Katru gadu pirms nākamā valsts budžeta pieņemšanas Latvijas valdība man atgādina vienu anekdoti. Sieva traukā ar šņabi iemet beigtu kaķi, lai atradinātu vīru no alkohola lietošanas. Atnākot mājās, viņa ierauga vīru, kurš izmisīgi žmiedz kaķi: «Dod vēl! Vēl vienu pilīti!»
Strādājošais latvietis vispirms samaksā nodokļos vairāk nekā 35,09 procentus no sava atalgojuma kā sociālo nodokli – 11 procentus no oficiālās algas, bet pārējo daļu atsevišķi maksā darba devējs, lai arī būtībā tas neko nemaina – ja darba devējs par jums kaut ko maksā, tas ir atalgojums, lai arī kā to nosauktu. No atlikušās algas maksājam ienākuma nodokli 24 procentus.
Un tas nav viss. Pērkot katru preci, maksājam nodokļus, kas iekļauti preces ražošanas procesā – uzņēmuma ienākuma nodokli, energoresursu nodokļus un citus maksājumus, kurus uzņēmums maksā valstij. Preces iegādes procesā mēs nosedzam arī akcīzes un pievienotās vērtības nodokļus. Kopējā summa pārsniedz 50 procentus no mūsu algām. Uz Latvijas valdības izveidotā nodokļu sloga nobāl vācu, kristīgās baznīcas un Krievijas impērijas laiku nodevas. Valdībai ar to nepietiek – top idejas par subsidētās enerģijas nodokli, palielinās akcīzes nodokli autogāzei, plānotas arī citas nodevas un maksājumi.
Visnepatīkamākais – risinājumu neredzu. Nav jēgas ieteikt nebalsot par tiem, kas vienmēr melo pirms vēlēšanām par to, ka nodokļus necels, un balsot par jaunajiem. Tieši jaunā Reformu partija ierosinājusi vairākus veidus, kā samazināt naudas daudzumu iedzīvotāju maciņos. Varbūt, nokļūstot valdībā, rodas narkotiska atkarība no nodokļiem? Un tāpēc katru rudeni valstsvīri vērš aizmiglotu skatienu uz tautu un dveš: «Vēl vienu pilīti! Vēl!»
