No Rīgas uz Evertiem: kā senču mājas kļuva par dzīves centru un dvēseles svētnīcu

«Evertu» saimnieces Kristīnes Sīles atziņas: 50 gados sieviete var sākt dzīvot pati sev; pirts ir vieta, kur cilvēks var atjaunoties, pašdziedināties

Bārbeles pusē ir sensēta «Everti», kurai brīnumainā kārtā izdevies pārdzīvot neskaitāmos pārmaiņu laikus. Tajā saimnieko Kristīne Sīle ar ģimeni. Kristīne pirms vairāk nekā desmit gadiem pameta dzīvi Rīgā un pārcēlās uz senču mājām, kur kā pirtniece palīdz cilvēkiem iegūt skaistāku dvēseli, bet kā astroloģe un neirografikas praktiķe – izzināt sevi. Tāpat ik vasaru viņa pulcē lielu interesentu pulku festivālā «Laika Rata pietura».

Dzimšanas diena jāsvin vienam
Ar Kristīni Sīli tikāmies dienu pirms viņas dzimšanas dienas. Gadu skaitlis apaļš un zīmīgs, taču Kristīne smejoties teic, ka nekas īpašs jau tas nav. Tā kā viņa strādā ar tādām metodēm kā astroloģija un numeroloģija, tad pieci vienkārši esot ļoti labs skaitlis, turklāt 50 gadi sievietei esot mirklis, kad viņa beidzot var sākt dzīvot pati sev: «Es to saucu par brīvās sievietes laiku, kad viņa vēl nav veca sieva, viņai ir spēks un produktivitāte, bērni ir izauguši, un viņa var darīt to, ko vēlas un kā vēlas. Nevienam nav jāizpatīk.» Viņa piebilst, ka dzīvo plūsmā, tāpēc nekādu mērķu tieši šim vecumam neesot bijis: «Ļauju notikt. Ir man kaut kādi sapņi, plāni un ieceres, bet tām nav noteikti atskaites punkti.»
Jautājām Kristīnei, kā viņa plāno atzīmēt dzimšanas dienu? Pavadīšot gandrīz viena, no rīta iekuršot ugunskuru, pēc tam došoties uz īpašu masāžu. Kristīne arī paskaidro, kāpēc tā un kāpēc cilvēkam dzimšanas dienu – savu īsto jauno gadu – vajadzētu atzīmēt citādi nekā esam ieraduši.
«Garā versija ir tāda: kad dvēsele izdomā nākt uz zemi, tā vēršas pie Dieva. Dievs viņai piešķir eņģeļus un sargeņģeli, un tad tai jāiziet garais ceļš caur dzimtu un vecākiem. Dvēsele izvēlas vienu sievieti un vīrieti, kuru uzdevums ir viņu laist pasaulē. Kad bērns ir ieradies šajā pasaulē un izkliedzis savu pirmo elpu, dvēseles šeit sāk pašas radīto ceļu. Dzimšanas dienā tie vārti vai kanāls atkal ir atvērts. Tāpēc nav retums, ka cilvēki aiziet ap dzimšanas dienas laiku. Dzimšanas diena un viena diena pirms un pēc tās ir pašas spēcīgākās dienas, kad var izmainīt jebko, ko cilvēks ir gatavs mainīt. Tāpēc dzimšanas diena ir jāsvin, bet ne ar ballīti, rasola griešanu, trauku vākšanu pēc svinībām. Tā vienā dienā tiks iztērēta visa gada enerģija. Dzimšanas dienā ir jāņem brīvdiena un jāvelta sev – var iet pirtī, var kaut kur vienatnē aizbraukt. Jānoņem visas savas lomas un jābūt pašam. Tikai piektā diena pēc dzimšanas dienas ir tā, kad laiks ballēties. Parasti divas nedēļas pirms dzimšanas dienas ir laiks, kad cilvēks jūtas visštruntīgāk. Ja pērn dzimšanas dienā visa enerģija sagriezta rasolā, tad līdz dzīves gada beigām tās pietrūkst. Tad viss ir slikti, dažkārt cilvēks pat saslimst. To ir vērtīgi zināt un nepiegriezt tai sliktajai daļai tik lielu vērību. Tas ir tāpat kā vakarā pēc darba. Jūtamies noguruši, darām mierīgas lietas. Dienas pirms dzimšanas dienas ir tas vakars, kad nevajadzētu iesākt nekādus lielus projektus, jo nekas nesanāks vai padosies tikai ar lielu pretestību.»

Pamet Rīgu un pārceļas uz «Evertiem» pavisam
Sensēta «Everti», kurā pašlaik dzīvo un darbojas Kristīne, ir viņas vecvecvectēva mājas. Tās uzceltas 1871. gadā un ir izturējušas dažādus laikus, arī pret senajām ēkām tik nesaudzīgos kolhoza gadus. Kristīnes mazdēls šajās mājās ir jau septītā paaudze. «Everti» kā 19. gadsimta otrās puses Zemgales zemnieku sētas modelis ir kultūras piemineklis. «Cenšamies pēc vislabākās sirdsapziņas arī turpināt tos saglabāt un mācīt to arī mazdēlam,» teic Kristīne.
Pirms pārcelties uz «Evertiem», Kristīne dzīvoja, mācījās un pēc tam arī strādāja Rīgā. Taču saikne ar senču mājām nekad nebija pārtrūkusi. Kamēr citi Rīgas bērni brīvlaikos dzīvojās pa smalkām nometnēm, Kristīne ar brāli maija noslēgumā tika atsūtīta uz laukiem un palika tur līdz pat septembrim. Arī pēc tam pieaugušajā dzīvē «Evertos» pavadītas visas brīvdienas. Kad nomira vecmamma, kādam vajadzēja uzņemties rūpes par sētu. 2013. gadā Kristīne pieņēma lēmumu pārcelties uz «Evertiem» pavisam – nu gluži tāpat kā tajos stāstos, kad visu Rīgas iedzīvi pārdod un dodas uz laukiem. Vai nebija riskanti? Kristīnei ne, jo viņa arī šajā ziņā ļāvās plūsmai, turklāt jau Rīgā papildus frizieres darbam bija apguvusi pirtnieces arodu.