Nākamo ikgadējo atvaļinājumu daļa darbinieku jau sāk plānot, līdzko iepriekšējais ir noslēdzies. Tas ir brīdis gada darba steigā, kad gribas «atslēgt» prātu no jebkādām stresa situācijām. Tomēr ne vienmēr brīvdienas nozīmē laisku «murrāšanu» pie jūras vien.
Kur palika velosipēdists?
Lai gan tagad Vitas ikdiena rit Rīgā, tomēr viņas dzimtās saknes ir Skaistkalnes pusē, kur vēl joprojām dzīvo viņas brālis. Lai gan Skaistkalne ir sirdij tuva vieta, Vita nebija paredzējusi atvaļinājuma sākuma posmā doties uz Vecumnieku novadu.
Saulainā laikā un patīkamā vientulībā, nodrošinājusies ar visu, kas vajadzīgs dienai jūras krastā, Vita Rīgas stacijā iekāpa vilcienā uz Jūrmalu. Tad, kad šķita, ka atpūtai jāmet ar roku, jo dienas ieteicamā sauļošanās deva bija sasniegta un vakars vairs nebija aiz kalniem, sākās īstie piedzīvojumi.
Sapakojusi somā līdzpaņemtās mantas, Vita steidza noskalot jūrā pēdas no smiltīm. Minūti vai divas tas prasīja no Vitas brīvdienas, taču situācija sakrita tā, ka viņa nebija izvēlējusies veiksmīgāko brīdi. Pagriezusies atpakaļ uz kāpu pusi, sieviete nodrebēja. Par viņas atpūtu liecināja vien silueta nospiedums smiltīs, par mantu likteni – velosipēda sliede.
Dīvaini vien, ka apkārt esošie cilvēki, kas gulēja uz saviem dvielīšiem, jo nu jau bija par vēlu peldēm, neko nebija pamanījuši. Riteņbraucējam paķert jau sapakotu somu un pazust tālēs zilajās ir sekundes jautājums.
Izaicinājums ceļmalā
Palikusi peldkostīmā, ar dvieli padusē un kā īsta dāma ar saulesbrillēm uz acīm, Vita saprata, ka nonākusi bezizejas situācijā. Pastaigājusi vēl brītiņu pa pludmali, cerot ieraudzīt garnadzi vai vismaz kādu paziņu, kas varētu aizvest līdz mājām, aplaupītā atpūtniece izlēma par labu izaicinājumam. Kāpēc gan nestopēt līdz mājām?! Uz brāļa mājām Skaistkalnē, jo arī īrētā Rīgas dzīvokļa atslēgas nozagtas, bet saimnieces numuru Vita no galvas nezināja.
Ietinusies dvielītī, cik nu skaisti un puslīdz pieklājīgi mācējusi, brašā dāma devās uz šosejas malu. Skats, maigi sakot, bijis iespaidīgi divdomīgs, atzīst pati Vita. Jauna, gaišmataina sieviete šosejas malā stopē vienā dvielī – turklāt tik spilgtā kā luksofors.
Tā kā Vita par to var stāstīt smejot, skaidrs, ka piedzīvojums beidzās bez starpgadījumiem. Pirmā izpalīdzīgā šofere bija dāma, kas aizveda stopētāju no Jūrmalas līdz Ķekavas aplim. Nav tā labākā vieta stopēšanai, tāpēc, izkāpusi tur, Vita vēl devās mazā «pārgājienā» uz piedienīgāku vietu. Otrs glābējs bija kungs, kas brauca no Talsu rallija. Ar viņu aprunājoties un izsmejoties par radušos situāciju, Vita nonāca pie secinājuma, ka no vīriešu skatpunkta apsietais spilgti rozā dvielis nemaz neizskatījies pēc pludmales dvieļa, bet gan īsas rozā kleitiņas.
Vita pēc šī piedzīvojuma var teikt, ka Latvijas autobraucēji ir pieklājīgi un izpalīdzīgi. Paceļot roku balsošanai, bija jāgaida tikai dažas minūtes, līdz labsirdīgais vadītājs piestāj auto ceļmalā.
Redzams uzreiz
Mantas gan nav atgūtas, taču Vita priecājas, ka veiksmīgi izkūlusies no kļūmīgās situācijas. Brālim ar dzīvesbiedreni žoklis uz kādu brītiņu gan atkāries, kad ieraudzījuši māšeli pie nama durvīm vienā dvielī, taču vistrakākie notikumi atstāj visjautrākās atmiņas.
Tagad Vita ir pārliecināta, ka dažas vēlmes jāizsaka Dieviņam tiešākas, nevis tikai: «Vēlos relaksāciju, pasaules nomali un atpūsties no visa.» Jo vēlmes tiek izpildītas, tikai neparedzētā ceļā.
Nākamajā dienā, kad piedzīvojumu meklētāja ieradās Rīgā, tērpusies brāļasievas drēbēs, kas Vitai ir pāris izmērus par lielu, centrā satiktā draudzene vien noteikusi: «Var redzēt, ka tev atvaļinājums sācies!»
