«Bauskas Dzīve» publicē Iecavas vidusskolas 12.a klases skolnieces Maijas Krastiņas eseju Valodas dienu radošo darbu konkursam.
«Dzimtas stāsti. Ar saknēm Latvijā»
«Apsēžos ar tējas krūzi pretim spogulim. Skatos uz sevi un jautāju tam: «Kas es esmu?» «Tu esi jauniete ar zilām acīm, tumšām uzacīm, ap plaukstas locītavu apsietu latviešu karodziņu. Tā, kurai patīk komunicēt, vienmēr darboties un nesēdēt uz vietas, tā, kura novērtē sabiedrību augstāk par tuvajiem!» atbild spogulis. «Kāpēc es tāda esmu?» neliekos mierā. Spogulis klusē, no tā pazūd viszinošais skatiens. Aizveru acis, jo saprotu, ka tas neko vairāk nespēs man pateikt. Aizveru acis un meklēju atbildi sevī.
Redzu kādu ģimeni. Ir 20. gadsimta 30. gadi. Trīs dēli un meita. Māte un tēvs, skolotāja un mežzinis. Hermanis un Luīze Krastiņi. Mana tēva vecvecāki. Pirmais kara gads. Visi trīs dēli ir iesaistīti latviešu nacionālajā pretošanās kustībā un pēc kara kā «Lāča mednieki» pretojās padomju varai, organizējot divus atentāta mēģinājumus pret tā laika valdības vadītāju Vili Lāci. Diemžēl «lielais brālis» visu redz un notiesā dēlus Ilmāru un Tālrītu ar spaidu darbiem. Ilmārs, būdams ārkārtīgi enerģisks, uzņēmīgs, izcils organizators, bija viens no sacelšanās vadītājiem Sibīrijas nometnē, kā dēļ tika ieslodzīts vieninieka kamerā. Tajā vienīgais sabiedrotais ir zirneklis vārdā Maija. Atveru acis, strauji ieelpoju. Es esmu viņa sabiedrotais. Kurš gan cits? Man ir viņa raksturs – viņa neatlaidība, enerģija, uzņēmība. Viņš to dāvāja man jau pirms 60 gadiem, vēl pat nenojaušot! Un es viņam palīdzēju nepadoties.
Atkal aizveru acis, jo zinu, ka neesmu ne tuvu atrisinājumam, ne tuvu atbildei. Ir pagājuši jau 15 gadi. Ilmārs, beidzot ticis brīvībā, sāk saraksti ar kādu jaunu, ļoti pievilcīgu, nedaudz stūrgalvīgu un spītīgu sievieti Moniku Kublinsku, kura mīl braukt ar motociklu un tic, ka spēj paveikt jebko. Aizsūtot fotogrāfiju, kurā redzams viņš pats ar savu pieradināto lāci, Ilmārs savaldzina viņas sirdi un tieši Monikas vārdadienā ierodas ciemos. Pēc pāris neatlaidīgiem mēģinājumiem, visu pēdējo naudu izdodot puķu pušķos un zoodārza vai citu apskates objektu apmeklējumos, attiecības kļūst tik tuvas, lai apprecētos. Ilmāram, neatlaidīgam dabaszinātņu skolotājam, un Monikai, strādniecei sērkociņu fabrikā, piedzimst dēls Tālrīts. Viņš tā nosaukts par godu tēva brālim – «Lāča mednieku» grupas vadītājam. Atkal šī zīmīgā personvārdu izvēle ģimenē! Atkal spēcīgs vārds, kurš ir radījis spēcīgu personību! Un tās taču ir manis pārmantotās īpašības no vecāsmātes – trakulība un milzīga pārliecība par savām spējām!
Desmit atlikušo dzīves gadu laikā Ilmārs dēlā spēj ieaudzināt apbrīnojamu mīlestību pret savu tautu, cīņassparu un mūžīgu neatlaidību, lai gan par mājām nevarēja saukt nevienu pilsētu, jo pārāk bieži politisku iemeslu dēļ nācās mainīt dzīvesvietu. Diemžēl 1973. gadā noslēpumainos apstākļos Ilmārs mirst, pakrītot zem vilciena un atstājot sievu Moniku ar diviem bērniem – vecāko dēlu Tālrītu un meitu Ilzi. Bērnībā savu pretošanos padomju varai Tālrīts izpauda, nokaisot kaimiņienes čekistes dārzu ar sāli. Tā bija tīra atriebība par zemes atņemšanu īstajiem īpašniekiem, un Tālrīts tika pieķerts. Draudēja izmešana no skolas, bet tādēļ, ka māte bija palikusi vienīgā apgādniece mājās, par Tālrītu apžēlojās. Viņš vienmēr pretojās padomju komunistiskajām idejām, vislabprātāk laiku pavadīja garās pastaigās. Pasmīnu pie sevis, jo tā ir man raksturīga rīcība, kas vecākiem īpaši netīk, proti, doties garos pārgājienos, nevienam neziņojot par savu atrašanās vietu. Taču – kā var dusmoties uz kādu, kas ir tik līdzīgs tev?!
Pieaudzis Tālrīts – mans tēvs – turpināja sava tēva iesākto. 1987. gadā, sākoties Atmodas kustībai, viņš iesaistās Vides aizsardzības klubā, 1988. gadā kļūstot par Latvijas Nacionālās neatkarības kustības delegātu. Ir 1988. gada 11. novembris. Kāds vīrietis iziet no mājas un pie sienas izkar sarkanbaltsarkano karogu, veidotu no kolhoza mākslinieces brunčiem un palaga strēmeles. Tās pašas dienas vakarā lāpu gājienā cauri Lielvārdei uz eposa «Lāčplēsis» autora Andreja Pumpura muzeju, par pārsteigumu visiem, piedalās vairāk nekā tūkstotis cilvēku. Tas bija pirmais Latvijas Nacionālās neatkarības kustības rīkotais pasākums, tā bija pastāvējusi tikai mēnesi. Lentīte Latvijas karoga krāsās dziļāk iespiežas manas rokas locītavā, sajūtu tās mistisko spēku, varu. Tā atklāj to, kas mīt sirdī.
Atveru acis. Spogulis jau rāda citus tēlus. Manu ķermeni, bet ne manu būtību. Tas neredz, kas es patiesībā esmu – Maija Krastiņa ar Krastiņu dzimtas zilajām acīm un tumšajām uzacīm, «Lāča mednieku» mazmeita, Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dalībnieka meita, tā, kurai jāturpina senču iesāktais, jāpārstāv savs vārds un dzimta, jākopj Latvijas zemē ieaugušās saknes. Tā, kurai iemācīts cīnīties, pastāvēt, vadīt sabiedrību. Taču mana būtība spoguli neinteresē. Paceļu galvu augstāk – man nav vajadzīgs tā apstiprinājums, lai lepotos ar sevi! Izeju no mājas ar ziediem rokās. Nejaušības dēļ māja atrodas tieši pie Iecavas Brīvības pieminekļa. Varbūt beidzot būs atrasta vieta dzimtas mājai, tāda, kura apstiprina mūsu pārliecību par neatkarīgu Latvijas valsts nākotni. Īstā vieta. Nolieku puķes pie pieminekļa par godu saviem senčiem. Pateicību. Par saknēm.»
