Jau pirms Lielās talkas, arī talkošanas laikā konstatēju dīvainu lietu – latviešiem, protams, ne visiem, kā trakiem patīk zāģēt. Šķiet, lielākā šīs zemes ķeza un šmuce ir krūmi un nabaga kociņi, kam nav palaimējies izaugt mežā. Galvenais – izzāģēt, tad viss būs tīrs un smuks. To es secināju, pamanījusi tā dēvēto «simtlatnieku» rosību Mēmeles ielā. Neskatoties uz visu veidu urbāno atkritumu (maisiņi, pudeles, papīri utt.) klātesamību, vienīgais, kas šiem čaklajiem ļaudīm Voldemāra Čača pavadībā šķita netīrumi, tātad iznīdēšanas vērti, bija krūmi un pāris nokaltušu kociņu. Turklāt šis pārprasto «atkritumu» likvidēšanas pasākums netika paveikts godam. Krūmi «nomocīti» kādus divdesmit centimetrus virs zemes. Tā, lai ne pāri pārkāpt, ne apkārt apiet. Toties, lai redzams pa gabalu – te tīrīts, zāģēts un cirsts. Man kā cilvēkam, kas tiešām mīl dabu, sirds sāp, redzot šo bezjēdzīgo «tīrīšanu». Taču trakākais, ka nozāģētā sadedzināšanai strādnieki pamanījās sastiept nolietotas riepas, lai tādējādi veicinātu degšanas procesu. Esmu pārliecināta, to svilināšana pilsētas teritorijā nav atļauta. Taču bezdarbnieki to darīja, turklāt atstājot aiz sevis riepu degšanas pārpalikumus, kā arī riepas, ko nepaguva sadedzināt. Tā arī visu pameta. Nācās divas reizes zvanīt «simtlatnieku» uzraugam, pēcāk arī Bauskas pārvaldniekam Jānim Mičulim, lai nenosvilinātās riepas tomēr tiktu savāktas. Taču talkojot es tomēr uzgāju vēl dažas. Tās bija ieripojušas ūdenī.«Simtlatnieku» «satīrītajā» teritorijā pavērās, manuprāt, baisa aina: krūmu sacirstie stumbeņi, kam līdzās mētājās atkritumi – tā, ka biezs. To savākšana jau nekādi neatbilst sakopšanas būtībai. Latviešu, vēlreiz atkārtoju – ne visu, tīrīšana ir zāģēšana, grābšana un, protams, dedzināšana. Bet pudeles un citi mēsli lai guļ, kur gulējuši.
