«Man patīk vieta, kur dzīvoju»

Jubilāre dzimusi Baltkrievijā, bet kopš viena gada vecuma dzīvojusi Bauskas novadā, un tagad rit četrdesmitais gads dzīvei Bauskā.


Bērnība un skolas laiks Lidijai pagājis Svitenē; ģimenē uzaugusi kopā ar diviem lielajiem brāļiem – deviņus un astoņus gadus vecākajiem Fjodoru un Ivanu. Meitenei bija vien trīs gadiņi, kad zaudējusi tēvu. Mammai vienai nācies rūpēties par trim bērniem, strādājusi Svitenes kolhozā. «Neskatoties uz grūtībām, kādas toreiz bija ģimenei, bērnība bija ļoti saulaina. Mājās palīdzēju siena gādāšanā, kaplēju dārzu, bija jāuzkopj māja – jādara viss, ko bērna rokas spēj. Darbu uzņēmām pozitīvi,» atminas Lidija.

Lidijai reiz gadījies jāt uz zirga, kas baidījies no automašīnām. Tolaik bijusi ap astoņus gadus veca, kad brālis viņu uzsēdinājis neapseglota zirga mugurā. Līdzko ceļā parādījās auto, zirgs sācis neapvaldāmi auļot. Bet autovadītājs mierīgi turpinājis braukt, noraugoties zirga skrējienā. «Kad jau biju nomesta zemē, vēl turpināju turēt zirga pavadu. Prātā bija doma – kā gan viņu varēs dabūt rokā, ja palaidīšu,» stāsta jubilāre. Lidija bijusi drosmīga meitene kopš mazotnes, nebaidījusies kāpt augstu kokos. Reiz skolā bērni nolēmuši pierādīt sevi, izlecot pa otrā stāva logu. Lidija to izdarījusi divas reizes pēc kārtas, bet tagad par to teic: «Laikam Dievs stāvēja man klāt.»Arī skolas laiks saistījās ar darbu, kopsaimniecībā lasījuši akmeņus no tīrumiem un rudenī rāvuši bietes. Skolā papildus mācībām bija jāveic dažādi pienākumi. «Ikdienā pēc stundām paši tīrījām klasi, rudeņos grābām lapas skolas apkārtnē. Uzskatu, ka tas bija ļoti pareizi un noderīgi audzināšanā. Mums mācīja ar cieņu izturēties pret saviem vecākiem un citiem cilvēkiem sabiedrībā. Atgādināja, ka autobusā jādod sēdvieta gados veciem cilvēkiem,» pauž jubilāre.

Pirmās septiņas klases Lidija mācījās piecus kilometrus attālajā Rundāles skolā. No rīta uz skolu parasti aizvizinājis autobuss, bet mājupceļš nereti mērots kājām. «Ejot uz mājām, īpaši ceļā nekavējos; bija jāsteidzas, lai palīdzētu mammai un gatavotu mājas darbus. Bijām arī brīdināti nekāpt svešās automašīnās. Tagad cilvēki ir vairāk pieraduši baidīties no visa kā,» stāsta Lidija. Par skolas laiku saglabājušās labas atmiņas. Labi padevās matemātika, ķīmija un sports; šajos priekšmetos parasti saņēmusi teicamu novērtējumu. Vācu valoda gan pārāk nepatika, un arī tās mācīšana bijusi visai primitīva un nesaistoša.

Astoto pamatskolas klasi Lidija pabeigusi Bauskas 2. vidusskolā. Pēc tam bijis jādomā, kā ātrāk tikt pie profesijas un darba. Tad mammai būtu vieglāk, un pati varētu uzģērbt ko labāku. Divus gadus mācījusies par kulināri Rīgā, bet vidusskolu beigusi, mācoties vakarskolā.
Septiņpadsmit gadu vecumā aizsākās algota darba gaitas ēdnīcā Bauskā.