Tā gadās. Piedzīvojumu, pārdzīvojumu un kuriozu mozaīkaDažādi pārpratumi un joki atgadās gan Latvijā, gan citas valstis apmeklējot. Te kaut kas no Latgales, Briseles un Belgradas. Aicinu arī «Bauskas Dzīves» lasītājus rakstīt un sūtīt savu piedzīvojumu mozaīku uz avīzes redakciju, lai padalītos ar citiem.Un vilnītisVajadzēja posties uz bērēm Latgalē. Nevedīs jau vainagu turp pāri pusei Latvijas. Pa telefonu tas tika pasūtīts Rēzeknes puķu tirgotavā. Nodiktēts arī uz lentes rakstāmais teksts: pantiņš, radu saimes vārdi un beigās tika palūgts, lai tādu vilnīti iezīmē (domāts dekoratīvs ornamentiņš).Bēru dienā vainags ar visu lenti bija gatavs, tas tika paņemts… un tikai kapos sēru brīdī baušķenieki pamanīja, ka dekoratīvā vilnīša vietā pierakstīts Vilnītis ar lielo burtu kā vīrišķa vārdiņš. Sanāca nepiedienīgi smiekli. Uz kapa mēģināja to lenti savīkšīt tā, lai Vilnītis nav redzams. Toties kāda radiniece pēc tam to cītīgi izklāja, un bērinieku pulciņā varēja dzirdēt runas un minējumus, kas tas aizgājējai bijis par Vilnīti…Vislabāk – arābiskiPasaule pārvēršas. Briselē profesionālās zināšanas papildināju kopā ar vēl deviņu Eiropas Savienības (ES) valstu žurnālistiem. Ungārs Zoltans stāstīja, kā šajā pilsētā, gribēdams nedaudz pastaigāties, apmaldījies. Franču valodu viņš nezina, bet ne ar angļu, ne spāņu mēli nav bijis līdzēts. Sastaptie tikai plecus raustījuši. Tad viņš iegājis arābu kvartālā (to tur ir ne mazums), uzrunājis vietējos arābu valodā, ko ir studējis. Kāds vīrs viņam ceļu ne tikai izstāstījis, bet sajūsmināts pat aiz rokas izvedis uz pareizās ielas. Izrādās, ES «galvaspilsētā» Briselē jau vislabāk noder arābu valodas zināšanas.Mazā restorāniņā Luksemburgas laukumā mums nelīdzēja vispār nekas no mūsu svešvalodu arsenāla, jo to īsto – franču – diemžēl nezinājām neviens. Oficiante kaut ko angliski saprata, tomēr ēdienu un dzērienu karti mums piedāvāja tikai franciski. Vienīgais vārds, ko atpazinām, bija lazanja, – to arī ņēmām. Ienest aizliegtu mantuSerbijas galvaspilsētas Belgradas lidostā bija dažas minūtes laika suvenīru iegādei. Manu izvēlēto preci skenējot, kasierim sabojājās dators. Sākās drudžaina rosīšanās, nemitīga atvainošanās. Nogaidīju ilgi, līdz pēdējā brīdī iespēja samaksāt radās. Tad lielā ātrumā joņoju uz lidmašīnu, jo iekāpšana jau bija sākusies.Bez aizķeršanās izgāju cauri pārbaudēm, arī rokas bagāža ekrānā tika izpētīta. Sāku rakņāties pa somu, lai atrastu nez kur iemesto iekāpšanas talonu un pasi. Un ko es atradu? Vienu pusizdzertu ūdens pudeli, tad vēl vienu pat neiesāktu. Nu gan tirpas pārskrēja pār muguru. Šķidrumu taču aizliegts ienest lidmašīnas salonā! Trakajā skrējienā biju par pudelēm pavisam aizmirsusi, tās jau taksometrā vajadzēja kopā ar ceļabiedriem iztukšot… Ne Londonas, ne Prāgas vai Rīgas lidostā nekas tamlīdzīgs nenotiktu, tur manas pudeles ar blīkšķi tiktu izmestas atkritumu kastēs, bet Belgradā tādiem niekiem uzmanību nepievērš. Un es biju par to visu satraukusies daudz vairāk nekā lidostā atbildīgie uzraugi.
