Ceļosim! Indonēzijā atklājas latviešiem neierasta kultūra.
Šonedēļ Latvijā ienācis pavasaris ar saulīti, gājputniem, sniegpulkstenītēm. Dzīvības spēks sāk virmot gaisā, un iecavnieci Irīdu pārņem līdzīgas izjūtas kā pērn rudenī, kad viņa devās uz Bali salu Indonēzijā, vēloties izbēgt no pelēkā slapjdraņķa. Turp bija jāmēro garš ceļš ar trim lidmašīnām – no Rīgas līdz Helsinkiem, pēc tam līdz Singapūrai un visbeidzot Bali. Aizritēja vairāk nekā 12 stundas, kamēr ceļotāja no ziemeļiem nokļuva tropos.
Pie ekvatora
Bali ir viena no 17 508 salām Indonēzijas arhipelāgā. Salīdzinot ar lielākajām – Sumatru, Javu, Kalimantānu, Sulavesi un Jaungvineju, kas aizņem 95 procentus no Indonēzijas sauszemes platības, tā ir neliela. Teritoriju apskalo Klusais un Indijas okeāns, to šķērso ekvatora līnija.
Bali daba ir pārsteidzoši krāšņa un daudzveidīga. Salā audzē rīsus, zaļajos pakalnos iezīmējot terasveida laukumus. Tie atgādina lielus pakāpienus – kā ceļu no zemes uz debesīm. Bali veidojuši trīs vulkāni: Batu Karu, Baturs un Agungs. Lielākais ir Agungs – 3142 metrus augsts, bet visnemierīgākais ir mazākais – Baturs. Pēdējo reizi par sevi tas atgādinājis 2000. gadā.
Ceļotājas acis priecēja biezi saaugušie džungļi, neskartās garās smilšu pludmales un dzidri zilais ūdens. «Tāds salikums rada sirreālas izjūtas. Redzētais krāšņums ir tik nevainojams kā paradīze,» teic Irīda.
Salā jūtams tropu klimats. Lietus sezona ilgst no novembra līdz februārim, sausais gadalaiks – no marta līdz oktobrim. Ceļojuma laikā novembrī Bali bija ap 36 grādus silts un ļoti mitrs gaiss.
Templis katrā mājā
Sala Irīdu vilinājusi ne vien aizraujošo dabas ainavu, bet arī gadsimtiem ilgi loloto kultūras tradīciju dēļ. To sākotnēji ietekmējuši ieceļotāji no Indijas. Iedzīvotāji bija pievērsušies hinduismam un budismam, bet 13. gadsimtā Sumatrā ienāca islāms. Šī reliģija strauji izplatījās arī pārējā valsts teritorijā. Mūsdienās Bali ir vienīgā Indonēzijas sala, kur valdošā reliģija joprojām ir hinduisms.
Bali dēvē par Tūkstoš tempļu vai Dievu salu, jo tā ir pārpilna ar svētajiem tempļiem. Cik īsti to ir, neviens nevar pateikt, taču tālākos ciematos katrā mājā ir izveidota svētvieta. Iecavniece stāsta, ka neviena celtne nevar būt augstāka par templi, tāpēc tās paceļas ne augstāk par pieciem stāviem. Balieši nedzīvo vairākstāvu blokmājās, bet gan katra ģimene savā ēkā, kas sadalīta vairākos atsevišķos mājokļos. Viena no tām ir templis.
Svētvietām ir uz augšu vērsti torņi, kas pēc formas atgādina egles. Tie veltīti hindu dieviem. Jo lielāks un nozīmīgāks dievs, jo augstāks tornis ar vairāku pakāpju jumtiņiem. Augstākajiem torņiem ir pat 11 pakāpes. «Templis ir īsts mākslas darbs. Atrašanās vieta, arhitektūras un ainaviskais plānojums, koki, puķes un ūdensbaseini kopā veido gaumīgu dabas parku,» stāsta Irīda.
Upurē gaiļus
Ticībai baliešu dzīvē ir nozīmīga vieta, par to liecina daudzās krāšņās ceremonijas, svētki un festivāli. Katru dienu notiek godināšanas rituāli. Tiek nopirktas vai pagatavotas upurējamas dāvanas – neliels palmu lapu vai rīsu stiebru trauciņš, pildīts ar puķu ziedlapiņām un rīsiem. Saullēktā, dienas vidū un saulrietā sievietes veltes novieto pie mājas vai darbavietas ieejas, lai pievilinātu dievu labvēlību, atklāj ceļotāja.
Brīvdienās bagātīgi tiek svinēti dažādi tempļu svētki. Ceremonijās dieviem pasniedz augļu un ziedu upurdāvanas. Lai izlūgtos žēlastību un labvēlību no Šivas, ir jāupurē gaiļu asinis. Tādēļ ciematos rīko gaiļu cīņas, kas atļautas vienīgi tempļu rituāla vajadzībām. Pie gaiļa kājas tiek piestiprināts mazs nazītis, un cīņas laikā, ievainojot pretinieku, rodas asiņainas brūces.
Saskaņā ar senajiem Vēdu rakstiem iedzīvotāji joprojām tiek dalīti varnās jeb kastās. Vietējie stāstījuši, ka cilvēks jau piedzimst noteiktā kastā un tas arī nosaka, kāds darbs viņam būs jāstrādā. Bali iedzīvotājs Jasa atklājis – viņam ir vairāki vārdi, kas vēsta, kurā kastā viņš ir dzimis. Jasam ir trīs meitas, taču viņš ļoti vēlas dēlu, jo tikai stiprā dzimuma pārstāvjiem atļauts atstāt mantojumu. Turklāt dēliem jāstrādā tā, lai spētu līdz mūža galam uzturēt vecākus ģimenes īpašumā.
Mirušos sadedzina
Ceļotāja novērojusi bēru rituālu, ko vietējie izpildījuši uz ielas. Tās bija bēres, kurās mirušais cilvēks tiek kremēts. «Es braucu autobusā un pa logu novēroju, ka ceļa malā deg ugunskurs, kurā tika dedzinātas cilvēka mirstīgās atliekas,» atklāj Irīda. Viņa stāsta, ka arī bēres vietējiem nozīmē svētkus, jo viņi priecājas, ka tuvinieks ir atbrīvojies no visiem saviem grēkiem un nokļuvis dievu valstībā.
Bēru rīkošana nav lēta. Reizēs, kad balieši nevar atļauties kremēt tuvinieku, to aprok zemē. Ja nauda atrodas, mirstīgās atliekas izrok un sadedzina. Tas var notikt pat gadu vai vēlāk pēc miršanas. Bērēs parasti ierodas visi tuvējās apkaimes iedzīvotāji, līdzi nesot ziedojumus – naudu un ēdienu. Tas ir sarīkojums visam ciematam.
Iedzīvotājiem izkoptas dažādas amatu prasmes. Ceļotāja novēroja, ka katrs ciemats pastiprināti pievērsies konkrētai darba jomai. Batubulanas un Masas miestiņos darbojas tekstilmākslinieki un kokgriezēji, savukārt Ubudas ciematā gatavo skaistas sudraba rotaslietas. Dekoratīvajā mākslā nozīmīga loma ir batikai, kas Bali ir tradicionāla audumu krāsošanas metode.
Liela rosība Bali valda tūrisma jomā, tur ciemiņiem ļauj baudīt dabas dārgumus, savdabīgo kultūru, cilvēku viesmīlību un sirsnību, teic Irīda.
