Olimpiskās spēles nav vien pasaulē lielākie sporta svētki. Tās ir arī daudzu sportistu mazās traģēdijas, jo uzvarētājs ir tikai viens un medaļu ieguvēji – trīs.Pekinas olimpisko spēļu sudraba medaļas laureāte krievu sportiste Marija Abakumova nespēja iekļūt astoņu labāko šķēpmetēju vidū. Lielbritānijas tāllēcēja Šara Proktore kvalifikācijā sasniedza vislabāko rezultātu, bet finālā palika aiz pirmā astoņnieka, nespējot parādīt, uz ko patiesībā ir spējīga. Neveiksmes cieš pasaules, olimpiskie un Eiropas čempioni. Tāds ir sports, un no tā neviens nav pasargāts. Vai tāpēc jāsaka par planētas labākajiem sportistiem, ka viņi ir slikti un nevarīgi?Mūsu līdzjutēji interneta komentāros par sportistiem spriež gudri – kam būtu jākaunas, kas jādara, kam jābeidz un kur visiem jāiet. Klausoties šajos spriedumos, ir skaidrs – komentētāji ar sportu ir «uz jūs» un pat tribīnēs nav sēdējuši.Uz olimpiādi aizbrauca paši labākie. Ar ko varētu aizstāt lodes grūdēju Māri Urtānu? Vienīgo reizi, kad šis sportists bija Bauskā, viņš bija pamanāms jau pa gabalu – milzīgs, muskuļots, ar savu īpašo harismu. Mums nav vēl viena Latvijas rekordista Vadima Vasiļevska, nav vēl viena pasaules junioru čempiona šķēpmešanā Zigismunda Sirmā, nav vēl viena tāda, kāds ir Ainārs Kovals – šķēpmetējs, kurš ir spējīgs pēdējā brīdī radīt brīnumu. Cik daudz dāmu Latvijā skrien maratonu ātrāk par trim stundām? Trīs arī skrien.Tie, kas kritizē mūsu atlētus, noniecina labāko, ar ko mūsu valsts var lepoties. Jebkura sportista dalība olimpiskajās spēlēs parāda valsts spēku, jo olimpiskā normatīva izpilde jau ir izcils sasniegums. Jo vairāk sportistu, jo spēcīgāki esam. Atbalstīsim mūsējos, lai arī kā viņiem veiktos, jo mūsu pozitīvās domas viņus ceļ spārnos, bet negatīvās – gremdē.
