Noslēdzot vēstures lasījumu ciklu, kas veltīts Bauskas 415 gadu jubilejai, 9. novembrī Rātsnamā publika tika iepazīstināta ar vairāku pilsētas vēsturē nozīmīgu namu pagātnes stāstiem.
Šis bija jau piektais vēstures lasījums, kas šogad sarīkots pēc Bauskas pils muzeja un Bauskas muzeja darbinieku iniciatīvas. Bauskas muzeja direktors Aigars Urtāns uzsvēra, ka šogad tas ir pēdējais vēstures lasījums, bet nākamgad ir iecere ciklu turpināt.
Mākslas vēsturniece Ina Līne stāstīja par Bauskas muzeja ēkas Kalna ielā 6 bagāto pagātni, Aigars Urtāns atklāja kinoteātra «Uzvara», restorāna «Pilskalns» un kafejnīcas «Mūsa» vēsturi, savukārt Bauskas muzeja vēstures nodaļas vadītājs Raitis Ābelnieks sniedza interesantus faktus par skolas namu Uzvaras ielā 10.
Bagāta saviesīgā dzīve
Par tagadējās Bauskas muzeja ēkas Kalna ielā 6 vēsturi pētījuma datus sniedza mākslas zinātniece Ina Līne. Izskatot pilsētas plānus, tai skaitā sestdien sanākušajiem demonstrēto Bauskas plānu no 1797. gada, redzams, ka mājas tagadējā muzeja vietā tad vēl nebija. Par gruntsgabalu un ēku uz tā liecina Bauskas iedzīvotāju 1834. gada reģistrs, kurš ataino gan īpašumus, gan tur dzīvojošos. No tā izriet, ka tagadējā Kalna ielas 6. nama vietā tolaik īpašumā mitis Johans Frīdrihs Štebušs – kalējmeistars un pilsētas vecākais. Turpmākajos gados īpašnieki mainās. 1870. – 80. gados šeit ierīkota Johanna Lāmes viesnīca. Kā pieļauj I. Līne, no Lāmes kunga laikiem namā, iespējams, joprojām palikušas un saglabājušās dažas durvju detaļas.
Ap 1900. gadu ēka nonākusi Bauskas uzņēmēja Teodora Lodinga rokās. Viņš būvējies ar plašu vērienu, te darbojies gan traktieris, gan viesnīca «Hotel Petersburg». No 1920. gadiem šeit viesnīcu turēja Otīlija Millere, un tās nosaukums mainījies – nu tā bija «Kurzeme». Starpkaru periodā «Kurzeme» Bauskā bija izveidota par kultūras un sabiedriskās dzīves centru – ar lielu zāli un skatuvi. Vēl tagad saglabājušās kāpnes ar uzeju uz toreizējo skatuvi, pa kurām tagad dodamies uz Tautas lietišķās mākslas studijas izstāžu zāli.
Pirmajos pēckara gados šajā ēkā darbojās gan Bauskas apriņķa kultūras nams, gan joprojām viesnīca. Kad atjaunots bijušais aizsargu nams (tagad – Kultūras centrs), kultūras nams pārceļas uz šo ēku, un atbrīvotās telpas iegūst 1947. gadā nodibinātais muzejs. Kā stāstīja
I. Līne, 1971. gadā šajā ēkā joprojām nebija ne ūdensvada, ne kanalizācijas, bet aizvien 757 kvadrātmetros izvietots audumu veikals ar noliktavu, 324 kvadrātmetros – viesnīca, bet muzejam fondu glabāšanai ieda-
līti vien desmit kvadrātmetri.
1970.gados jumta dakstiņus namam nomainīja ar šīferi. Beidzot 1986. gadā Bauskā uzcelta jauna viesnīcas ēka, un viesnīca no Kalna ielas 6 pārceļas uz tagadējo namu Slimnīcas ielā 7. Tikai ap šo laiku muzeja ēka iegūst arī ūdensvadu un kanalizāciju.
Ina Līne stāstījumu papildināja ar bagātīgu vizuālo materiālu, izmantojot gan Bauskas muzeja krājuma attēlus, gan fotogrāfijas no baušķenieku Valta Lindes un Jāņa Bites personiskajiem arhīviem.
Starpkaru dižākā celtne
Nams Bauskā, Uzvaras ielā 10, kur tagad strādā Bauskas Valsts ģimnāzija, uzcelts 1930. gadā pamatskolas vajadzībām pēc arhitekta Jāņa Neijas projekta. R. Ābelnieks pauda, ka arī tolaik pašvaldība rīkoja līdzīgus iepirkumus kā tagad, skatījās pēc lētāka varianta. Izmantoti ķieģeļi no firsta Līvena ķieģeļcepļa Mežotnē. Ir saglabājies attēls no pamatakmens iemūrēšanas, kur piedalījies mācītājs Gustavs Turss. Izmaksas bijušas 363 983 lati, atklāja R. Ābelnieks.
Šī tiešām bijusi iespaidīgākā jaunceltne Bauskā starpkaru periodā – gan ar ārējo veidolu un tornīti astronomiskajiem novērojumiem, gan ar to, ka šajā namā jau bija ierīkots ūdensvads, kanalizācija, uzstādītas izlietnes, dušas un klozetpodi. R. Ābelnieks minēja zīmīgu faktu – tūrisma sezonas laikā vasarā skolā izīrēja nakšņošanas vietas, līdzīgi kā mūsdienās to dara hosteļos.
Kā uzsvēra vēsturnieks, iepriekš pamatskola strādājusi dažādās ēkās un sarežģītos ap-stākļos – pirmajā, 1919./20. mācību gadā, pamatskolai pielāgots Jāņa Žibeika nams, skolēnu skaits bijis virs simta. Vēlāk skola pārcelta uz māju Rūpniecības ielā 14 (toreiz – Nabagmājas iela). Reālģimnāzija bijusi valsts aprūpē, savukārt par pamatskolu gādājusi pašvaldība. Ģimnāzija Uzvaras ielas 10. namā ievākusies 1934. gadā kā apakšīrniece.
Padomju jaunbūves
Kinoteātris «Uzvara» Bauskā atklāts pirms 70 gadiem – 1954. gada 12. septembrī. Kā stāstīja Aigars Urtāns, tā būve un interjers ieturēts tolaik raksturīgajā stilā, apvienojot obligāto padomju simboliku ar tautiskajiem elementiem. Kā varēja vērot muzeja direktora demonstrētajos attēlos, kinoteātra interjers bija tiešām grezns, tautā saukts par «Staļina baroku». To veidoja tolaik Bauskas pusē labi zināmais mākslinieks, tēlnieks Mārtiņš Zaurs un daiļkrāsotājs Mārtiņš Mazūrs. M. Zaura veidotie kolonnu kapiteļi un M. Mazūra sienu un griestu gleznojumi radīja greznu iespaidu.
Kā minēja A. Urtāns, filmas demonstrēja līdz 2002. gada beigām. Vēlāk nams privatizēts, pašreizējais īpašnieks šogad nokrāsojis ārsienas. Tomēr vairāk nekā 20 gadus šī būve stāv neizmantota.
Kā dārza paviljons
Vairāk muzeja direktors pievērsās ēkām, kam projektus pagājušā gadsimta 60. gados Bauskā izstrādājis arhitekts Edgars Šēnbergs kopā ar Bauskā dzimušo kundzi Ainu, – restorānam «Pilskalns» un kafejnīcai «Mūsa». Restorāns «Pilskalns» tapa pirms slavenās «Jūras pērles» un Skrīveru «Klidziņas» kā pils dārza paviljona rekonstrukcija, pārveidojot to par pirmo moderno augstākā līmeņa ēstuvi padomju Latvijā ar plašu ēdamzāli, bāru 2. stāvā un terasi. Ar paviljona rekonstrukciju un interjera risinājumiem Šēnbergi sevi pieteica kā ar gaumi apveltītus modernus arhitektus un ieguva pasūtītāju un kolēģu atzinību. Kā bilda A. Urtāns, Latvijas vadošie arhitekti uz restorāna atklāšanu atbraukuši divos autobusos.
Vēlāk, 1968. gada 28. decembrī, tagadējā Rātslaukumā atvērta jauna kafejnīca «Mūsa». Interjera iekārtošanā arī piedalījies mākslinieks Mārtiņš Zaurs. Diemžēl abi kādreiz slavenie Šēnbergu arhitektūras objekti pašlaik zuduši – «Mūsa» nojaukta, bet «Pilskalns», pārveidots un nolaists līdz nepazīšanai, nestrādā.
Vēl dzīvā atmiņā
Uz piektajiem vēstures lasījumiem sestdien bija atnākuši ap 40 interesentu. Daudzi baušķenieki, kas jau apmeklējuši vairākus iepriekšējos pasākumus, vēsturnieku un mākslas zinātnieku sagatavotos stāstījumus vērtē ļoti augstu, jo allaž uzzinot kaut ko jaunu.
Tomēr klausītāju pulkā šoreiz bija arī tādi, kas šī gada lasījumu ciklu apmeklēja pirmo reizi. Viņu vidū mediķis seniors Valdis Bajārs, visu mūžu Bauskas un apkaimes iedzīvotājs. Viņš «Bauskas Dzīvei» sacīja, ka par restorānu «Pilskalns» un kafejnīcu «Mūsa» jau iepriekš daudz zinājis, jo viņa krustmāte Vivina Bajāre (tagad Kalniņa) tur bijusi šefpavāre. Kad Valdis strādājis neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, kopā ar kolēģiem svētkus svinējuši «Mūsā». Toties daudz vairāk jaunu un interesantu faktu uzzinājis par ēku Kalna ielā 6 un tagadējās ģimnāzijas namu. Ja nākamgad šis lekciju cikls turpināsies, noteikti to apmeklēšot. ◆
Plašāku vēstījumu par vēsturiskajām celtnēm varēsit lasīt lekciju autoru rakstos turpmākajos «Bauskas Dzīves» numuros.
Sakiet lūdzu, kāpēc nevar novākt tos arhitektūras šedevrus pie pils stāvvietas? Kafe “mūsa? novāca un paldies, paveras normāls skats. Restorāna vietā arī derētu stāvvieta, tualete un varbūt skatu platforma uz krasta. Varētu pili redzēt.
Novākt šo ar novada “tēvu” un Bauskas būvvaldes svētību izķēmoto būvi, protams, būtu tāds kā žēlastības dūriens, kas izbeigtu nežēlīgi sakropļotās ēkas mokas, taču kaut kur sirdī vēl kvēlo maza cerību liesmiņa, ka pie saprātīgas novada vadības un kaut cik normālas būvvaldes ēku vēl varētu glābt. Bet šobrīd ēka, cik zinu, joprojām ir privātīpašums, un nevienam nav tiesību cita īpašumu tā vienkārši nojaukt. Tad nu pie pašreizējās vadības un viņu gara radiniekiem šis kroplis vēl ilgi biedēs baušķeniekus un Bauskas viesus, kamēr pēc gadiem 50 varbūt arī sabruks. Ideja par to platformu gan izklausās vēl stulbāka par šo Randevu kropli. Ja pili bez tādas nevari redzēt, uzliec stiprākas brilles!
Kura amatpersona vai būvvaldes speciālists saskaņoja un atļāva to “šedevru “ -elektrības padeves “ būdu” Top veikala pašas ielas malā pie jaunās elektro uzlādes stacijas? Kā kaut ko tādu var atļaut? Tas ir vienkārši nožēlojami. Skats briesmīgs un šausmīgs.
Jā, tā elektrības māja tā vien prasās uz grafiti mākslu. Tas būtu “vareni” pašā pilsētas centrā šāda vizītkarte un identitāte .būs jāuzzīmē sniegpārsliņas .
Rimi monstrs, Nestes degvielas stacija, izvarotā restorāna ēka, industriālais parks – šīm un vēl citām nejēdzībām taču ir konkrēti lobētāji, bīdītāji, reāli uzvārdi. Vai nav pienācis laiks tos nosaukt? Ir taču protokoli, balsotāji, tie taču, cerams, nav noslepenoti?!