Teiciens, ka kļūdas labot nekad nav par vēlu, var izrādīties nepatiess Latvijai, ja lēmumu pieņēmēji beidzot nepieķersies sabiedrības integrācijai. Līdzšinējā attieksme liek domāt, ka lieta ir teju radioaktīva un neviens nevēlas uz to ne paskatīties. Nedomāju tikai cilvēkus, kas pēc 20 gadiem neatkarības nespēj sazināties valsts valodā. Te atlikusi tikai vienlaidu latviskošana izglītībā. Skaidrs, ka gaidāmo vēlēšanu kontekstā neviens neķersies tam klāt, turklāt tagadējai izglītības ministrei svarīgāk šķiet atjaunot Roberta Ķīļa paplucinātās privilēģijas un zvilnēšanu uz labi apmaksātiem veciem lauriem kolēģiem un draugiem augstskolās.
Tikpat nozīmīgi ir izskaidrot padomju represijās cietušajiem, bet pienācīgu atvainošanos no pāridarītājiem tā arī nesaņēmušajiem, kāpēc latviešiem, kas sūri kalpoja kā komunisma, tā ideālās āriešu pasaules cēlājiem, ir jāieņem vēsi smaidīgu ziemeļnieku poza, kad garām maršē un izkliedz lielkrievu šovinisma satura saukļus Maskavas naudasmaisu apmaksātie provokatori.
Mums svinamo dienu, kad varam godināt dažādās kaujās kritušos varoņus, ir gana. Nav saprotams, kāpēc jāsvin datums, kad daļa nācijas piespiedu kārtā vai brīvprātīgi nostājās vienas paverdzinātājas varas pusē. Drīzāk par to katram leģionāram jāpieprasa kompensācija uz starptautisko normu pamata, kas liedz izmantot okupēto valstu civiliedzīvotājus kaujas darbībās.
Latviešiem neatkarīgā valstī nav jāsvin nevienas lielvaras imperiālistiskās izpausmes, un 16. martu pat Vācijā piemin vien kontekstā ar Latviju, kur joprojām «maršē SS». Mani tas aizvaino, tāpēc tā vietā, lai dotu iemeslu kaimiņvalsts propagandas mašīnai ražot apmelojošus stāstiņus, aicinu tautiešus labāk iedzert dzimtās zemes svaigo bērzu sulu prāta apskaidrošanai un pašcieņas nostiprināšanai.
