kvalificēties šīm atlaidēm, lielākajām bankām ir jāaudzē kredītportfelis par apjomu, kas ievērojami pārsniedz reālistiski sagaidāmu kredītportfeļa pieaugumu.

Visticamākais iznākums būs tāds, ka bankām šis nodoklis būs jāmaksā – it īpaši lielajām, bet arī vairākām mazajām. Lielāki nodokļi pēc definīcijas nevar veicināt kreditēšanu. Tas ir tieši tik vienkārši.

Kāpēc valdība, neskatoties uz šiem argumentiem, to ir nolēmusi darīt? Es domāju, ka tas visiem ir skaidrs. Tas ir tādēļ, ka ir nepieciešams finansēt pieaugušos budžeta izdevumus. Mēs piekrītam tam, ka valsts budžetā pieaug izdevumi valsts aizsardzībai un drošībai. Tas ir kaut kas tāds, kam finanšu nozare fundamentāli piekrīt un ko pilnībā atbalsta. Mūsuprāt, problēmas rada tas, ka šo pieaugošo vajadzību pēc budžeta finansēšanas cenšas atrisināt tikai uz vienas nozares rēķina. Tas rada ārkārtīgi bīstamu precedentu nodokļu vidē attiecībā arī uz citām nozarēm.

Mēs apzināmies, ka šis nodoklis ir ar noteiktu gala termiņu, bet, ja tā piemērošanas laiks ir tik ilgs kā trīs gadi, tad nav garantijas, ka budžetā radīsies tik lieli papildu ieņēmumi, lai pēc tam šo nodokli varētu viegli atcelt. Tas, mūsuprāt, arī ir ļoti liels risks.

Ko jūs darīsiet, ja viss paliks, kā ir iecerējusi valdība, un Saeima likumu pieņems bez izmaiņām? FNA vai bankas ir gatavas vērsties Satversmes tiesā?

Es nevaru šajā jautājumā runāt visu FNA biedru vārdā. Mēs šo jautājumu neesam diskutējuši. Mēs ceram, ka likumdevējs ieklausīsies mūsu argumentos.

Kā jūs vērtējat citas iniciatīvas, kas arī tiek virzītas kopā ar nākamā gada budžetu? Piemēram, tā ir iemaksu samazināšana pensiju otrā līmeņa fondos, lielāko daļu no kuriem arī pārvalda banku ieguldījumu pārvaldes uzņēmumi.

Es par pensiju jautājumu minēšu tikai vienu faktu, kas līdz šim nav pietiekami izskanējis publiskajās debatēs. Arguments, ka iebildumi pret iemaksu samazināšanu uz noteiktu periodu otrajā pensiju līmenī ir saistīti tikai ar banku un aktīvu pārvaldītāju peļņas motīviem, īsti neiztur kritiku. Aktīvu pārvaldītāju ienākumi no šī ļoti specifiskā biznesa, kuram klientus faktiski piegādā valsts, tiek regulēti ar Latvijas Bankas noteikumiem. Valsts šos ienākumus ir limitējusi, un tas ir ārkārtīgi regulēts bizness. Tādēļ es īsti neredzu šī argumenta pamatojumu. Īstā problēma ar atskaitījumu samazinājumu ir tā, ka biežas izmaiņas pensiju sistēmā nenāk par labu ne cilvēkiem, ne pensiju sistēmas stabilitātei.

Man jāatzīst, ka Latvija globāli, daudzos ar valstu konkurenci saistītos jautājumos, ir viduvējība. Tādēļ mūsu kopīgais uzdevums ir darīt maksimāli visu, lai šeit veidotu stabilu, prognozējamu un draudzīgu vidi ne tikai ārvalstu, bet arī vietējām investīcijām. Mums šeit ir ļoti daudz darāmā. Šāda veida īstermiņa pasākumi, manuprāt, neveicina pārliecību nedz par nodokļu, nedz pensiju sistēmas stabilitāti.

Protams, ka pensiju sistēmai ir jābūt dinamiskai tādā ziņā, ja mēs redzam strukturālas problēmas nākotnē, tās ir jārisina jau tagad. Galvenā strukturālā problēma nākotnē nav pensiju otrajā līmenī, tā ir pensiju pirmajā līmenī, jo pēc visiem aprēķiniem mums Latvijā kļūst arvien mazāk strādājošo un arvien vairāk cilvēku, kas būs pensijas vecumā, ja Latvijā netiks īstenoti pasākumi, kas kontrolētā veidā nodrošinās kvalificēta darbaspēka imigrāciju. Tādēļ mums drīzāk būtu jādomā par to, kā veicināt pirmā pensiju līmeņa ilgtspējību. Un tam obligāti nav jānotiek ar formulu grozīšanu “Excel” tabulās attiecībā uz abiem pensiju līmeņiem, bet gan drīzāk ar pasākumiem, kas var veicināt to, lai Latvijā nesamazinās strādājošo skaits uz vienu pensionāru.

Arī Latvijas Banka veic dažādas izmaiņas regulācijā. Kā jūs pašlaik vērtējat to, ko ir izdarījusi Latvijas Banka un ko jūs gribat vēl sagaidīt?

Pirmkārt, es gribu teikt, ka es esmu pats bijis regulators vairāk nekā 20 gadus. Tādēļ noteikti ir jāpasaka, ka ir divi būtiski sasniegumi, par kuriem Latvijas Banka viennozīmīgi ir pelnījusi atzinību. Viens ir tas, ka mums Latvijā šobrīd ir labi kapitalizēta, likvīda un stabila banku sistēma, kas ir pelnoša, spēcīga un var veicināt Latvijas ekonomikas attīstību. Tas lielā mērā ir ne tikai banku akcionāru un menedžmenta, bet arī Latvijas Bankas nopelns. Otrs – ir beidzies finanšu sistēmas “kapitālais remonts” un risināšanai ir palikuši vien jautājumi, lai cīņa ar naudas atmazgāšanu patiešām būtu bāzēta uz riskiem un netraucētu godprātīgos klientus. Kopumā tas mūsu valsti ir padarījis daudz robustāku, it īpaši šajā ģeopolitiskajā situācijā.

Tas, par ko mums pašlaik ir daudz diskusiju ar Latvijas Banku, skar nevis prudenciālo bloku jeb jautājumus par kapitālu, stabilitāti un likviditāti, bet to, kas attiecas uz patērētāju tiesībām, klientu aizsardzību. Šeit mēs turpināsim dialogu. Piemēram, ir pieņemtas likuma normas, kas attiecas uz banku pienākumu uzturēt filiāļu tīklu, un mēs zinām, ka šobrīd tiek strādāts pie noteikumiem, kas Latvijas Bankai dos tiesības izvirzīt detalizētas prasības par šo filiāļu pārklājumu visā Latvijā. Šajā jautājumā noteikti būs ļoti ciešs dialogs.

Kopumā es ceru uz konstruktīvām sarunām ar Latvijas Banku visos jautājumos, kas skar finanšu politiku. Es zinu, ka ne visos jautājumos finanšu nozarei un centrālajai bankai būs vienāds skatījums, bet es tiešām ceru, ka šis dialogs izdosies un mēs viens otru pārliecināsim ar argumentiem. Es par to esmu ļoti pozitīvi noskaņots.

Kas ir galvenās iniciatīvas, ko jūs gribat īstenot un ienest asociācijas darbā kā tās jaunais vadītājs?

Kā galveno prioritāti es gribu uzturēt ļoti labas profesionālas attiecības ar visiem politikas veidotājiem gan valdībā, gan Saeimā, gan Latvijas Bankā, runājot finanšu industrijas vārdā. Šeit mēs runājam par visas industrijas interesēm, sabalansējot tās ar sabiedrības interesēm. Sabiedrības un banku klientu intereses mūsu dienaskārtībā ir ļoti augstu.

Otra lieta ir, ka mēs centīsimies nākotnē būt vēl analītiskāki un vairāk operēt ar skaitļiem, argumentiem, salīdzinošu analīzi. It īpaši tāpēc, ka, lai kuru finanšu sektora jautājumu mēs nepakustinātu, tas ir saistīts ar kādu citu politikas jomu. Piemēram, ja mēs paskatāmies uz kreditēšanas attīstību, tad tur ārkārtīgi svarīgi jautājumi ir saistīti ar tiesiskumu, ar to, cik efektīvi strādā mūsu tiesu sistēma, kā notiek procesi, kas ir saistīti ar ķīlu pārņemšanu un realizāciju. Ja mēs paskatāmies, piemēram, uz mājokļu kreditēšanu, tad tur ir ļoti liela saistība ar to, kāda ir būvniecības regulācija, prasības par māju siltināšanu, līdz pat tādām niansēm, cik lielam ir jābūt dzīvokļu īpašnieku kvorumam, lai nobalsotu par mājas siltināšanu. Mēs šobrīd redzam, ka, no vienas puses, bankām ir ļoti daudz naudas, ko tās varētu izsniegt jaunos kredītos, no otras puses, Latvijā ir ļoti daudz ēku, kuras ir katastrofālā stāvoklī, ja runa ir par to siltumefektivitāti. Līdz ar to eksistē piedāvājums, eksistē pieprasījums, bet pa vidu ir kaut kas, es nezinu, kas, bet tā viennozīmīgi nav problēma finanšu tirgus politikā. Mēs katru dienu ejam garām šīm mājām un redzam, ka kaut kas nav nostrādājis. Tie ir tikai divi piemēri, bet tādus var turpināt, jo ir ļoti daudz jomu, kuru veiksmīgāka sadarbība ar citām politikas jomām var veicināt lielāku kreditēšanu un arī kapitāla tirgus attīstību. Tādēļ mēs esam gatavi strādāt un turpināt jau iesākto sadarbību ar valdību, ar Saeimu arī attiecībā uz citām politikas jomām, lai finanšu sektors varētu turpināt veicināt valsts kopējo konkurētspēju.

Latvijā tiešām nereti norāda uz to, ka nepietiek domnīcu un analītisko pētījumu. Tomēr vai jūs nebaida, ka jūsu pētījumus un analīzi neņems vērā, argumentējot, ka tiek lobētas tikai banku intereses?

Pirmkārt, es domāju, ka ir ļoti labi, ka Latvijā attīstās domnīcas. Piemēram, nesen ir nodibināta domnīca “LaSER”, tāpat Rīgas Tehniskā universitāte nodibināja Finanšu izcilības centru, kas ir daļa no Rīgas Biznesa skolas. Es domāju, ka nākotnē būs vēl vairāk šādu iniciatīvu, un tas ir ļoti svarīgi.

Mana pārliecība ir, ka cilvēki ieklausīsies godīgos argumentos. Tāpēc mums ir ārkārtīgi svarīgi strādāt ar faktiem un godīgiem argumentiem. Tā mums ir jāturpina strādāt arī turpmāk, un man ir ticība, ka cilvēki ieklausīsies. Protams, ir arī citas ekspertu organizācijas, kurās mums ir jāieklausās. Starptautiskais Valūtas fonds katru gadu vērtē Latvijas ekonomiku. Ekonomikas sadarbības un attīstības organizācija regulāri vērtē Latvijas ekonomiku. “Moneyval” naudas atmazgāšanas jomā vērtē Latvijas cīņu ar naudas atmazgāšanu. Mēs šeit neesam vakuumā.

Tāpat FNA nav organizācija, kas vienmēr tikai kritizē valdību. Ja valdība darīs pareizas lietas, mēs par to arī skaļi runāsim. Piemēram, es varu teikt, ka ļoti labs lēmums ir samazināt nodokļu slogu cilvēkiem ar maziem ienākumiem un akcīzes nodokļa celšana neveselīgiem produktiem.

Kādas ir prognozes par kreditēšanu šogad?

FNA neveido neatkarīgas prognozes, mēs varam tikai operēt ar faktiem. Pēdējie dati, kas ir pieejami par jūnija beigām, liecina, ka kreditēšana ir augusi par vairāk nekā 4% gan privātpersonu segmentā, gan uzņēmumu segmentā. Apstākļos, kad iekšzemes kopprodukts aug mazāk nekā par 1%, tas ir ļoti saprātīgs pieaugums. Es jau minēju, ka šī gada sešos mēnešos no jauna ir izsniegti kredīti gandrīz 80 000 kredītņēmēju – gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem – par 1,6 miljardiem eiro. Tādēļ kreditēšana attīstās un attīstās tempos, kas ir samērojama ar ekonomikas attīstību.

Jau izskanēja, ka kreditēšana Latvijā buksē tieši būvniecībā un hipotekārajā kreditēšanā. Vai kreditēšanā ir gaidāmas kādas jaunas vēsmas un tendences?

Minētie ir tie divi sektori, kuros var redzēt, ka salīdzinājumā ar pārējām divām Baltijas valstīm, tie buksē tieši Latvijas ekonomikā.

Ja paņemam arī citu salīdzinājumu prizmu, tad varam redzēt, ka Latvijas uzņēmējiem ir ļoti piesardzīga attieksme pret kreditēšanu. Daudzi projekti tiek finansēti no saviem līdzekļiem, un šeit nav runa tikai par būvniecības nozari. Ir jau ilgstoša tendence, ka uzņēmumi ir piesardzīgi attiecībā pret kredītu ņemšanu.

Tomēr arī uzņēmēji sūdzas, ka bankas nav pretīmnākošas, ka kredīti ir pārāk dārgi. Piemēram, Latvijas Bankas pēdējās makroekonomikas prognozēs bija redzams, ka privātpersonu kredītiem banku pievienotā procentu likme konkurences rezultātā mazinās, bet attiecībā uz uzņēmumu kredītiem tas nav redzams. Vai mainās arī banku attieksme pret uzņēmējiem?

Es domāju, ka šeit ir jāpaskatās plašāk. Dati liecina, ka Latvijā pašlaik ir apmēram 21 000 uzņēmumu (no vairāk nekā 112 000), kas atbilst vispārīgiem finansēšanas kritērijiem, jeb, citiem vārdiem runājot, tie ir uzņēmumi, par kuriem dažādu banku kredītanalītiķi nonāk pie tā paša secinājuma, ka tie ir kreditējami. No tiem tikai aptuveni viena ceturtā daļa jeb 4500 jau tiek finansēti. Savukārt vēl 5500 ir kredītus saņēmuši uzņēmumi, kuru finanšu rādītāji nav spīdoši, tomēr bankas ir radušas risinājumu, lai tos kreditētu.

Savukārt attiecībā uz banku pievienoto likmi, protams, ir loģiski fokusēties uz tās lielumu, bet vienlaicīgi mēs nevaram abstrahēties no gala procentu likmēm, kuras pēdējos gados bija ļoti augstas, jo Eiropas Centrālās banka (ECB) cēla likmes, cīnoties ar inflāciju. Kredīta cenu veido ne jau tikai pievienotā likme, bet gan kopējās izmaksas. Jācer, ka, mazinoties ECB likmēm, kredīti kļūs vēl pieejamāki. Turklāt vēsturiskā perspektīvā tādas kredītlikmes, kādas mums šobrīd ir Latvijā, nav traucējušas ekonomikas veiksmīgu attīstību daudzās citās valstīs. Cerams, ka nākotnē, vēl mazinoties ECB procentu likmēm, arī vairākums kredītspējīgo uzņēmumu, kas līdz šim kredītus nav ņēmuši, pārskatīs savu finansēšanas politiku.

Latvijas Banka nesen rīkoja diskusiju par kreditēšanu reģionos, kurā galvenā atziņa bija, ka bankas daudz negribīgāk kreditē uzņēmumus un privātpersonas reģionos nekā Rīgas un Pierīgas areālā. Tas varētu mainīties?

Es negribu prognozēt tālāko attīstību, bet ir vairāki strukturāli faktori, kas nosaka šo situāciju. Viens no būtiskiem aspektiem ir tāds, ka jaunā būvniecība bieži vien ir tā, kas veicina kopējo kreditēšanas attīstību kādā vietā. Problēma ir tāda, ka nekustamā īpašuma cenas ārpus Rīgas daudzās vietās ir zemākas nekā jaunas būvniecības izmaksas. Uzcelt māju ārpus Rīgas maksā praktiski tikpat, cik uzcelt māju Rīgā. Savukārt, nekustamā īpašuma cenas, par kurām šo māju pēc tam ir iespējams pārdot, ievērojami atšķiras. Līdz ar to rodas jautājums, cik lielu daļu no projekta izmaksām bankas var finansēt, un tā ir strukturāla problēma, kuras risināšanai ir nepieciešams domāt arī par valsts mērķētu iesaisti.

Tomēr ir ļoti labi, ka šis jautājums par finansējuma pieejamību ārpus Rīgas pašlaik atrodas politiskajā dienaskārtībā, jo tas ļaus arī bankām precīzāk apzināt iemeslus, kāpēc ārpus Rīgas šī attīstība nav tik strauja. Es arī nedomāju, ka zemāki kreditēšanas tempi ārpus Rīgas tieši korelētu ar banku filiāļu tīkla esamību.

Otra finanšu biznesa puse ir noguldījumi un ieguldījumi. Vai ir paredzams, ka noguldījumu struktūra mainīsies, jo Latvijā diemžēl ir arī raksturīgi, ka diezgan liela līdzekļu daļa vienkārši stāv norēķinu kontos un nauda nepelna jaunu naudu?

Tur ir divas problēmas. Viena ir saistīta ar to, ka patērētāji nepietiekami plāno savas naudas plūsmas un tādēļ saņem mazāku atdevi no saviem noguldījumiem. Tomēr te mēs atkal atgriežamies pie paredzamības mikrolīmenī. Jo lielāka ir paredzamība iedzīvotāju mikrolīmenī, jo tas ir iedzīvotājiem izdevīgāk. Tādēļ es aicinātu katru cilvēku izmantot banku pieejamos produktus, kas ļauj gūt procentu ienākumus pat no īstermiņa noguldījumiem.

No otras puses tā ir problēma arī makrolīmenī, jo bankām ir jāprognozē noguldījumu “uzvedība”, jo nebūtu prātīgi šāda veida noguldījumus izsniegt ilgtermiņa kredītos lielā apmērā. Šeit mēs runājam par ļoti klasisku termiņstruktūras transformāciju, kas ir viens no finanšu sistēmas trijiem pamatuzdevumiem. Protams, ir vieglāk veikt likviditātes transformāciju, ja ir vairāk informācijas par pasīvu puses termiņstruktūru. Piemēram, fiksētiem depozītiem ir noteikts termiņš, un bankām ir jāmodelē tikai varbūtība, cik lielā apmērā termiņnoguldījumus varētu izņemt pirms laika. Tomēr šī iespējamība ir mazāka nekā tā, ka nauda tiks noņemta no norēķinu konta. Tā ir viena no Latvijas banku sistēmas īpatnībām, ka banku bilances tiek finansētas galvenokārt ar depozītiem, maz izmantojot kapitāla tirgus finansēšanas instrumentus, un liels depozītu īpatsvars ir tieši norēķinu kontu veidā.

Kas pašlaik ir inovācijas, kas varētu ienākt finanšu nozarē Latvijā?

Interesanti ir tas, ka mēs pamatā debatējam par finanšu sektora pamatproduktiem – kā attīstās kreditēšana, kā attīstās noguldījumi. Ja runājam par inovācijām, tad Pols Volkers savulaik pateica, ka pēdējā jēgpilnā inovācija, kas pēdējās desmitgadēs ir notikusi finanšu sektorā, ir bankomāta izdomāšana. Es viņam īsti nepiekrītu, un viņš arī to teica jau pirms ilga laika.

Es domāju, ka galvenā lieta, kas turpinās attīstīties, ir tā saucamā “open finance” jeb atvērtā finanšu sistēma, kurā bankām ir iespējams strādāt sazobē ar cita veida uzņēmumiem, un tā balstās paradigmā, ka dati, kas atrodas bankā, pieder tās klientam, nevis bankai, un klientam ir tiesības šos datus izmantot, kā viņš uzskata par pareizu. Šis princips jau ir ieviests Eiropas Savienībā attiecībā uz maksājumiem, un es domāju, ka nākotnē tas attieksies arī, piemēram, uz aktīvu pārvaldīšanu un citiem finanšu pakalpojumiem.

Otra lieta. Mēs nesen tikāmies ar Jelgavas uzņēmējiem, un tur izskanēja vēlme: “Es tomēr gribētu parunāties ar fizisku baņķieri.” Es domāju, ka bankas Latvijā ir veiksmīgi nodrošinājušas saviem klientiem iespēju saziņai ar fizisku baņķieri arī virtuāli, un tā saruna nav bijusi ne par matu sliktāka kā saruna, kas notiek klātienē. Es domāju, ka šī mentālā robeža tuvāko pāris gadu laikā pazudīs.

Ja mums ir jārunā par banku pakalpojumiem nākotnē, es domāju, ka tie, iespējams, kļūs daudz fragmentētāki, un droši vien, ka būs daudz citu tirgus dalībnieku, kas varētu šāda veida pakalpojumus piedāvāt. Ja mēs paņemam jomu, kurā ir radusies vislielākā konkurence tradicionālajām bankām, tad tie ir maksājumi un īpaši pārrobežu maksājumi. Vairākos maksājumu veikšanas ķēdes posmos joprojām ir ļoti liela pelnītspēja daudziem tirgus dalībniekiem, un es te nerunāju tikai par bankām un maksājumu karšu tīkliem. Skaidrs, ka inovācijas un konkurence attīstīsies tieši tajos virzienos, kuros ir vislielākās peļņas maržas. Mēs redzam, cik ātri attīstās finanšu pakalpojumi un veidi, kā tie tiek sniegti. Piemēram, katram, kurš izmanto “Apple Pay”, ir redzams, ka maksājumu pakalpojumu tirgū ienāk telefonu ražotāji. Es domāju, ka tehnoloģiju uzņēmumu ienākšana finanšu tirgos būs paliekoša parādība.

Vēl viena inovācija, kas noteikti ir jāpiemin un pie kuras strādā centrālās bankas, ir digitālā valūta. Tas arī būtiski ietekmēs maksājumus, maksājumu sistēmas un maksājumu vidi.

Nākotnē noteikti arī jāskatās uz jautājumiem, kādā veidā izmantot un pārvaldīt mākslīgo intelektu, lai tas darbotos atbildīgi. Tas attiecas uz visiem galvenajiem procesiem finanšu pakalpojumu sniegšanā, jo skaidrs, ka ar mākslīgā intelekta palīdzību var ievērojami palielināt lēmumu pieņemšanas ātrumu un informācijas apjomu, kas ir pieejams lēmumu pieņēmējiem, bet tajā pašā laikā tas ir saistīts arī ar daudziem riskiem. Ja runājam par inovācijām, mākslīgā intelekta plašāka izmantošana ir vēl viena joma, pie kā bankas strādā.

Visbeidzot, es gribu pieminēt, ka no nākamā gada stāsies spēkā kriptoaktīvu regulējums Eiropas Savienībā un būs interesanti vērot, kā šī regulācija attīstīsies tīri praktiski.

Vai mums ir jāmācās un jāņem vērā arī kaut kas no Ukrainas pieredzes un arī no tās pieredzes, kāda ir pēc dažādām dabas kataklizmām Eiropā?

Es zinu, ka Latvijas Banka strādā pie iniciatīvām, lai elektroniskie maksājumi par pamata vajadzībām būtu iespējami arī tad, kad nav pieejams, piemēram, mobilais tīkls un internets. Bankām ir jāspēj nodrošināt savu darbību arī īslaicīgu elektrības padeves pārtraukumu gadījumā.

Tomēr šis ir plašāks jautājums, kurš ir jāskata kontekstā ar finanšu sistēmas robustumu un tiem izaicinājumiem, ar ko finanšu sistēma saskaras dažāda veida kiberuzbrukumu gadījumā. Tā ir joma, kas nākotnē kļūs tikai aktuālāka.

Arī, piemēram, paskatoties uz krāpniecību, ir redzams, ka gan bankas, gan FNA ļoti aktīvi piedalās procesā, lai izglītotu cilvēkus par riskiem, kas saistīti ar dažādu veidu krāpšanām, tomēr krāpniecības apjomi joprojām ir lieli un faktiski tie aug. Te katram cilvēkam ir jāpadomā arī par savu atbildību, lai aizsargātu savu īpašumu un nepaļautos uz cilvēkiem, kas viņam sola kaut ko nereālistisku. Finanšu krāpniecība ir parādība, kas ir uz palikšanu. Tā kļūs tikai komplicētāka un profesionālāka, jo šeit mums nav darīšanas ar pāris indivīdiem, šajā jomā darbojas ļoti labi organizētas un profesionālas krāpnieku komandas. Šī nav individuāla noziedzība, šī ir industrija.

Cik sekmīgi pašlaik norit cīņa ar krāpniekiem, un vai ir nepieciešams darīt vēl kaut ko?

Šī ir joma, kurā bankām jāstrādā kopā ļoti cieši ar tiesībsargājošajām institūcijām, sakaru operatoriem un kur ir nepieciešama arī nemitīga sabiedrības izpratnes celšana.

Piemēram, pa telefonu šogad mēnesī no Latvijas iedzīvotājiem vidēji tiek izkrāpts gandrīz viens miljons eiro. Šādu krāpniecības gadījumu mēnesī ir nedaudz virs 400. Investīciju krāpšanā vidēji mēnesī tiek izkrāpts ap pusmiljons eiro, un šādi gadījumi mēnesī ir ap 260.

Mēs publicējam arī informāciju par krāpšanas apjomiem, kurus bankas ir novērsušas. Tur ir redzams, ka īpaši efektīva ir banku darbība investīciju krāpniecības novēršanā. Līdz ar to bankas ir devušas lielu ieguldījumu tajā, lai krāpniecību, cik tas ir viņu spēkos, varētu apturēt, bet te ir jāstrādā labā sazobē ar citām institūcijām un citiem pakalpojumu sniedzējiem. Tā ir reāla problēma, tas ir gandrīz pusotrs miljons eiro, kas katru mēnesi tiek izkrāpts no banku klientiem.

Pašlaik FNA nav pārstāvētas visas bankas. Vai to gribētu mainīt?

Mēs esam atvērti visiem tirgus dalībniekiem, kuru mērķi ir kopīgi ar mūsu mērķiem.

Kādreiz šī bija Latvijas komercbanku asociācija un koncentrējās tikai uz banku pārstāvniecību, tad tika pārdēvēta par FNA, atverot durvis citiem industrijas uzņēmumiem. Cik aktīvi asociācijas darbā pašlaik iesaistās finanšu kompānijas, kuras nav bankas?

Viņi ļoti aktīvi iesaistās vairāku komiteju darbībā, un mēs, protams, strādāsim pie tā, lai mēs varētu runāt kā viena balss visam finanšu sektoram.

Cik aktīvi Latvijā ir gan “FinTech” uzņēmumi, gan citi finanšu tirgus spēlētāji?

Tas ir ļoti labs jautājums, un viņu attīstībai ir arī nacionālā programma, kuru šobrīd koordinē Latvijas Banka. Protams, ka katra valsts “FinTech” jomā grib redzēt “vienradžus”, bet ir nepieciešama noteikta institucionālā vide un uzņēmējdarbības kultūra, kurā “vienradži” var attīstīties. Latvijā mums pagaidām “FinTech” “vienradžu” nav, bet ir uzņēmumi, kuri strādā pie daudziem inovatīviem risinājumiem un kuri arī sadarbojas ar esošajiem finanšu tirgus dalībniekiem. Arī FNA noteikti atbalstīs programmas, kas ir vērstas uz “FinTech” uzņēmumu attīstību, jo tā ir daļa plašākajā stāstā par to, ka jebkurai konkurētspējīgai ekonomikai ir jāvirza pietiekami daudz līdzekļu visā, kas saistās ar zinātni, pētniecību un attīstību. Ne vienmēr gan “FinTech” uzņēmumi dara kaut ko inovatīvu. Dažkārt biznesa modeļi ir vērsti arī uz to, lai darītu to pašu, ko bankas jau dara, bet tikai lētāk vai bez maksas un finansētu iztrūkumu ienākumos no akcionāru līdzekļiem. Bet kopumā man ir ļoti pozitīvs skats uz jaunuzņēmumiem. Šāda veida uzņēmumi Latvijas ekonomikai palīdz vairāk nekā vienā veidā.

Ko jūs pašlaik saskatāt kā lielākās finanšu nozares problēmas, kuras būtu jārisina?

Ja mēs sākam ar likumdošanu, tad mēs visi zinām, ka Eiropas Savienībā ir nepabeigta banku savienības izveide, jo mums joprojām nav kopīgas noguldījumu garantiju sistēmas. Es domāju, ka tam varbūt nebūs tik lielas tiešas ietekmes uz Latviju, jo ieguldītājam ir ļoti liela uzticība Latvijas banku sistēmai šobrīd, bet kopumā no sistēmiskā viedokļa banku savienības projekts joprojām vēl nav pabeigts.

Tāpat Eiropas Savienībā joprojām nav pabeigts vienotā kapitāla tirgus projekts. Eiropā kapitāla tirgus ir fragmentēts, daudz mazāks un atpaliek no ASV vairākos aspektos, kas saistās ar visa veida uzņēmumu finansēšanu. Te ir runa par daudzām lietām, kas skar likumdošanu, piemēram, maksātnespējas procesu harmonizēšanu Eiropas līmenī.

Ja mēs paskatāmies specifiski uz Latvijas izaicinājumiem, tad jau daudz pieminētais solidaritātes nodoklis ir viens piemērs plašākā stāstā par to, cik daudz mēs banku sektoram uzliekam vietējo Latvijas regulāciju. Un te ir interesants paradokss, ka, no vienas puses, mēs, kā jebkura valsts, vēlamies labāku konkurētspēju un vairāk jaunu tirgus dalībnieku, bet, no otras puses, jo vairāk mēs radām specifiski Latvijai raksturīgus noteikumus un prasības, jo grūtāk šajā tirgū ir ienākt jauniem dalībniekiem un izaicināt esošos, kuri pie šiem noteikumiem ir pieraduši, to izstrādē piedalījušies un tos saprot. Šis paradokss nebūt nav triviāls, tādēļ es aicinātu būt ļoti piesardzīgiem un restriktīviem ar šāda veida, tikai Latvijai raksturīgiem risinājumiem, kas skar finanšu sektoru.

Mums ir jādomā arī par to, kā finanšu sektors sadarbībā ar valdību var risināt konkrētas un specifiskas problēmas. Šādas specifiskas problēmas mēs šīs sarunas laikā esam jau identificējuši, un nav nepieciešams izdomāt neko jaunu. Pirmā problēma attiecas uz māju siltināšanu un ir ļoti būtiska. Otra attiecas uz sabiedrības digitālo transformāciju un visu, kas saistās ar kiberdrošību. Trešā lieta ir viss, kas saistās ar to, lai bankas efektīvi varētu cīnīties ar naudas atmazgāšanu un arī mazināt ēnu ekonomiku tādā veidā, kā tas ir izdarāms, vienlaicīgi neapgrūtinot godprātīgos klientus, uzņēmējus, neapgrūtinot viņu iespējas eksportēt savu produkciju. Proti, lai finanšu sektors būtu atbalsts, nevis traucēklis. Bet šie ir tikai trīs piemēri, un darāmā ir ļoti daudz.

Foto: Kristaps Kalns, Dienas mediji