Aizraušanās ar teātra spēlēšanu pilnveido Artas Manušas personību.
Stelpes pagasta «Urguči» ir jaunākā amatierteātra trupa Vecumnieku novadā. Tā darbojas trīs gadus, un visu šo laiku «Urgučos» spēlē stelpiete Arta Manuša, Iecavas SOS jauniešu mājas vadītāja.
Senču mantojums
Katram «Urgučos» arī ikdienā ir sava loma. «Ir Māte, Tēvs,» stāsta aktrise, ««Urguči» ir visi kā viens, un īpaša loma ir režisorei Lilitai Berliņai.» Pati Arta ir Made, tēla vārds nāk līdzi no pirmās lomas Blaumaņa «Trīnes grēkos». «Man ir publiska profesija un sabiedriska atpūta, kad varu no cilvēkiem gūt un reizē dot. Nevaru tikai atpūšoties lasīt grāmatu, man tā jāapspriež ar citiem,» brīvā laika izvēli skaidro stelpiete.
Artai amatierteātrī patīk dažādība un pieejamība jebkuram. Viņa domā, ka teātra spēlēšana ir viena no latviešu nācijas vizītkartēm, pārmantota paaudzēs: «Ko mums citu laukos darīt ziemā?! Adīt zeķes? Tikai skriet vai lēkt? Mēs esam kolosāla teātra spēlētāju tauta. Uz amatieru skatēm brauc profesionāli režisori. Svētkos varam paskatīties cits uz citu. Redzēt, cik dažādi esam, cik skaisti un bagāti!»
Vecās negrib
Ar izrādi «Eža kažociņš» «Urguči» publikai nodevuši daudz mīlestības un saņēmuši lieliskas atsauksmes. Nu jau Arta tikusi pie piektās lielākās lomas, pa vidu bijušas dažas mazākas. «Uz skatuves varu atļauties vairāk. Plūdoņa «Eža kažociņā» biju vidējā meita – varēju pasmieties par citiem, ko nekad nedaru dzīvē un darbā. «Burbeķīšā» izliku visu kā dzērāja un zagle, ko nevaru iedomāties dzīvē. Uz skatuves neesmu Arta, bet Veņka, kas var būt neganta un neķītra.» Pindacīša pagājušajos Jāņos izspēlējusi pavisam traku numuru – apnikusi, ka Bebene un Tomuļu māte viņu apšļakstina, bliezusi ūdeni pretī no lielās māla krūzes.
Arta teātri spēlēšot, kamēr viņu kāds nepadzīs no skatuves. «Teātrī varu spēlēt jaunas meitenes. Veco cilvēku lomas es negribu!» viņa sauc, skaidrojot, ka jauna apprecējusies, dzimuši bērni, pēc tam bijis jāmācās, jādomā par atvašu skološanu. «Teātrī varu izbaudīt to, kā man nebija dzīvē. Aste pa gaisu! Atlaist slūžas, nojaukt robežas.»
Pozitīvais spridzeklis
Pašai nekad nav bijis domas kļūt par profesionālu aktrisi, bet tagad Arta saka: «Teātris ir mana pašizaugsme.» Kad vien ir iespēja, viņa skatās profesionālo teātru izrādes. «Es mācos, man vēl daudz jāaug. Ievēroju kustības,» uztveres maiņu raksturo pašdarbniece.
Kolektīva kodols spējot radīt teātri uz līdzenas vietas: «Pamet mums vienu teikumu – aiziet vesela izrāde! Visi esam uz viena viļņa un cits citam palīdzam. Teātrī atbildu tikai par to, lai iemācītos tekstu un sagatavotu tērpu, bet nav jābaidās kļūdīties. Varu izlocīties no jebkura misēkļa, jo pretī partneris piespēlēs. Bija izrāde, kad puse aktieru aizmirsa gandrīz pusi lomas, bet visi improvizēja tā, ka režisore pēc tam pat neko neaizrādīja.»
«Kad man ir grūti, teātris ļauj visu aizmirst. Svarīgākā ir garīgā maize, ko tur gūstu. Otrā dienā varu visu uzspridzināt ar pozitīvisma lādiņu,» prāto Arta. «Teātris ir patiesā dzīve – tā viegli uzņem arī kritiku, melno humoru. Nav, par ko apvainoties, un atbildēt var neapdomājot, tas nenodarīs nevienam pāri.»
«Teātris man iemācījis dzīvē atrast izeju no jebkura sarežģījuma – ar joku, ar smieklīgu piebildi. Kad mūsu teātra Tēvs nobrauc ar savām labajām rokām, pazūd viss smagums. Dzīve nav tik grūta, kā domājam. Bezizejas nav,» secina Arta.
