Pagājušā gadsimta piecdesmitie gadi Bauskas rajona avīzei ir pārmaiņu posms, kura laikā paplašinās laikraksta apjoms, uzlabojas poligrāfiskā bāze, žurnālistikā ienāk jauni censoņi.
Paziņojumā «No redakcijas», kas publicēts 1952. gada 2. aprīlī, lasāms: «Sākot ar šodienu, mūsu laikraksts «Bauskas Darbs» iznāks paplašinātā apjomā – uz četrām lappusēm trīs reizes nedēļā, pie kam abonēšanas maksa paliek līdzšinējā – 15 kapeikas. Mūsu tipogrāfijā uzstādīta moderna saliekamā mašīna – linotips.
Paplašināts arī redakcijas štats, kas spēs labāk nekā līdz šim tikt galā ar savu darbu.» Linotips ļāva tekstu salikt nevis vairs pa burtiem ar roku, bet mašīnai izlejot rindiņas, un tās bija jāsavieto lappuses metāla veidolā.
Zem viena jumta
Atmiņas par piecdesmitajiem gadiem saglabājusi tā laika lieciniece, rajona laikraksta redakcijas ilggadējā grāmatvede Elvīra Stankēviča. Viņas darba gaitas sākās 1951. gadā un turpinājās līdz 1981. gadam. Tolaik redakcija atradās vienā ēkā ar tipogrāfiju Rīgas ielā 16, pretī tagadējai «Bauskas Dzīves» mājvietai.
Redakcija strādāja pēc tā sauktā saimnieciskā aprēķina, un dotāciju tai piešķīra rajona finanšu nodaļa. Reklāmas ieņēmumu tikpat kā nebija un arī peļņas ne, jo padomju laikos privātas uzņēmējdarbības nebija, un avīzes bija varas propagandas līdzeklis. Vienkārši vajadzēja saimniekot taupīgi ar piešķirtajiem līdzekļiem. Tas arī darīts – korespondentiem galvenokārt nācās pārvietoties ar velosipēdiem, tomēr redakcijas rīcībā bija viens motocikls.
E. Stankēvičas laikā darba gaitas sāka jauni žurnālisti, viņu vidū Gvido Dobelis un Jānis Dimants, kuri vēlāk ilgus gadus darbojās Latvijas Televīzijā.
Sākums karjerai
Bauskā tolaik strādāja dzejnieks Ziedonis Purvs, kura vārsmas un publikācijas bija lasāmas avīzē. Neilgi viņš bijis redakcijas štata darbinieks. Lielas darbaspējas piemita Kārlim Vasiļjevam, kurš daudz rakstīja par sportu. Neilgi štatā bija toreizējais skolotājs Normunds Pūķis, bet viņš ilgstoši palīdzēja veidot avīzi, būdams ārštata korespondents.
Piecdesmitie gadi bija sākums Birutas Bērziņas žurnālistes karjerai, un viņa līdz pat pensijai palika uzticīga šai profesijai. Pēckara posmā kadru mainība bija liela, taču ar ilggadību izcēlās Normunds Lapsa. Viņš no 1948. līdz 1966. gadam ar neilgu pārtraukumu strādāja par vēstuļu nodaļas vadītāju, ilgāko laiku – par atbildīgo sekretāru. Tā tolaik sauca darbinieku, kurš veidoja laikraksta lappušu maketu.
Partija norīko darbā
Piecdesmito gadu sākumā ar toreiz vienīgās komunistiskās partijas rīkojumu darbā no Latgales uz Bausku pārceļ Mihailu Afanasjevu. Viņš salīdzinājumā ar iepriekšējiem redakcijas vadītājiem redaktora amatā bija ievērojami ilgāk – desmit gadu. Žurnālistu vidū ir rīdzinieks – erudītais Edgars Damburs, kura literārās dotības un zināšanas īpaši spilgti atklājas, sagatavojot publikācijas par slavenu rakstnieku un komponistu apaļajām gadskārtām, rakstot dzeju, tēlojumus un stāstot par darba darītājiem, kā arī sacerot pantus sadaļai «Ar asu spalvu».
E. Damburs rosina ievietot avīzē literārus darbus. Līdzās padomju autoru stāstiem rasta vieta Ernesta Hemingveja izcilajai prozai – stāstam «Sirmgalvis un jūra», ko publicē turpinājumos.
Piecdesmitajos gados Latvijā joprojām brīvi svin Līgosvētkus, un pirms 23. jūnija īpašā lappusē apdziedāšanās pantos ilustrēti pozitīvi un negatīvi dzīves fakti. Līdzīgas lappuses ar humoristisku un satīrisku saturu publicē arī gadumijā.
Korespondentu skaits sasniedz simtu
Līdz pat Latvijas otrās brīvvalsts periodam saskaņā ar padomju preses principiem avīzē vairāk par pusi vajadzēja būt ārštata autoru jeb darbavietu korespondentu publikācijām. Tādēļ atšķirībā no tagadnes laikrakstiem padomju gados ļoti daudz bija neprofesionālas spalvas darbu. Līdzīgi kā saimniekošanas virzienu noteica komunistiskā partija, arī avīzes saturam bija uzlikts ideoloģijas nedzēšamais zīmogs.
Raksturojumam dažas rindkopas no publikācijas «Tūkstošais», kas tapusi, nākot klajā «Bauskas Darba» tūkstošajam numuram: «Prese, kā saka biedrs Staļins, ir pats asākais un spēcīgākais mūsu partijas ierocis. Prese ir ievērojams darbaļaužu masu politiskās audzināšanas un organizēšanas līdzeklis.» 1958. gada 12. jūnijā nāk klajā laikraksta 2000. numurs. Ievadrakstā lasāms, ka «Bauskas Darbs» ir piesaistījis aptuveni simt darbavietu korespondentu.
Vārdi «komunisma uzvara» dažādos tekstos atkārtojas daudzviet. Te citāts par virzību uz tolaiku svētāko mērķi: «Paplašinot mūsu aktīvu – lauku un pilsētu darbavietu korespondentu tīklu, panākot ciešus sakarus ar darbaļaužu masām un neatlaidīgi ceļot sava laikraksta kvalitāti, varēsim izpildīt to.» Tagad var tikai brīnīties, ka saimniekošanai smagajā laikā tika skandināts sauklis, kas galīgi nesaderēja ar realitāti.
Par maz piedalās
Komunistiskās partijas Bauskas rajona komitejas plēnumā 1954. gadā izskata rajona laikraksta «Bauskas Darbs» veikumu, par to ziņojumu sniedz redaktors M. Afanasjevs. Debatēs, vērtējot avīžnieku darbu, izskan kritiskas piezīmes, proti, «nepietiekami palīdz sociālistiskās sacensības organizēšanā un tās gaitas apgaismošanā, pavisam reti parādās raksti par padomju celtniecības jautājumiem, īpaši par ciemu padomju un to izpildkomiteju darbu».
Avīzes slejās ierādīta vieta arī citādām publikācijām, piemēram, 1958. gada 29. novembrī laikrakstā iekļauta pirmā lappuse «Vārds jaunajiem autoriem». Regulāri te publicē Rūdolfa Pranaiša un citu autoru dzejoļus. 1957. gadā atrodama pirmā krustvārdu mīkla. Parādās ceļojumu apraksti, ko publicē turpinājumos. Tradicionālas kļūst kritisku publikāciju kopas rubrikā «Ar asu spalvu».
Kampaņas nomaina cita citu
Pēc Staļina nāves 1953. gadā, par ko laikrakstā lasāms, ka «sēro rajona darbaļaudis» un «lielā vadoņa gaišais tēls mūžīgi dzīvos mūsu sirdīs», pamazām notiek lūzums politikā.
Avīze 17. septembrī sniedz ļoti plašu informāciju par Ņikitas Hruščova ievēlēšanu Padomju Savienības komunistiskās partijas (PSKP) Centrālās komitejas (CK) pirmā sekretāra amatā. Līdz ar to sākas pārmaiņas politikā un arī lauksaimniecībā, kuru izklāstam avīzē atvēl deviņas lappuses. Tūdaļ nāk tautas atsauksmes, ka PSKP CK plēnuma lēmumus rajona lauku darbarūķi «ar dziļu prieku uzņem kā savas cīņas programmu».
Hruščova laiks Latvijas laukos, arī Zemgalē, ir kukurūzas kampaņas periods, kad visās saimniecībās bija jāaudzē šī kultūra, un «Bauskas Darbā» ir neskaitāmas publikācijas par to. Baušķeniece Rita Čekstere, kura piecdesmito gadu sākumā strādājusi mašīnu un traktoru stacijas avīzē, kā arī komjaunatnes un partijas darbā, stāsta: «Tas bija laiks, kad iedzīvotāji tika mācīti pakļauties «lielā saimnieka» diktatūrai. Nav iespējams aprakstīt, kādas grūtības tolaik cieta vienkāršie darba darītāji kolhozos. Viņu darbs tika vērtēts izstrādes dienās, par kurām samaksa pienācās tikai gada beigās, kad tika sastādīta bilance. Sākumā bija dažas kapeikas par izstrādes dienu un labākajā gadījumā kāds centners labības. Noteiktu mēnešalgu dažus simtus rubļu saņēma tikai vadošie kolhoza darbinieki. Viņu galvenais uzdevums bija organizēt sociālistisko sacensību, vadīt ražošanu un raudzīties, lai vispirms tiktu nokārtotas saistības ar valsti. Ražas novākšanas laikā uz kolhoziem tika nosūtīti pilnvarotie, lai sekotu saistību izpildei graudu piegādē.»
Pienākums pirkt obligācijas
Partijas aicinājums palīdzēt tautas saimniecības uzplaukumam patiesībā bija obligāts pienākums katra kolhoznieka ģimenei iegādāties valsts obligācijas. Daudzi bija spiesti pārdot pēdējo sivēnu, lai saņemtu pretī valsts obligācijas, kuras dzēš pēc daudziem gadiem, atceras R. Čekstere.
Laiku pēc Staļina nāves piedzīvojušie atzīst, ka tad «varēja uzelpot», ienāca daudz jauninājumu dažādās dzīves jomās. Mājās atgriezās Sibīrijas izsūtījumu pārcietušie. 1959. gadā sākas jauns sociālistiskās saimniekošanas cikls – septiņgade. Aktualitāte ir komunistiskā darba brigādes, rajonā notiek to pirmais salidojums. PSKP CK plēnumu materiālu izklāstos, ko publicē avīzē, paziņots, ka sociālisms ir uzcelts. Vai tas tā bija, un vai sociālisms bija tāds, kādu cilvēki bija gaidījuši? Uz šo jautājumu grūti atbildēt. Padomju laiku, tāpat kā citus vēstures periodus, cilvēki nevar izvēlēties, viņi tajā bija, un bija jādzīvo, lai cik tas smagi, atzīst aculiecinieki.
Saulaines ieskrējiens ilgam ceļam
Piecdesmito gadu laikrakstos nevar nepamanīt, cik aktīva dzīve ir Saulaines lauksaimniecības tehnikumā. Mācības, darbs, kultūras pasākumi, īpašs vēriens sportam. Saulainieši organizē vairākas spartakiādes, kurās piedalās Latvijas lauksaimniecības tehnikumi, un vienmēr Saulaine ir labāko vidū. Tehnikumam sākas draudzība ar līdzīgu mācību iestādi Gruzijā, un notiek delegāciju apmaiņa. Saulaine ir vienīgā lauksaimniecības mācību iestāde, kas pārstāv Latviju Vissavienības Tautas saimniecības sasniegumu izstādē Maskavā. Tehnikumā izdod žurnālu «Saulainais Ceļš». Tā redaktors Elmārs Šņore pats daudz un labi raksta, vēlāk viņš strādā par Bauskas rajona izglītības nodaļas vadītāju. Žurnālā ir vairākas nodaļas: zinātne un prakse, fizkultūra un sports, jaunie literāti.
Rundālietis Arvīds Kraņevskis spriež, ka Saulaines uzplaukums skaidrojams ar vairākām sakritībām. Kopsaimniecībām vajadzēja speciālistus, un daudz jauniešu vēlējās mācīties. Tā laika direktors Konstantīns Ārmanis bija stingrs un prasīgs, izveidoja labu pedagogu kolektīvu. Mācību iestādi beidza daudz jauniešu, kuri lieliski strādāja savā profesijā un vadīja kopsaimniecības.
Sarīko Bauskas dekādi Rīgā
Kultūras dzīve savā ziņā tolaik ļāva izlauzties no ideoloģiskajiem žņaugiem. Apbrīnojami vērienīgi strādā toreizējā Bauskas kultūras nama dramatiskais kolektīvs, kuram 1959. gadā piešķir goda nosaukumu – Tautas teātris. Tā laika režisors un kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītājs Raimonds Kugrēns intervijā «Bauskas Darbam» teicis, ka 12 gadu laikā iestudētas 36 vairākcēlienu lugas, kā arī operetes «Brīvie vēji» un «Zilo ezeru zemē».
Teātrī 1959. gadā tiek iestudēta Raiņa «Uguns un nakts», un baušķenieki iecerējuši Rīgā sarīkot «mazo Bauskas pašdarbnieku dekādi» – nedēļas laikā sniegt astoņas izrādes un divus koncertus. Teātra tradīcijas nostiprinās Bārbelē, Skaistkalnē, Īslīcē, Vecsaulē, Codē un citviet rajonā.
FAKTI
Piecdesmitie gadi Bauskas rajonā
Bauskā atklāj jaunuzcelto kinoteātri un universālveikalu.
1956. gadā nodibina Bauskas starprajonu meliorācijas mašīnu staciju.
Bauskas pienotavā sāk darbu saldējuma cehs, uzsākts darbs etiķa fabrikā, parādās pirmais taksometrs un autoveikals.
1959. gada rudenī darbu sāk Mežotnes lauksaimniecības mehanizācijas skola.
1958. gadā izveido pirmās padomju saimniecības. Tām ir priekšrocības salīdzinājumā ar kolhoziem, jo darbiniekiem ir noteikta regulāra samaksa par darbu. Beidz pastāvēt mašīnu un traktoru stacijas, tehniku saņem kopsaimniecības.
Bauskas patērētāju biedrības sarkanajā stūrītī 1956. gada septembra sākumā uzstādīts televizors «Temp» Rīgas TV studijas raidījumu uztveršanai. Vienlaikus 30 cilvēku varēja skatīties TV pārraides.
1959. gadā notiek Vissavienības tautas skaitīšana.
Kolhozos organizē kāzu svinības jaunajiem pāriem, notiek vārda došanas svētki bērniem un pilngadības svētki jauniešiem, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu. Šīs tradīcijas veido, lai aizstātu reliģiskos baznīcas rituālus.
Sportā ievieš GDA kompleksu, tas ir, «Gatavs darbam un aizsardzībai», kura izpildei jāsasniedz konkrēti normatīvi vairākos sporta veidos.
