Veco lauku māju otrās jaunības stāsti ir tik līdzīgi. Vienādi darbīgi, smeldzīgi un bieži arī skaisti. Labu cilvēku rokās senās ēkas uzplaukst kā rudens rozes, kurām nav bail no salnām.Šādus stāstus ir patīkami klausīties, sēžot piesaulītē tikko pļautā zālienā. Tad piemir-stas, ka vairākus gadus no zemes ir lasītas stikla un akmens lauskas, pļautas nātres, nīdētas latvāņu audzes, zāģēti brikšņi, kuros uzieti centneri dažādu lūžņu, drazu un krāmu – biezs «kultūrslānis» – sadzīves atkritumi.Cik tiek sadedzināts un aizvests uz izgāztuvi! Kur nu vēl darbs pašā ēkā, pamazām labojot savecējušās durvis un logu rāmjus, lāpot jumtu, pārmūrējot skursteni. Divas vietas – pagrabs, ja nav aizgruvis, un bēniņi – var izrādīties īstas bagātību salas. Tur var atrast gan pagājušajā gadsimtā vārītas zaptes, gan gramofonu ar tauri, lādes ar vecām grāmatām, žurnāliem. Cilā un sāc domāt, kādi cilvēki te mājojuši, kādas kaislības izdzīvotas un kā visam punktu pielicis nenovēršamais vecums.Tikai tāpēc, ka atradēji visu pēc kārtas nelidināja ugunī, pavisam nesen Latvijas Kino muzejs saņēmis unikālu kinorežisora Gunāra Pieša mantojumu. Iegādājoties viņa kādreizējo lauku māju, jaunie īpašnieki uzgājuši vecas fotogrāfijas, kurās ir pats režisors, viņa ģimene un laikabiedri, fiksēta filmu uzņemšanas gaita, uzietas viņa personiskās dienasgrāmatas un piezīmes ar Gunāra Pieša spriedumiem par kino, norisēm mākslā un dzīvē. Turpat bijuši slaveno filmu scenāriji ar piezīmēm, afišas un citas vērtības. Nākamgad apritēs 40 gadu, kopš pabeigta Gunāra Pieša režisētā filma «Pūt, vējiņi!». Baibiņai – Esmeraldai Ermalei – sen kā vairs nav bižu, un Uldis – Ģirts Jakovļevs – kļuvis pavisam sirms. Tomēr mums un viņiem paliek nedziestošas atmiņas, kurās esam jauni un skaisti.
