75 gadu jubileja – Dzidrai Krastiņai.
Valliete Dzidra Krastiņa ir cilvēks, kas savu atšķirīgo uzskatu dēļ savulaik ir daudz piedzīvojusi un pārdzīvojusi. Taču tagad pensionāre mūža otrajā pusē, atgriežoties bērnības mājās, ir gandarīta, ka atkal var būt viņa pati.
Pārzina dzimtas vēsturi
Būdama bērns, Dzidra mūždien mēdza pielavīties pieaugušajiem un visu noklausīties, tādēļ par savu ģimeni un radiem daudz zina. Tagad viņa ļoti labprāt stāsta par savas dzimtas vēsturi.
Jubilāres tēva Jāņa Spāriņa vecāki piederēja inteliģencei un līdz Latvijas valsts dibināšanai dzīvoja Pēterburgā. Dzidras vectēvs bija baņķieris. Ģimenei pārceļoties uz Latviju, Jānis pēc vidusskolas vēlējies kļūt par juristu, taču kāda atzīme bija par zemu, tāpēc aizgājis uz agronomiem. Jubilāre domā, ka tēvs ar māti iepazinušies studiju laikā, Vallē mērot zemi: «Atradu vecu mērnieku karti, uz kuras pazinu tēva rokrakstu.»
Jānis dzīvoja Vecsaulē, «Kreklēnos», bet strādāja Gailīšu pagastā. Viņš tiem laikiem pelnījis milzīgu naudu – 200 latus. Savukārt Dzidras māte sākotnēji gribējusi kļūt par gleznotāju, bet viņas vecākiem bija vajadzīga strādniece. Izmācījusies slavenajā Kaucmindes mājsaimnieču skolā, viņa līdzējusi vadīt ģimenes saimniecību. Viņa Jāņa vecākiem likusies nedaudz par prastu, tomēr jaunie apprecējušies.
Bijusi bezkaunīga
Kad 1941. gadā Dzidras mātes brāli aizsargu deportēja, viņas ģimene atnāca dzīvot uz «Veldrēm» Vallē. Taču tur pavadīti vien daži gadi, jo, krieviem ienākot, visi devās bēgļu gaitās uz Kurzemi. Dzidra atminas, ka māte promejot «Veldres» kārtīgi izmazgājusi un atstājusi ideālā kārtībā. Bēgļu ceļš bija bīstams: «Nogriezāmies uz malu, lai paēstu un izslauktu govis. Atgriežoties uz ceļa, visur redzējām līķus. Visa bēgļu kolonna bija pagalam.»
Tēvs dabūjis darbu Talsu rajonā, un Dzidra sāka apmeklēt Vandzenes skolu. Piektajā klasē viņa mācījās kopā ar kinooperatoru Miku Zvirbuli. Vēlāk mācības turpinātas Popervāles skolā.
«Tajā laikā biju diezgan bezkaunīga. Nestājos komjaunatnē. Kad prasīja, kāpēc, teicu, ka mācos pietiekami labi, lai to nedarītu. Lai to kompensētu, iestājos DOSAAF, kur varēju kārtīgi izšaudīties,» atceras jubilāre. DOSAAF bija militāra padomju jauniešu organizācija. Viņa pēc rakstura bija līdzīga tēvam, kurš iedzēris lamāja komunistus, tāpēc no alkohola atturējās: «Viņš bija kārtīgs cilvēks – nezaga un neļāva citiem zagt.» Vidusskolas gadi Dzidrai pagāja Saldū, kur mācījās kopā ar dzejnieku Māri Čaklo.
Četras vārdamāsas
«Kad skolu pabeidzu, gribēju kļūt par farmaceiti. Man patika ķīmija. Eksāmenus noliku, bet konkursu neizturēju. Tur tolaik valdīja «gruzīnu mafija». Nākamajā gadā izdomāju, ka iešu uz «angļiem», bet atkal nekā! Ieskaitīja «latviešos» neklātienē. Pamācījos pusotru gadu un sapratu – ja turpināšu, tad «nojūgšos». Uz juristiem vai žurnālistiem kā nekomjauniete nevarēju tikt,» stāsta valliete.
Onkulis viņai sarunāja darba vietu rūpkombinātā Jaunjelgavā. Dzidra atklāj, ka tolaik ļoti gribēja uz Rīgu un, lai mērķi piepildītu, apprecējās ar jūrnieku Krastiņu: «Viņš nāca no latviešiem, kuri gadsimta sākumā brīvprātīgi bija aizbraukuši uz Sibīriju. Vienīgais no latvieša bija vārds un uzvārds. Piemita visas sliktās slāvu īpašības, daudz kāvās.»
Abu dēls piedzima Jaunjelgavā, meita – jau Rīgā. Bērni gāja krievu bērnudārzā, jo ģimene dzīvoja Vecmīlgrāvī. «Trakoti krimināls rajons. Strādāju par kasieri, un darbā vienmēr pa tvērienam bija pistole,» atklāj Dzidra. Alga bija maza, un jubilāre pārgāja uz trikotāžas kombinātu «Māra».
«Vienā brīdī saslimu ar nerviem. Nevarēju pieņemt sistēmu. Redzēju, kā citi saņem dzīvokli vai pat vairākus, un mēs to vienu nevarējām dabūt. Nespēju būt tāda kā tās krievietes, kas ar «pareizajiem» cilvēkiem gāja uz kopmītnēm pārgulēt,» atklāj kundze. Viņa ievietota ārstniecības iestādē ar pamatojumu – bailes no nāves. Tolaik nodaļā kopā atradušās četras Dzidras Krastiņas.
Bērnības mājās
«Kad atnāca brīvība un mainījās sistēmas, pēkšņi kļuvu vesela. Taču toreiz saņemtie medikamenti tikai tagad tā īsti no manis ir izgājuši,» atzīst jubilāre.
Pagājuši vairāk nekā desmit gadi, kopš Dzidra Vallē ir atguvusi dzimtas īpašumu. Lai arī nekad nebija domājusi, ka jelkad atgriezīsies bērnības zemē, viņa ir priecīga, ka tikusi no Rīgas prom. Pati domā – ja būtu tur palikusi, vairs nebūtu starp dzīvajiem. «Lielākoties visi vecie cilvēki atgriežas tur, no kurienes nākuši. Man te ir labi, neko nevajag. Dieviņš iesper – malka nokrīt,» saka valliete.
Dzidrai vēl par daudzām lietām sāpot sirds, taču viņa sapratusi, ka ne visu var mainīt: «Valstī vēl joprojām ar retiem izņēmumiem valda komunisti.»
