Ziemas olimpiskās spēles Sočos ir beigušās, taču mūsu darbs vēl ne – jāpavada visi sportisti uz mājām un jāsagatavo ciemats Paralimpiskajām spēlēm, kas te risināsies no 7. līdz 16. martam, «Bauskas Dzīvei» vēsta Katrina Mertsa, olimpiādes brīvprātīgā no Iecavas novada.
Izjūta kā mājās
Īstu māju izjūtu radījis kopīgais olimpiādes dalībnieku vakars Latvijas mājās, kas Sočos darbojās visu spēles laiku, stāsta Katrina. Tajā piedalījās gan Latvijas Nacionālās olimpiskās komitejas pārstāvji, gan latviešu sportisti un brīvprātīgie. «Daudziem radās izjūta, ka esam mājās. Varējām parunāties cits ar citu, ar amatpersonām, izmantot iespēju nofotografēties ar hokejistu un mūsu valsts komandas karognesēju Sandi Ozoliņu,» vēsta jauniete.
Visu Olimpisko spēļu gaitā Katrina priecājusies par latviešu panākumiem, īpašs lepnums par četrām medaļām un lieliskajām hokeja spēlēm. «Man ļoti paveicās ar darbavietu – visi jaunie medaļnieki dzīvoja ciematā, kur strādāju, līdz ar to varēju visus personīgi apsveikt,» sajūsmu neslēpj brīvprātīgā.
Kad uzzinājusi par kamaniņu bronzu brāļiem Šiciem, Katrina pat gribējusi mainīt darbavietu, tomēr plāns atcelts, jo sportisti atbraukuši ļoti vēlu. Otras bronzas ieguvējus – kamaniņu komandu – iecavniece sagaidījusi īsi pirms pusnakts, iepriecinot ar apsveikumiem.
Skeletonistus Tomasu un Martinu Dukurus Katrina bija satikusi gan pirms sacensībām, gan pēc pirmajiem diviem braucieniem, novēlot veiksmi. «Maiņas dēļ nesanāca sagaidīt mūsu divkārtējo olimpisko vicečempionu uzreiz pēc sacensībām, taču nākamajā vakarā devos uz apbalvošanas ceremoniju Olimpiskajā parkā, kur Martins saņēma medaļu. Uzreiz pēc ceremonijas Latvijas mājā visi sagaidījām Martinu, varēju pat kopīgi nofotografēties un paprasīt autogrāfu,» atklāj Katrina, «lai gan no paša medaļnieka varēja redzēt nelielu nožēlu par neiegūto zeltu, tomēr prieks dominēja, jo visa Latvija bija tikai un vienīgi lepna par Dukuru sasniegto, arī Tomasa ceturto vietu.»
Redzēt vēsturi
Katrinai izdevies nokļūt uz nozīmīgām hokeja spēlēm – Latvijas uzvaru pār Šveici un izcilo maču ar Kanādu ceturtdaļfinālā, kad nu jau divkārtējie Olimpisko spēļu čempioni tikai sīvā cīņā spēja uzvarēt mūsējos. «Kristera Gudļevska spēli īpaši apbrīnoja ārzemnieki. Šo cīņu laikā bija liels lepnums par mūsu komandu, prieks arī par to, ka pārējie skatītāji juta līdzi tieši Latvijai,» atzīst jauniete, «varu pateikt milzīgu paldies gan saviem jaunajiem draugiem, gan nepazīstamajam vīrietim, kas atdāvināja man biļeti, ko nevarēja izmantot viņa dzīvesbiedre. Būt klāt spēlēs, kas iegāja Latvijas hokeja vēsturē, bija liels gods un prieks.»
Iecavniece līksmo par bobsleja komandu, kas četriniekos ar Oskaru Melbārdi ieguva sudraba medaļu. «Viņiem tā bija grūta diena, jo uzreiz pēc apbalvošanas bija jābrauc uz ciematu, lai dažu minūšu laikā sagatavotos un dotos uz Olimpisko spēļu noslēguma ceremoniju,» stāsta Katrina, «man izdevās viņus satikt un apsveikt. Redzot, cik puiši ir izsalkuši, parādīju, kur var paņemt ēdienu līdzi, no sirds pildīju savus pienākumus.»
Nākamajā dienā, kad gandrīz visa latviešu delegācija devās uz lidostu, Katrina bijusi klāt, lai pavadītu. Visi ļoti vēlējušies ātrāk tikt mājās – ātri iesēdušies autobusā un gaidījuši prombraukšanu. «Pēc pavadīšanas garastāvoklis bija pavisam skumjš, jo ciematā ļoti maz kas bija palicis no mūsējiem,» atzīst iecavniece.
Mainās formām
Taču pēdējās dienās notika arī jautras lietas. «Sportisti ar brīvprātīgajiem mainījās formām, kas ik pa laikam noveda pie smieklīgiem atgadījumiem,» stāsta Katrina, «kāds brīvprātīgais Slovākijas komandas jakā stāvēja postenī, bet valsts pārstāve sāka runāt ar viņu savā valodā, līdz saprata, ka tas nav tautietis, pasmaidīja un aizgāja. Mainīties gribēja gan brīvprātīgie, gan sportisti, lika sludinājumus. Te formas piedāvā pat pārdot, bet es neko no savas uniformas neesmu apmainījusi, jo man tā ir vērtīga ar daudzām jaukām atmiņām,» teic jauniete.
Brīvprātīgo atvadu ballītē konkursos varēja vinnēt suvenīrus, grupas prezentēja video par darbu un izklaidi, notika kopīga fotosesija, piemiņas sertifikātu dalīšana. «Tad sākām saprast – tas arī viss, vēl tikai dažas dienas, un atgriezīsimies savā dzīvē, no kuras esi jau atradinājies. Piecas nedēļas šeit pagāja ātri, bet esi pie visa tik ļoti pieradis, ka negribas to zaudēt. Jau tagad sāku apsvērt domu par došanos uz citām Olimpiskajām spēlēm,» atklāj Katrina. Lēmumu gan noteikšot nauda, jo Brazīlija, Koreja vai Japāna ir tāli galamērķi. Augustā sāksies pieteikšanās programmai uz Brazīlijas Vasaras olimpiskajām spēlēm 2016. gadā Riodežaneiro, vēsta Katrina, iesakot katram izmantot iegūt jaunus draugus, iespaidus, pieredzi un pozitīvas emocijas.
