Svarīgs – labi padarīts darbs

Jubilāram Skaistkalnes pagasts ir dzimtā vieta; bērnības laiks pagājis lauku viensētā, bet lielāko mūža daļu dzīvojis Skaistkalnē.

Rihards ģimenē uzauga kopā ar māsu Intu. Laukos mājas atradās gana patālu cita no citas, un bērnībā Rihardam vienaudžu līdzās nebijis. Mazotnē gājušas secen puiku pagalmu spēles un blēņas. Visspilgtāk bērnības atmiņās palikuši dažādi darbi mājas saimniecībā, vecāki turējuši mājlopus. «Man bija pienākums ganīt aitas, lai tās neietu dārzā. Pavasaros lauzu kartupeļiem asnus, pirms tos lika vārīt cūku barošanai. Kopš mazām dienām atceros biešu laukus ar vagām tik garām, ka galu nesaskatīt. Kad biju mazāks, kolhoza laukā palīdzēju mammai; sākumā ravēšana šķita ļoti apnicīga. Bet vēlāk darbs labi padevās; gāju pa vagu bez pieliekšanās, pārspējot pat viesstrādniekus. Retinot bietes, ar kapli cirtu tik precīzi, ka palika tikai viena vajadzīgā bietīte,» atminas Rihards. Kopš 13 gadu vecuma uzņēmies patstāvīgi kolhozā kaplēt bietes, par nopelnīto nopircis savu pirmo velosipēdu. Vasarās rūdījies arī siena vākšanas darbos kolhozā.

Skaistkalnes vidusskolā Rihardam aizritēja pamatskolas gadi. Attālums no mājām līdz skolai bija paprāvs. No rīta sanācis mērot kājām tikai pāris kilometru, tālāk aizveda kolhoza strādnieku autobuss. Taču pēc stundām sešu kilometru mājupceļš visbiežāk bija jānoiet kājām. Visgrūtāk gājis pirmajās divās klasēs, kad skolas dienās palicis pie paziņām Skaistkalnē. Juties nepieskatīts, reizēm uz skolu devies, neizmācījies vai bez somas. Taču vēlāk ar mācībām sekmējies, pēdējo klasi beidzis ar labām un teicamām atzīmēm. Skolā aizrāvies ar vieglatlētiku. «Vairāk patika īsās skriešanas distances un tāllēkšana; sacensībās man parasti nebija konkurentu,» atklāj Rihards. Ar pateicību jubilārs atceras klases audzinātājas Antoniju Siliņu un Austru Augusti. Par skolotājām tagad teic: «Viņas rūpējās par mums katru kā par savu bērnu, atrada laiku izrunāties un palīdzēt.»

Izlaiduma gadā Rihards nolēmis mācīties elektrotehniķa profesijā un iestājās Kandavas sovhoztehnikumā. Interese par elektriķa arodu sākusies, mācoties 7. klasē. Gadījies pabūt sava drauga Romāna vecākā brāļa darbnīcā, kurš nodarbojies ar radiotehniku. «Tur redzētais ļoti ieinteresēja un «pavilka» mani uz elektriķi. Mācoties no grāmatām un žurnāliem, sāku nodarboties ar radiotehniku. Iesākumā remontēju mazus radioaparātus, vēlāk arī televizorus un gludekļus,» stāsta Rihards. Tehnikuma prakses laikā strādājis Skaistkalnes kolhozā kopā ar citiem elektriķiem. «Tā bija mana lielākā skola, un amats bija rokā. Sāku piepelnīties – remontēju elektriskos ganus, plītiņas, visbeidzot laboju arī krāsainos televizorus,» atklāj jubilārs.

Tehnikumā, esot tik tālu no mājām, sākumā juties ne visai omulīgi. Bet vēlāk iedzīvojies labi, un mācībās Rihards bijis starp teicamniekiem. Saņemot diplomu, bijis ar labākajām sekmēm savā kursā. Viņš stāsta: «Tehnikumam toreiz bija augsts prestižs. Un tie, kas negribēja nopietni mācīties, to arī nebeidza. Pirmajā kursā bijām 32 audzēkņi, bet līdz izlaidumam tikām tikai deviņi. Man bija azarts uz mācībām.»