Dzimšanas diena codietim Augustam Žeikaram.
Dzīve paskrēja ātri, teic Bauskas novada Jauncodes iedzīvotājs Augusts Žeikars. Viņš šosvētdien, 13. aprīlī, sagaidīs 78. dzimšanas dienu. Jubilārs nācis pasaulē 1936. gadā Vecsaules pagasta Jaunsaules mājās «Kreņas», kristīts vietējā baznīcā. Sofijai Žeikarei bija seši bērni, apraksta varonis bija trešais vecākais kuplajā saimē. «Pašlaik esam tikai divi brāļi – es un Alberts, pārējie «atpūšas»,» nosaka jubilārs.
Kopš mazotnes darbā
Mamma Sofija Zemgalē bija ienācēja no Latgales. Viņai pašai māja nepiederēja, bija jāstrādā citu saimniecībās. Tāpēc grūtajos kara un pēckara gados mamma vecākos bērnus «izdalīja» saimniekiem. Piemēram, māsu Ausmu «nodeva» bijušiem krodziniekiem «Desu krogā» aiz Vecsaules pagasta Ozolaines. Tur ļoti labi izturējās pret Ausmu, laida meiteni skolā.
Diemžēl Augustam tik ļoti nepaveicās. Viņu pēc kara aizsūtīja pie saimniekiem Grenctālē. Tur zēns darīja visus lauku darbus. Jo lielāks puika auga, jo smagāki uzdevumi bija jāveic pie lopiem, dārzā un tīrumā. Kaimiņsētu ļaudis un vietējā vara nelikās mierā, aizbildņi bija spiesti pieņemto bērnu sūtīt uz mācībām. Mežgaļu skola atradās sešu kilometru attālumā. Kaimiņbērni nakšņoja internātā, bet Augusts katru rītu un pēcpusdienu kājām mēroja ceļu uz mājām, kur viņu gaidīja pienākumi. Jubilārs izglītojās vien četrus cēlienus. «Mūsu bērnu gadi bija darbs. Tik daudz, ka man bija viegla galva, pietika ar stundās dzirdēto,» atceras sirmgalvis.
Ražīgi gadi
Dzīves pagrieziena punkts bija 15 gadu vecumā. Tad Augusts iestājās četru mēnešu traktoristu kursos Īslīcē. Vispirms jaunietis ieguva tiesības, tikai pēc tam pasi. Sākās sēja, un kavēties nevarēja. Tā 1952. gadā sākās oficiālās darba gaitas kopsaimniecībā «Rainis». Vēl pēc vairākiem darba cēlieniem Augusts satika paziņu Ivaru Jansonu, kurš aicināja doties uz Uzvaru. Tur aizvadīts viens no lielākajiem darba dzīves posmiem.
«Viss mūžs man pagājis pie bietēm – sējot, rušinot un vācot,» rezumē sirmgalvis. Augustam sāp sirds, ka Latvijā likvidēja cukura rūpniecību. Viņš netic, ka to atjaunos, jo viegli ir sagraut, nevis veidot.
Augusts Uzvarā nostrādāja līdz 1980. gadam. Tad dzīves ceļš atveda uz Codi pie toreizējā kolhoza priekšsēdētāja Mihaila Arcimoviča. Šeit viņš turpināja iesākto, līdz 1996. gadā devās pensijā. Tas esot neveiksmīgs gads – tolaik pelnītā atpūtā aizgājušie saņemot mazas pensijas. Augustam par 46 gadu garo darba mūžu pirmais aprēķins bija vien 37 lati.
Jau viens mazmazbērniņš
Dzīves laikā Augusts veidojis vairākas attiecības. Viņam ir divi dēli un trīs meitas. Visciešākā saikne jubilāram ir ar Sandi un Mairitu. Prieku sagādā trīs mazbērni – Dairis, Kitija un Markuss, kā arī viens mazmazbērniņš – Rodrigo.
«Augusts ir labs cilvēks, mierīgas dabas, saticīgs. Retu reizi sastrīdamies par sīkumiem,» stāsta viņa sieva Silvija, piebilstot, ka vīram par apzinīgu darba pienākumu veikšanu ir vesela kaudze apbalvojumu. Turklāt, dzīvojot Uzvarā, viņš bieži kopā ar kolēģiem devies ekskursijās.
Pašlaik jubilāra laiks rit, sekojot televīzijas ziņām, īpaši «Panorāmai», un lasot «Bauskas Dzīvi». Tas esot vienīgais laikraksts, ko vēl varot atļauties pasūtināt. Vasarā dzīvesbiedri rušinās dārziņā, apmeklē Bauskas pilsētas svētkus.
