85 gadu jubileju svin Velta Ozola.
Codieti Veltu Ozolu kaimiņiene Armanda raksturo kā ļoti šiverīgu, jaunavīgu un mundru sievieti. Tam ir jāpiekrīt, jo jubilāre arī pati šādu iespaidu par sevi rada. V. Ozola brīžiem nespēj noticēt, ka laiks tik ātri paskrējis, it īpaši, kad skatās uz bērniem. Jaunākie nupat pārsnieguši 50 gadu slieksni. Tas ir tikpat daudz, cik ilgi Velta jau dzīvo Codē, kas nu ir Bauskas novadā.
Sagaida tukšums
Bērnību Velta pavadījusi Dobeles pusē, Zebrus ezera krastā. «Tēvs 1937. gadā bija pabeidzis celt mūsu «Kazeniekus». Knapi bijām iekārtojušies, kad jau karš bija klāt un vajadzēja doties bēgļu gaitās. Kad viss bija beidzies un varējām atgriezties, mūs sagaidīja tukšs lauks, ne miņas no mājas,» atceras pensionāre. Vietā, kur reiz atradās «Kazenieki», pēc kara strādāja atmīnētāji, un viņu vidū bija jauns puisis – Imants Ozols. Velta stāsta, ka nopietnākas attiecības abiem izveidojušās tikai pēc vairākiem gadiem, kad Imants iesaukts armijā un no tālienes sūtījis vēstules.
Jubilāre kā liela grāmatu lasītāja savulaik pabeigusi poligrāfijas arodskolu un strādājusi tipogrāfijā. «Tad es vēl īsu brīdi biju sekretāre Dobeles MTS (mašīnu un traktoru stacija), taču sapratu, ka sēdošie darbi nav priekš manis, un aizgāju studēt agronomiju Saulaines tehnikumā,» stāsta pensionāre. Uz Codi viņa atnāca 1953. ga-dā un te arī dzīvo šobaltdien. Gandrīz viss darba mūžs aizritējis vietējā kolhozā, kam dažādos laikos mainījušies nosaukumi. «Vispirms bija «Lāčplēsis», tad «Staļina ceļš», «Draudzība» un visbeidzot «Code»,» pareizo kārtību cenšas atcerēties Velta. Kolhozā viņa strādājusi gan par agronomi, gan iecirkņa priekšnieci.
No zirga – uz moča
Pirmos gadus codiete kolhoza teritorijas apsekojusi uz zirga muguras, taču vēlāk uzticamais «kolēģis» nomainīts pret motorizētu sabiedroto. «Mans mazais K75. Nesen, kad biju Bārbeles Ausekļu dzirnavās, tur es atkal ieraudzīju savu mocīti. Kas tik man ar viņu nav piedzīvots!» aizdomājas Velta. Tieši tādu – uz moča ar plīvojošiem matiem – viņu atceras kaimiņiene Armanda.
Vienu no daudzajiem piedzīvojumiem ar moci pensionāre nekad neaizmirsīs. Reiz viņa iekļuva avārijā, un tajā reizē gūtā kājas trauma vēl arvien liek sevi manīt. «Todien biju arī satraukusies. Domāju par bērniem, kuri tūlīt būs jālaiž armijā,» atzīstas Velta.
Viedoklis par visu
No Upmaļu mājas loga paveras skaists skats uz Mēmeli. Veltai patīk vērot pa logu, kā upē ledus iet, kā ļaudis laivo un kā pīļu māte pieskata savus bērnus. Arī pensionāre pati no agra pavasara līdz vēlam rudenim iet peldēties.
Codiete priecājas par to, ka, dzīvojot privātajā mājā, viņai ir savs dārziņš, kur var izaudzēt kartupelīšus, burkāniņus un puķītes. «Kad nāk pavasaris, Veltiņa priecājas par katru ziediņu, kas nāk laukā no zemes. Viņa ar sajūsmu uztver dabu un cilvēkus. Priecājas par visu dzīvo un māk šo prieku arī dāvāt citiem, uzmundrināt, kad skumji. Neuztraukties par to, ko nevari mainīt, ir viņas kredo,» stāsta kaimiņiene.
Ar Veltu var runāt par visu, viņai vienmēr būs savs viedoklis. Taču divas viņai vismīļākās tēmas ir politika un sports. Studējot Rīgā, viņa aizrāvusies ar volejbolu, bet, atnākot uz šo pusi, pievērsusies šaušanai, slēpošanai, šaham un novusam.
«Ļoti žēl, ka mājās nav šaha galda. Sagribējās uzspēlēt, bet īsti nav, ar ko,» nopūšas jubilāre. Nekas cits neatliek – sports jāskatās televīzijā. Īpaši aizrautīgi codiete sekojusi mūsu sportistu gaitām Soču Ziemas olimpiskajās spēlēs.
