60 gadu jubileju atzīmē Andis Veidemanis.
Augustā aizritēs trīs vasaras, kopš cēsnieki Andis un Biruta Veidemaņi ir deklarējušies Bauskas novada Mežotnes pagasta Jumpravā. Sieva jaunajā mājvietā pavada ik dienu, bet Andis vēl joprojām strādā Cēsīs un te parādās vienīgi nedēļas nogalēs. «Tā doma ir tāda, ka vēl trīs gadus darbā jānovelk, tad arī varēšu uz šejieni nākt pavisam. Bet, kā saka mans brālis: līdz tam vēl jānodzīvo. Neko necenšos tik tālu uz priekšu plānot,» teic jubilārs.
Darbā satiek sievu
Anda dzimtā puse ir Amatas novada Skujene. Viņš stāsta, ka uzaudzis tipiskā padomju laika ģimenē – tēvs bijis traktorists, bet māte ciema padomes sekretāre.
Pamatskolas gadi pagājuši Sērmūkšu skolā. Jubilāram padevušās eksaktās zinātnes.
Pēc tam mācības Priekuļu tehnikumā. Andis stāsta, ka tur apguvis automehāniķa arodu, kurā tā arī nekad nav strādājis. Atnācis no armijas, viņš turpināja studēt Lauksaimniecības akadēmijā, izmācījās par mehāniķi. Par jubilāra pirmo darbavietu kļuva Raunas kolhozs. Šeit viņš iepazinās ar uzņēmuma celtnieci Birutu.
Darbs kopsaimniecībā turpinājās līdz tās sabrukumam. «Pēc tam jau kaut kur bija jāmeklē maize. Kādu laiku strādāju gaterī, bet nu jau sešus septiņus gadus mana darbavieta ir «Cēsu alus». Pēc amata skaitos līniju regulētājs, bet faktiski esmu ceha mehāniķis,» stāsta nesen par mežotnieku kļuvušais Andis.
Cīnās ar dadžiem
Tā nu gadījies, ka znots «treknajos gados» Mežotnē iegādājies lauku īpašumu, kur ģimenei atpūsties. «Gribēja, lai mēs te nākam saimniekot un būtu vieta, kur brīvdienās braukt izklaidēties,» stāsta jubilāra sieva Biruta. Tolaik meita daļēji retoriski, daļēji mudinoši vecākiem prasījusi, vai abi arī vecumdienas ieplānojuši pavadīt dzīvoklī Cēsīs.
Kamēr vīrs pa Cēsīm, jaunajā dzīvesvietā saimnieko Biruta. Viņa atklāj, ka pārcietusi smagu slimošanu un pagaidām atgūstas. Darba viņai te netrūkst, daudz kas, kā jau pilsētniecei, jādara pirmo reizi. Biruta lepojas, ka iemācījusies skaldīt malku sīkos skaliņos iekuram. Tā kā īpašums desmit gadu stāvējis aizlaists, apkārtnes sakopšanā jāiegulda pamatīgs darbs. Viens no pirmajiem lielajiem varoņdarbiem, kur iesaistījusies visa ģimene, bijusi milzīgo dadžu apkarošana. To likvidēšanai talkā ņemti cirvji. «Pērn kaimiņš uzara nelielu zemes pleķīti kartupeļiem. Šogad mums būs siltumnīca,» par padarīto un iecerēto stāsta Biruta.
Vasarās gan ciemoties, gan pastrādāt uz šejieni atbrauc bērni. Arī viņiem tuvi ir zemes darbi. Savukārt mazdēls sadraudzējies ar kaimiņpuiku.
Ballēsies, ejot pensijā
Jubilārs Bausku vēl kārtīgi nav iepazinis, jo tam nav sanācis laika. Pils un daži citi ievērojamākie apkārtnes apskates objekti gan ir apskatīti. Andis priecājas, ka māja atrodas netālu no upes. Viņš atklāj, ka viņam patīk nesteidzīga atpūta pie dabas. Cēsu pusē, kur ir meži, neatsakās no ogošanas un sēņošanas. Vēl brīvajā laikā viņš aizraujas ar pastmarku kolekcionēšanu. Tas viss aizsācies jau skolas gados, kad ikviens kaut ko krāja. Nu nodarbe atsākta, un jubilārs priecājas, ka viņa īpašumā ir visas pastmarkas, kas izdotas Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas. Savukārt viņa sieva krāj monētas. Savākti gan visi lati, gan padomju laiku jubilejas rubļi.
Anda dzimšanas dienu ģimene nav ieplānojusi plaši atzīmēt, ciemos ieradīsies bērnu ģimenes un tuvākie kaimiņi. «Lielāki svētki būs tad, kad vīrs dosies pensijā. Tad rīkosim saietu un tā kārtīgi iepazīsim ciema ļaudis,» teic jubilāra sieva.
Interesanti, ka arī te netrūkstot vidzemnieku. Turpat blakus dzīvo jaunpiebaldzēns, nedaudz tālāk – taurenietis. Biruta priecīga, ka apkārt daudz jauku ļaužu. Reizēm liekoties, ka ar viņiem ģimene saprototies labāk nekā ar radiniekiem.
