DW: Ukrainai pašlaik vajag ieročus, bet Krievijai – informāciju

Vācijas raidsabiedrība “Deutsche Welle” (DW), kuras saturs ir pieejams 32 valodās, tostarp krieviski, nesen Krievijā tika atzīta par “ārvalstu aģentu”. Jau pirms tam – februāra sākumā – Krievija uzdeva slēgt DW biroju Maskavā, anulēja raidsabiedrības žurnālistu akreditāciju un bloķēja piekļuvi DW mājaslapai. Pašlaik DW gatavojas biroja atvēršanai Rīgā, uz kuru pārcelsies iepriekš Krievijā strādājošie raidsabiedrības darbinieki un turpinās gatavot materiālus krievu valodā. DW ģenerāldirektors Pēters Limburgs (Peter Limbourg) intervijā aģentūrai LETA uzsver, ka pašlaik tiek vērtēti visi iespējamie ceļi, kā sasniegt krievu auditoriju, jo Ukrainai pašlaik vajag ieročus, bet Krievijai vajag informāciju.

Kā jūs varat raksturot darbu Krievijā pēdējā laikā, pirms sākās iebrukums Ukrainā?

Mūsu kolēģiem Krievijā tas bija līdzīgi murgam, jo pret viņiem no Krievijas amatpersonu puses bija ļoti slikta izturēšanās. Bija apsūdzības, kuras nebija patiesas, bija spiediens uz viņiem. Protams, ka viņi varēja pārvietoties salīdzinoši brīvi, bet apstākļi bija patiesi slikti.

Daži Rietumu mediji, piemēram, britu raidsabiedrība BBC, joprojām strādā Krievijā. Kādi nosacījumi viņiem ir jāievēro un kādi riski jāuzņemas, lai to darītu?

Piemēram, Krievijā pašlaik ir pieņemti likumi, kas aizliedz karu saukt par karu, un tas kaut kādā veidā ir jāmēģina ievērot. Zinu, ka daži mediji to dara, citi nē, bet tas viennozīmīgi ir risks, jo neviens nevar garantēt, ka Putina režīms viņus neapdraudēs vai pret viņiem netiks izvirzītas apsūdzības. Riska līmenis ir augsts.

Kas attiecas uz DW, tad mums nebija citu iespēju, jo mēs vairs nevarējām darīt savu darbu. Mūsu birojs oficiāli tika slēgts, un mēs nevaram atgriezties pat, ja to gribētu.

Kādēļ DW ir izvēlējies Maskavas biroju pārcelt tieši uz Rīgu?

Jo Rīga ir ļoti jauka pilsēta (smaida). Galvenais iemesls ir tajā, ka mums ir jāatrodas vidē, kur strādā citi Krievijas mediji. Rīgā strādā no Krievijas izraidītie mediji, piemēram, “Meduza”. Tāpat šeit varētu bāzēties citas raidsabiedrības. Cilvēkiem, kuri dzīvo Latvijā, ir saikne ar Krieviju. Tādēļ šī ir ļoti laba vieta, no kurienes to darīt. Tāpat man jāpiemin, ka Latvijas valdība mūs uzaicināja, un tas bija ļoti jauks žests no tās puses.

Vai mēs jau varam teikt, ka Baltijas valstīs veidojas no Krievijas aizgājušo mediju komūna?

Tā jau ir izveidojusies. Ir žurnālisti, kas uz šejieni ir pārcēlušies jau pēc Krimas aneksijas 2014.gadā. Viens no mūsu korespondentiem dzīvo Lietuvā, un tagad mums būs birojs Rīgā.

Vai visi DW Maskavas biroja darbinieki pašlaik pārceļas uz Rīgu vai daļa paliek Krievijā?

Daļa jau ir pārcēlušies uz Latviju vai citām Rietumvalstīm, bet daļa izvēlējās palikt Krievijā ģimenes vai citu personisku iemeslu dēļ. Taču tas nozīmē, ka viņi līdz ar to beidz strādāt pie mums, jo mēs Krievijā oficiāli vairs nevaram darboties.

Tomēr vai tas nozīmē, ka jūs nepublicēsiet ne tikai viņu reportāžas, bet arī, piemēram, viņu pārdomas, blogus par to, kas notiek Krievijā?

Nē, mēs viņus šādā veidā nevēlamies apdraudēt. Tas, protams, neizslēdz privātus kontaktus, bet oficiāli viņi pie mums vairs nestrādā, un mēs nevēlamies pakļaut viņus nekāda veida briesmām.

Cik daudz darbinieku būs DW Rīgas birojā?

Sākumā tie būs pieci septiņi cilvēki.

Mēs arī vēl meklējam biroja telpas, bet mums ir labi piedāvājumi, un mēs diezgan ātri pieņemsim lēmumu par biroja atrašanās vietu.

Kas būs DW Rīgas biroja darbības galvenā mērķa auditorija – Krievija, Eiropa?

Viņi nodrošinās DW krievu valodas saturu, bet tajā pašā laikā viņi gatavos materiālus arī mūsu starptautiskajam saturam angļu un citās valodās. Tādēļ tas nebūs darbs tikai Krievijas, bet arī Eiropas un globālajai auditorijai. Taču pamatā viņi gatavos materiālus krievu valodā, tādēļ tie varētu būt interesanti arī krieviski runājošajai sabiedrības daļai Latvijā.

Kā jūs plānojat sasniegt auditoriju Krievijā, zinot, kādi ierobežojumi no Kremļa puses pašlaik ir ieviesti?

Tas ir sarežģīti. Dažas interneta platformas joprojām darbojas, citas ir slēgtas. Mēs aktīvi strādājam pie interneta cenzūras apiešanas. Mēs strādājam ar virtuālā privātā tīkla (Virtual private network – VPN) tehnoloģijām, mēs veicinām VPN lietošanu. Mums ir īpaša programmatūra mūsu mobilajā lietotnē, kas dod iespēju lietot mūsu saturu. Dienās un nedēļās pēc tam, kad Krievijā bloķēja pieeju mūsu mājaslapai, mēs redzam, ka mūs lasa pat vairāk cilvēku nekā pirms tam. Tomēr tagad viņi caur VPN pieslēdzas no Zviedrijas, Itālijas, Nīderlandes.

Tādēļ es esmu salīdzinoši optimistisks par to, ka mēs sasniegsim auditoriju Krievijā, bet mums ir jādomā arī par citiem pasākumiem. Piemēram, mēs domājam par to, vai nebūtu vērts atsākt radioraidījumus. Mēs pašlaik neizslēdzam nevienu no iespējām, kā sasniegt krievu auditoriju. Tā pašlaik tiešām ir pati svarīgākā lieta, ko darīt, jo Ukrainai pašlaik vajag ieročus, bet Krievijai vajag informāciju.

Tas atgādina laiku no manas bērnības, kad bija Rietumu radiostacijas, kuru viļņus cilvēki centās uztvert, bet varas iestādes slāpēt.

Nekad nevar zināt. Problēma gan ir tā, ka īsviļņu raidītāji joprojām eksistē, bet ir palicis ļoti maz īsviļņu radiouztvērēju. Varbūt dažiem senioriem tie joprojām glabājas pagrabā. Tā ir problēma, jo var raidīt, bet, visdrīzāk, jūs tādējādi sasniegsiet ļoti maz cilvēku. Taču, kā jau minēju, izslēgt nevar neko, bet galvenais kanāls, protams, ir internets.

Tas nozīmē, ka mums ir jāiegulda arī tehnoloģijās, jo ir nepieciešama lielāka serveru kapacitāte. Pašlaik tā ir kaķa un peles spēle. Mums ir jābūt drošiem, ka mums ir pietiekami daudz naudas, pietiekami labas prasmes, atbalsts no IT speciālistiem, lai šo spēli spēlētu labi. Es ceru, ka tas būs visas Rietumu sabiedrības ieguldījums, jo Krievijas sasniegšana ir vitāli svarīga mieram Eiropā. Ja cilvēki nezinās, ko patiesībā dara Krievijas armija, tad nebūs nekādu ātru izmaiņu.

Arī pašā Vācijā ir pietiekami liela krieviski runājošu iedzīvotāju kopiena – turklāt ne tikai krievi, bet arī ukraiņi. Vai jūs jūtat, ka arī viņiem pašlaik ir daudz lielāka interese par informāciju?

Jā, mums ir pietiekami liela auditorija arī Vācijā, tomēr DW pamata mērķis ir uzrunāt cilvēkus starptautiski, un mēs tiešām redzam daudz lielāku interesi par to, kas notiek Krievijā no krieviski runājošo kopienas ne tika Eiropā, bet visā pasaulē. Es domāju, ka tāpat ir visām citām raidsabiedrībām, kuras gatavo materiālus krievu valodā.

Cik lielā mērā Rietumvalstu auditorija pašlaik var saprast to, kāds noskaņojums valda Krievijas sabiedrībā, jo neatkarīgi mediji un žurnālisti Krieviju ir teju pilnībā atstājuši?

Es tomēr domāju, ka mēs joprojām varam gūt iespaidu par to. Diemžēl šis iespaids liecina, ka vairums Krievijas iedzīvotāju joprojām atbalsta Putinu un viņa valdību, atbalsta karu Ukrainā. Tas lielā mērā ir, pateicoties propagandai, kas ir izplatīta nu jau pēdējos 20 gadus, un informācijas trūkumam par to, kas notiek patiesībā.

Vai mēs varam teikt, ka tā ir arī sava veida Rietumu mediju izgāšanās Krievijā, jo ir redzams, ka to pārstāvētās vērtības, tostarp demokrātijas vērtības, nav pieņemtas?

Es nu gan neizteiktu tādu kopīgu apgalvojumu, ka Krievijas sabiedrība nav pieņēmusi demokrātijas vērtības. Daudzi tās ir pieņēmuši. Problēma ir tajā, ka ne pietiekami. Vai tā ir Rietumu mediju izgāšanās? Nē, jo mēs nenodarbojamies ar propagandu. Mūsu darbs ir laba kvalitatīva žurnālistika, kas lūkojas uz abām pusēm, dod redzējumu no vairākiem skatu punktiem. Taču te ir redzams, ka žurnālistika ir jāstiprina starptautiskā līmenī, jo runa nav tikai par to, kā cilvēki uz notiekošo reaģē Eiropā. Runa ir arī par to, kā reaģē cilvēki Dienvidāzijā vai Āfrikā, kur joprojām ir liels atbalsts Putinam. Tādēļ ieguldījumi žurnālistikas stiprināšanā ir vitāli svarīgi.

Kādiem ir jābūt nosacījumiem, lai DW atgrieztos Krievijā?

Tas ir labs jautājums. Mēs neesam naivi, tādēļ mēs nedomājam, ka tas būs sprints. Visdrīzāk, tas būs maratons, jo viss ir atkarīgs no tā, vai mēs Krievijā varam strādāt. Man nav ilūziju par to, ka esošā valdība gribētu mūs aicināt atgriezties. Mums atliek gaidīt to brīdi, kad Krievijā būs valdība, kura mums ļaus brīvi strādāt. Es nezinu, kad tas notiks…

Vai jums ir prognozes, pēc cik ilga laika Krievijas sabiedrība arvien aktīvāk sāks meklēt alternatīvu informāciju? Te atkal var atcerēties padomju laiku, kad eksistēja tā saucamā virtuves kultūra, kad cilvēki mājās tomēr centās uzzināt un apspriest lietas, kuras nedrīkstēja publiski.

Mēs redzam, ka ir daļa cilvēku, kas jau pašlaik meklē alternatīvu informāciju. Jautājums ir par to, kad mēs sasniegsim cilvēkus, kuri līdz šim nav izmantojuši starptautiskus medijus. Es domāju, ka tas ļoti lielā mērā būs atkarīgs no tā, kā darbosies sankcijas, un man ir žēl to teikt, bet cik daudz zārku atgriezīsies no Ukrainas. Es domāju, ka tad cilvēki sāks uzdot jautājumus – vai tas ir tā vērts, lai nogalinātu tik daudz krievu jauniešu, vai ir laba doma sagraut Krievijas ekonomiku? Diemžēl tam būs nepieciešams laiks, jo propaganda ir ļoti spēcīga. Mēs varam atcerēties kaut vai to, cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai sabiedrība PSRS sāktu apšaubīt Afganistānas kara nepieciešamību, lai gan tajā laikā propaganda nebija tik spēcīga kā pašlaik un TV saturs bija gaužām garlaicīgs. Tas, kas pašlaik notiek Krievijas TV, ir ļoti smags propagandas vilnis dienu no dienas. No otras puses pašlaik ir sociālie mediji, un tad, kad Krievijas sabiedrība sāks uzdot jautājumus, informācija cirkulēs daudz straujāk. Taču kādas konkrētas prognozes pašlaik izteikt ir ļoti grūti. Vienlaikus es esmu pārliecināts, ka tas notiks, jo cilvēki redzēs, kas notiek viņu ledusskapī, kas notiek ar ekonomiku, un tad radīsies jautājumi.

Diezgan pamatīgas pārmaiņas ir notikušas arī Vācijas politikā. Vai jums ir sajūta, ka Vācijas politiķi, kas iepriekš atbalstīja Putinu un draudzīgas attiecības ar Krieviju, pašlaik ir pilnībā mainījuši savu nostāju, vai tā ir tikai reakcija uz sabiedrības spiedienu šajā mirklī?

Es domāju, ka pārmaiņas ir nozīmīgas. Neviens, kurš pašlaik redz attēlus no Ukrainas, nevar pateikt, ka būs jauni “labie laiki” attiecībās ar Putinu un viņa režīmu. Vienlaikus ir jāatceras, ka Vācija tradicionāli ir bijusi atvērta sadarbībai ar Krieviju. Pats par sevi tas arī nebūtu nekas slikts, taču ļoti daudzi vācieši ilgu laiku nav pietiekami novērtējuši Putina režīma nežēlību un brutalitāti. Sekas tika paredzētas, bet bija Vācijas politiķi, kuri šajās prognozēs neklausījās. Tagad viņi redz iznākumu un maina savu viedokli. Es arī domāju, ka tam būs ilgtermiņa efekts. Neuzticēšanās Krievijas režīmam paliks, bet kas notiks tālāk, mēs neviens nezinām. Tas ir atkarīgs arī no Krievijas un tā, vai tur tuvākajā nākotnē būs jauna valdība, vai Krievija mainīs savu politiku.

Kā Vācijā ir mainījies sabiedrības viedoklis par tālāko Vācijas un Krievijas sadarbību?

Vairāk nekā 80% Vācijas iedzīvotāju šajā karā atbalsta Ukrainu. Taču kara laikā ir arī ļoti bīstami visu skatīt tikai baltā un melnā krāsā, aizmirstot par cilvēkiem. Tādēļ vienmēr ir jāatceras, ka ir arī krievi, kuri vēlas mieru, vēlas demokrātiju un vēlas labas starptautiskās attiecības. Mēs to nedrīkstam aizmirst.

Vācijas sabiedrībai ir bijis jātiek galā ar ļoti smagu mantojumu pēc Otrā pasaules kara. Izejot no šīs pieredzes, kas gaida Krievijas sabiedrību pēc kara ar Ukrainu?

Es domāju, ka ļoti liela problēma Krievijā ir tā, ka nekad tā arī nav nopietni domāts par to, kas notika Staļinisma laikā. Tas ir noticis tikai ļoti šaurā lokā, piemēram, ar to nodarbojās organizācija “Memoriāls”, taču nav bijis plašas kustības, lai Krievijā izvērtētu PSRS laika pagātni.

Tajā pašā laikā es nevēlētos salīdzināt tagadējos notikumus ar to, kas notika Hitlera laikā un ko darīja nacisti. Piemēram, holokausts ir notikums, kas ne ar ko nav salīdzināms.

Kara noziegumiem, kas pašlaik notiek Ukrainā, būs nozīmīga vieta Krievijas vēsturē. Ir cilvēki, kuri saka, ka tam būs ļoti dziļa ietekme uz to, kā pasaule skatīsies uz Krieviju, un arī Krievijas sabiedrībai būs nepieciešams laiks, lai gūtu no tā mācības.

Foto: dw.com