70 gadu jubileju svin Saulcerīte Kalniņa.
Codiete Saulcerīte Kalniņa par sevi izsakās tā: «Visiem esmu zināma kā raibs suns.» Pensionētā grāmatvede teic, ka viņai aiz muguras ir vētraina jaunība, kas nu apmainīta pret mierīgām vecumdienām: «70 gadi – tas ir vecums, kad tomēr ir drusciņ jāapstājas, kad tavs dienas režīms vairs nav no astoņiem līdz pieciem. Piecus gadus esmu pensijā, bet, lai smadzenes «neierūsētu», piestrādāju pie radiniekiem. Cik labi ir tad, kad tevi neviens vairs nerausta. Strādāju, kad gribu un kā gribu.»
Izredzētā klase
Jubilāre nāk no Iecavas puses, bet Bauskā ir pavadījusi gan skolas laiku, gan daļu darba gadu. Viņa atklāj, ka pēdējie četri gadi, mācoties Bauskas 1. vidusskolā, bija vislaimīgākie viņas mūžā: «Mūs audzināja Laimonis Liepa. Viņš mums bija nevis kā skolotājs, bet gan kā viens no mums. Varējām saprasties kā līdzīgs ar līdzīgu. Ar klasesbiedriem vēl arvien sevi saucam par 11.c klasi.» Klasesbiedri regulāri sanāk kopā. No 19 četru vairs nav šai saulē, kas, codietesprāt, ir diezgan labs radītājs, jo citiem klašu kolektīviem šī statistika ir bēdīgāka.
Saulcerīte stāsta, ka skolā viņai bija labi jāmācās, jo tolaik citu variantu nebija: «Ja pirms stundas vielu paspēju izlasīt, tad saņēmu piecnieku, ja nepaguvu, tad tikai divnieku.» Līdzīgi kā lielai daļai mūsdienu jaunatnes, arī viņai vidusskolas gados nebija nekādas saprašanas par to, ko pati darīs nākotnē. Pēc skolas jubilāre «pamēģinājusi» pedagoģiju – pastrādājusi par mūzikas skolotāju, bet diezgan ātri vien sapratusi, ka tas nav viņai. «Pēc tam, sešdesmito gadu vidū, netīšām nonācu kolhozā un kopš tā laika nodarbojos ar grāmatvedību. Neko citu dzīvē neprotu, un man patīk,» atzīst pensionāre.
Vētraina jaunība
Darba gaitas viņu aizvedušas uz Vecumniekiem, kur strādājusi kolhozā, kas ar laiku pārtapa par sovhozu. Tur brīvajā laikā Saulcerīte dziedājusi korī, kā arī spēlējusi ermoņikas un klavieres. «Paldies Mirdzai Narunovskai Vecumniekos, kas mani vilka un balstīja šajos vētrainajos gados,» teic jubilāre. Viņa neslēpj faktu, ka agrāk jaunībā bieži lietojusi alkoholu, to zinot visi. Taču nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadus Saulcerīte grādīgajām dzirām ir pateikusi skarbu «nē».
Ar laiku jubilāre no Vecumniekiem pārgājusi strādāt uz putnu fabriku Skaistkalnē, kur grāmatvedību kārtojusi līdz uzņēmuma likvidācijai. «Un te nu jāpateicas Laurai Jirjenai, ar kuras ieteikumu atnācu uz Bausku 1986. gadā. Bez viņas es turpmāko mūžu, visdrīzāk, būtu pavadījusi Skaistkalnē kā bezdarbniece,» atzīst Saulcerīte.
Atgriežoties Bauskā, viņa sākusi strādāt Mākslas skolā, bet par pēdējo darbavietu kļuva Bauskas pilsētas pamatskola. Neraugoties uz to, ka Saulcerīte jau vairākus gadus bauda pensionāres dzīvi, skolā viņa vēl līdz šai dienai ir gaidīta. Tā kā jubilāre pašlaik radiniekiem palīdz ar grāmatvedību, viņai ik pa laikam jāiegriežas Valsts ieņēmuma dienestā. «Paldies Solvitai un Irinai par pretimnākšanu. Bez viņām elektroniskajā deklarēšanas sistēmā būtu sapinusies kā teļu zarnās,» atklāj codiete.
Viņa stāsta, ka brīvo laiku, esot pensijā, nav bijis grūti aizpildīt. Saulcerīte Kalniņa daudz lasa grāmatas. «Nē, es tās nelasu, bet «riju»,» pielabo jubilāre. Tā kā viņai allaž tuva bijusi mūzika, pensionārei ir prieks, ka ir tāda vietne kā youtube.com, kur var atrast un noklausīties visas mīļākās dziesmas. Uz jubileju Saulcerīte sev uzdāvināja biļeti uz Andrē Rjē koncertu. Šī mākslinieka, kā arī citu mūziķu un aktieru ģīmetnes ir izliktas Saulcerītes istabā pie sienas. «Uz vecumu paliec kā mazs bērns,» uzskata jubilāre.
Netur naidu
S. Kalniņa domā, ka viņa visiem saviem pieciem bērniem ir bijusi slikta māte, saviem sešiem mazbērniem nedaudz labāka vecmāmiņa, bet abiem mazmazbērniem – ciešama vecvecmāmiņa. «Lai arī kas dzīvē ir piedzīvots, man nav neviena tāda cilvēka, kam nevarētu acīs paskatīties. Ne pret vienu neturu naidu. Ja bijusī vedekla uzaicina uz savām otrajām kāzām, tad tas kaut ko nozīmē,» smejas Saulcerīte.
Ar savu māsu Rudīti viņa nekad mūžā nav strīdējusies. Abas tuvākā nākotnē vēlas doties izbraucienā uz Kolkas ragu. Lai arī codiete bijusi daudzviet Latvijā, tur viņai vēl nav sanācis spert kāju. Tikpat liels sapnis, kas, visdrīzāk, paliks nepiepildīts, ir ceļojums uz Grenlandi. «Gribas redzēt, kā tur inuīti dzīvo un zelē roņu ādas. Televīzijā no viņu ikdienas parāda tikai nelielu daļu,» uzskata jubilāre. Viņa priecājas, ka ir pabijusi gan Kanāriju salās, gan Horvātijā, kurā iemīlējusies no pirmā acu uzmetiena. Ja viņai tiek jautāts, kas šajā zemē tāds īpašs tiek saskatīts, Saulcerīte pat nevar izskaidrot. Tā ir sevišķa izjūta.
